8. septembris vēsturē un senās avīzēs. Atradums Neandertālē

1856. gada 8. septembrī. Pirms 170 gadiem septembra sākumā vācu laikrakstos sāka parādīties ziņas par neparasto atradumu kaļķakmens raktuvēs Reinas pietekas Dīseles ielejā, 13 kilometrus no Diseldorfas, reģionā, ko sauc par Neandertāli.

Augusta vidū, attīrot no atlūzām kādu alu un sagatavojot to kaļķakmens ieguvei, strādnieki aptuveni 60 centimetrus zem virskārtas bija uzgājuši vairākas kaula fosilijas, kuras sākumā kopā ar šķembām izbēra pie alas izejas. Visādi pārakmeņojušies kauli raktuvēs bija gadījušies arī agrāk, bet tiem neveltīja īpašu vērību. Šoreiz gadījās, ka izmestos kaulu fragmentus ievēroja raktuvju īpašnieks Vilhelms Bekershofs. Viņam šķita, ka tie varētu ieinteresēt vietējo skolotāju un fosiliju kolekcionāru Johanu Karlu Fūlrotu. Skolotājam aiznesa galvaskausa pieres un paura kaulu ar masīviem uzaču lokiem un vēl vairākus skeleta kaulus, tostarp spieķa kaulu, plecu kaulus, daļu iegurņa kaula, vairākas ribas. Bekershofa ieskatā tās bija aizvēsturiska alu lāča paliekas, taču Fūlrotam radās aizdomas, ka runa ir par cilvēku, un viņš sāka iztaujāt raktuvju strādniekus. Drīz par atradumu uzzināja arī vietējā prese, kura lika uzsvaru uz kaulu senumu. Rakstus savukārt izlasīja divi anatomijas profesori no Bonnas – Hermanis Šāfhauzens un Augusts Maijers. Arī viņiem kaulos interesanta šķita augstā mineralizācijas pakāpe, kas liecināja par ārkārtīgu senumu, bet visvairāk tomēr galvaskausa īpašnieka zemā, slīpā piere un uzaču vaļņi. Kad Fūlrots un profesori zinātniskajās aprindās sāka izteikt piesardzīgus minējumus, ka darīšana ar "aizvēstures laiku indivīdu" un saistīt to ar Čārlza Darvina evolūcijas teoriju, kas arī šajā laikā bija parādījusies apritē kā apšaubāms jaunums, neviens zinātņu vīrs viņus neņēma par pilnu. Dažiem šķita, ka savādās kaulu formas skaidrojamas ar rahītu vai ka skelets īstenībā piederējis krievu kazakam – 19. gadsimta sākuma Napoleona karu laikā Neandertāles apkaimē bijusi krievu karaspēka nometne. Tomēr atradums vismaz kļuva par zinātnisku strīdu objektu, un 1864. gadā britu ģeologs Viljams Kings ieveda apritē jēdzienu "Homo Neanderthalensis" – "neandertālietis", kaut, pēc Kinga domām, šī radība bijusi "pilnībā atšķirīga no cilvēka". Kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vairākās vietās Eiropā tika atrasti vēl vairāki līdzīga tipa skeleti, kļuva skaidrs, ka runa tomēr ir par mūsdienu cilvēka senci, ko apstiprina arī mūsdienu DNS analīzes. Lēš, ka 1856. gadā atrastais indivīds šajā pasaulē dzīvojis pirms aptuveni 40 tūkstošiem gadu, tātad piederējis jau vienai no pēdējām neandertāliešu populācijām Eiropā, kuras izzuda, piekāpjoties "Homo sapiens" pārākumam.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Zemgales Balss", 1926. gada 8. septembrī

Tērvete. "Zemgales Balss" 5. septembra numurā no Tērvetes (Kalnamuižas) rakstīts par vietējo 6-klasīgo skolu un skolotājiem, pārmetot, ka skolā ievēlētas skolotājas sievietes un ka es uz to parādību negriežot vērību. Man jāpaskaidro, ka kara dienestā iesauktais skolotājs Lindberģis lūdza, lai viņam Tērvetes vietu nodrošinājot pēc atgriešanās no dienesta. Lūgumu nosūtīju pagasta valdei, lai viņu ievēro pie skolotāju vēlēšanas. Bez tam Daugavpils skolotāju institūta direktors rekomendēja skolotāju vīrieti, kurš arī vēlēšanās pieteicās. Pagasta saimnieks – padome – ievēlēja skolotāju sievieti. Tā kā ievēlētai skolotājai ir vajadzīgais izglītības cenzs un skolotāju tiesības, tad ne man, ne skolu valdei nav dibinātu iemeslu viņu amatā neapstiprināt. Fr. Obšteins, pamatskolu inspektors.