Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 28. septembra līdz 17. novembrim norisināsies Lauras Veļas personālizstāde "Ievainotā atmiņa", kur mākslinieces skatījums veido telpu diskusijai par Latvijas iedzīvotāju deportāciju izraisītās traumas ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. 

Lauras Veļas dotais nosaukums izstādei radies no viņas nupat aizstāvētā promocijas darba doktora grādam: "Ievainotā atmiņa. Trauma Latvijas kolektīvās atmiņas telpā un tās dziedināšana". Caur personīgo pieredzi viņa mākslā analizē daudzās Latvijas ģimenēs nodotos stāstus, atmiņas un apzinātās vai neapzinātās traumas un rosina dziedināt ievainoto kolektīvo atmiņu. Māksliniece izpētījusi, ka kultūrtraumu var pārmantot gan ģenētiski, gan caur audzināšanu un sociālo telpu. "Latvijas Avīze" Lauru Veļu uzrunāja tieši zinātniskā mākslas darba aizstāvēšanas dienā Latvijas Mākslas akadēmijā.

Kā aizsākās jūsu pētījums?

L. Veļa: Iespējams, par šo jautājumu sāku interesēties sen, 2017. gadā rakstīju bakalaura darbu par identitāti un sevi, iesākumā tēmu pat nebiju plānojusi saistīt ar deportācijām. Taču ap to laiku ģimenes albumā pēkšņi atradu fotogrāfiju ar cilvēkiem, kurus dzīvē nekad nebiju redzējusi, un tā manī izraisīja spēcīgas emocijas. Jautāju mammai, kas tie ir, tā uzzinot, ka vecmāmiņai šo fotogrāfiju no Sibīrijas atsūtījusi viņas māte. Fotogrāfijā bija redzama mana nekad nesatiktā vecvecmāmiņa ar vecmāmiņas brāli tur, Sibīrijā. Fotogrāfija bija ļoti īpaša, spēcīga, to skatoties, varēja redzēt, ka cilvēki nav labi paēduši, bet ļoti cenšas uzturēt prezentablo skatu, vecvecmāmiņa bija greznojusies ar tamborētu krādziņu, brālim bija uzvalks ar šlipsi.