Recenzija: Saule, mēness un mūžība. Garīgās mūzikas festivāla jaundarbi

Lai dzirdētu 29. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla otro programmu, galvaspilsētas publikai 29. augustā būs jābrauc līdz pat Viļakai. Trešā un ceturtā programma tepat Rīgā. Un atklāšanas koncerts arī – četriem komponistiem un pieciem jaundarbiem veltītais pirmatskaņojumu vakars noritēja 2026. gada 14. augustā Svētā Pētera baznīcā.

Septembrī klausītājus gaidīs vērienīgi vokāli simfoniskie priekšnesumi, bet pirmatskaņojumu koncerts tuvāks a cappella programmai Viļakas katoļu baznīcā – festivāla atklāšanā līdzās korim vienīgi kontrabass pēdējā opusā, jo Raivis Misjuns ir ne tikai komponists, bet arī kontrabasists. Vēl kādas paralēles – noslēguma koncertā tiks godināts Pēteris Vasks viņa astoņdesmitgadē, turpretī atklāšanas koncertā Raivja Misjuna skaņdarbs "Vēja dziesma" ("Rāmi, rāmi...") veltīts Paulam Dambim viņa deviņdesmitajā gadskārtā, piesaucot ciklu "Vēja dziesmas", bet Pēterim Vaskam veltīts diptihs korim un kontrabasam "Mēness un Saule". Tiesa, ar to līdzības arī beidzas, jo "Vēja dziesma" vairāk sasaucas ar Pēteri Plakidi un Imantu Kalniņu, savukārt otrs jaundarbs atbalso kaut ko no Raimonda Tigula – bet kādēļ gan ne.

Jau šeit rodams zīmīgāks kontrasts starp divām partitūrām, turpretī pārējie komponisti parūpējušies vēl par citiem pretstatiem. Andreja Selicka "Pashas rītausmas dziedājums Saulei – Kristum" risināts pareizticīgo liturģiskās mūzikas tradīcijās, kur komponists vismaz skaņdarba harmoniskajā valodā pielicis klāt pietiekami daudz no sevis, Andris Dzenītis piecdaļu ciklā "Zelmas dziesmas" ielūkojies savas radinieces un baptistu dzejas autores Zelmas Dzenītes 1935. gada krā-
jumā "Mūžības vārtos"; Matīss Čudars diptihā "Two Rumi Settings" atskatās uz vēl senāku pagātni – 13. gadsimtu, jo viņa vadzvaigzne filozofiski mistiskajos dziļumos ir Džalāletdīns Rūmī, bet Eduardam Rediko vairs nav nekādu tīri reliģisku pieturas punktu – ir tikai skaists Ojāra Vācieša dzejolis "Aiz loga", kur divreiz minēts vārds "dvēsele". Raivis Misjuns izvēlējies latviešu tautasdziesmu vārdus, taču folkloras citātu vai postfolkloras intonāciju vietā priekšroka dota individualizētam skaņurakstam.

Daudzveidīgas un iedvesmojošas noskaņas

Šķiet, ka ar šādiem kontrastiem pietiktu, lai šīgada pirmatskaņojumu programmu sauktu par nopietnu un pārdomātu – jo, apcerot garīgumu mūzikā, te pārstāvētas dažādas koncepcijas, kuras likumsakarīgi katrreiz nāk ar citu semantisko sfēru. Realitāte, kā to atgādina agrāko gadu Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu programmas, bez šaubām, ir sarežģītāka, taču patiešām – šoreiz Svētā Pētera baznīcā koncerta gaitai izsekoju līdzi ar lielāku devu intereses un gandarījuma. Un tas ir arī Valsts akadēmiskā kora "Latvija" nopelns – pat tad, ja pievērstu uzmanību vairākiem neizlīdzinātiem salikumiem, jāatzīst, ka kopaina ar tembrāli krāšņu un izteiksmīgu dziedājumu bija noskaņās daudzveidīga un iedvesmojoša. Un ne tikai lielās līnijas – arī Georga Zujeva, Natālijas Behmas, Ievas Zvejnieces, Sanitas Sinkēvičas, Kristapa Nauzera, Daces Bites, Irīnas Mihailovskas un Zandas Mališevas soloepizodes bija īstajā vietā un īstajā kvalitātē. Šāda iespaida radīšana bija arī diriģentes Marikas Austrumas nopelns – lai gan pāris vispārināti žesti nekādi nesaskārās ar reāli dzirdamo skanējumu, jāteic, ka ar uzdevumu pienācīgi iedzīvināt iepriekš nezināmu mūziku diriģente tika galā visnotaļ veiksmīgi.

Iespējams, ka interpretu meklējumiem pēc emocionāli spilgtām un dramaturģiski pārliecinošām atklāsmēm vispretimnākošākais bija tieši Andrejs Selickis, jo "Pashas rītausmas dziedājums Saulei – Kristum" uzrunāja gan ar muzikālo raksturu jomu, gan ar arhitektonisko izveidi. Citkārt mākslinieciskie risinājumi šķita problemātiskāki – zinot džeza ģitārista un komponista Matīsa Čudara klasiski iecerēto skaņdarbu visai nekonkrēto apziņas plūsmu, diptihā "Two Rumi Settings" pieķēros katram pavērsienam un pacēlumam un arī guvu zināmas sekmes, tomēr abu opusa daļu diferenciācija palika galvenokārt teorētiska. Līdzīgi ar mēģinājumu pateikt, kādā ziņā Eduarda Rediko kordziesma "Aiz loga" atšķiras no Pētera Plakida un Artura Maskata lasījumiem Ojāra Vācieša dzejai – jaundarbs ar tā intonāciju plūsmu, harmoniskajām krāsām un gaumes izjūtu izklausījās neapšaubāmi simpātisks, bet atšķirībā no abiem klasiķiem atmiņā gan nekas daudz nepalika. Raivja Misjuna "Vēja dziesmā" stilistiskie vilcieni citi, emocionālā pasaule cita, bet arī tur iespaidi pamatā garāmslīdoši.

Līdziejušanās un līdzpārdzīvojums

Vēlreiz – zinot Andra Dzenīša pēdējo gadu virzību uz "jauno vienkāršību" tajā pašā Pētera Vaska vēlīnajā stilā, pret kuru komponists savulaik vērsās tik kritiski, pieņēmu, ka ar "Zelmas dziesmām" būs tāpat. Ne gluži – cikla pirmās daļas vēstījums bija viens no saistošākajiem visā koncertā, un arī vēlāk skaņdarba muzikāli reliģiskā pasaule raisīja līdziejušanos un līdzpārdzīvojumu. Tomēr pēdējā daļa atgādināja kaut ko jau dzirdētu, un nevajadzēja ilgi domāt, ko – Jāņa Ķirša dziesmu "Gaisma" ar Friča Bārdas dzeju. Galvenokārt, protams, tādēļ, ka Zelma Dzenīte ir Friča Bārdas epigone, bet tas šo to pasaka arī par konceptuālām izvēlēm. Visbeidzot, Raivja Misjuna diptihs "Mēness un Saule" daudzkārt radīja prieku un ieinteresētību – taisnība, blakus līdz galam nepiepildītai vēlmei pēc muzikālā ritējuma sprieguma un intensitātes, taču, lai gan parasti uzskatu, ka skaņdarbu otrajām un trešajām redakcijām nav īpašas jēgas, varbūt tieši šajā gadījumā partitūru vēl varētu pamēģināt uzlabot.

Īss rezumējums – katrs no šīgada Garīgās mūzikas festivālā iepazītajiem jaundarbiem būtu pelnījis, lai tajos ieskatās arī labākie amatieru kori, jo komponistu veikums ir melodisks un emocionāli pretimnākošs. Varbūt tā drīzāk ir utopija, varbūt skaņuraksts vienalga izrādītos pārāk grūti paceļams, un tad atliek vien cerēt uz vietu profesionālo koru pārblīvētajā repertuārā – taču domāju, ka Andra Dzenīša "Zelmas dziesmas" patiešām būtu iederīgas Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. 2028. gada svētki ar Garīgās mūzikas koncertu vairs nav tālu.