Kad rakstīju šīs rindas, 74. Berlīnes starptautiskais kinofestivāls (Berlināle) jau tuvojās noslēgumam. Jau bija paziņotas FIPRESCI (International Federation of Film Critics) balvas, svētdien, publikas dienā, varēja noskatīties labākās no garām palaistajām filmām. Un tagad jau ir zināmi arī visi galveno "Lāču" ieguvēji.
Galveno festivāla balvu – "Zelta lāci" – ieguva frankoafrikāņu aktrises un režisores Mati Diopas fantāzijas dokumentālā filma "Dahomey" – par afrikāņu senās valsts Dahomejas bagātību atgūšanu no Francijas un nosūtīšanu uz tagadējo to mājvietu Beninu.
Berlinālē pasaules pirmizrādi piedzīvoja arī režisora Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films". Sestdien festivāla oficiālajā preses konferencē tika izziņotas un pasniegtas speciālo žūriju balvas un tai piešķirta festivāla Ekumeniskās žūrijas balva.
Šis ir pēdējais – Marietes Rīzenbekas un Karlo Čatriana – divvaldības festivāls – viņu līgumi beidzas. Mums tas bija īpašs gads – Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums" piedalījās "Foruma" skatē, tās radošā grupa bija klāt 17. februāra pasaules pirmizrādē, teātrī "Volksbuehne", kur savulaik arī spēlējusi latviete Marija Leiko, notika pieņemšana, tās laikā uz ekrāna rādīja Hansa Kobes filmu "Žurkas" ("Ratten", 1921), kurā Leiko spēlējusi vienu no savām labākajām kinolomām kopā ar Emīlu Janingsu.
Sāpīgās vēsturiskās paralēles
Intervijas ar režisoru, atsauksmes, recenzijas starptautiskajā presē, foto no pirmizrādes un citiem seansiem – lai veiksmīgs filmas ceļš pasaulē! "Marijas klusuma" pirmizrāde, kas notika tūlīt pēc Kremļa opozicionāra Navaļnija nāves, vēl pastiprināja iespaidu par staļinisma metožu neiznīdējamību kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Filma varētu būt īpaši aktuāla daudziem, kas ilgi neticēja mūsu stāstiem par staļinisma laika darbiem – konkrēti likteņstāsti bieži veicina vēstures izpratni. Dāvja Sīmaņa filmas beigu titri liecina par Staļina laika upuriem, mums vēl skarbāka patiesība ir mērķtiecīgi plānotā un realizētā 20 000 latviešu iznīcināšanas operācija. Rakstot to 24. februārī, Krievijas iebrukuma Ukrainā otrajā gadadienā – ar motivāciju iznīcināt turienes "fašismu", kad pat vācieši ar savu pacifismu, Otrā pasaules kara pieredzi, egoistiskajiem ierobežojumiem un lēno atbalsta pieaugumu Ukrainai izgājuši ielās demonstrācijā pie Brandenburgas vārtiem –, pārņem gan šermuļi, gan lepnums par Latvijas cilvēkiem, kuri pratuši pietiekami talantīgi un iedarbīgi atgādināt savā darbā šīs vēsturiskās paralēles.
Vai mani favorīti saņēma "Lāčus"
74. Berlināles konkursā spēcīgs bija Vācijas pienesums. Matiasa Glāsnera filma "Miršana" ("Sterben") – ne tikai lielisko aktieru Larsa Eidingera un Korinas Harfūhas, bet arī ģimenes attiecību dziļās attēlošanas dēļ. Vai un cik bieži mēs satiekam savus vecākus, vai un kad runājam ar viņiem, un, ja ne, tad kādas traumas tam ir iemesls? Vai un kā mēs to nododam netieši tālāk – saviem un savu bijušo partneru bērniem. Vai iespējams mācīties no citu kļūdām – tas pat nav jautājums, līdzpārdzīvojumu raisošie vienas ģimenes attiecību modeļi kļūst par nopietnu savu pamatvērtību un cilvēcības pārbaudi. Turklāt dēla profesija – diriģents, viņa drauga, komponista, izmisīgā tieksme pēc perfekcionisma un bailes no kiča, filmas mūzika vēl pastiprina dramatismu, radošā un privātā krustošanos cilvēka dzīvē. "Arthaus" kinoteātru un "Berliner Morgenpost" žūrijas balvas. Finālā – arī "Sudraba lācis" režisoram Matiasam Glāsneram par labāko scenāriju.
Ar un ap bērna gaidībām vijas vēl vienas spēcīgas konkursa filmas – "Šambala" ("Shambhala") – sižets. Nepāliešu režisora Mina Bahudara Bhama filma, kas tapusi daudzu valstu kopražojumā, tomēr iespiežas atmiņā kā Tibetas un Nepālas mākslas darbs. Tā galvenā varone Pema kāda mūka pavadībā dodas pāri Himalajiem meklēt savu pazudušo pirmo vīru. Mums grūti izprotamā tā laika poligāmijas tradīcija, līdzi esošās šaubas par gaidāmā bērna īsto tēvu tiek pasniegtas lielā ētiskā tīrībā, kuru jaunās sievietes drosme un neatlaidība uz kalnu ainavas skaistuma un dabas skarbuma fona tikai apliecina un pastiprina. Rituāli, tērpi, muzicēšana un dziedājumi piešķir šai leģendveidīgajai filmai īpašu maģiju un fascināciju. Filmas operatoram Mārtinam Gšlahtam par augstvērtīgu māksliniecisko sniegumu tika piešķirts "Sudraba lācis".
Konkursa programmā izcēlās arī filma "Sātana pelde" ("Des Teufels Bad", režisori Veronika Francs, Severīns Fiala). Tā balstās kādā leģendā, kuras pamatā ir vēsturiski tiesas protokoli no 1750. gada. Lai toreiz varētu pieteikties uz grēku nožēlošanu, vajadzēja būt paveikušam kādu baisu noziegumu. Bet, ja jauna, nesen pie vīra izdota sieva Agnese nevar atrast savu vietu arhaistiskajā sabiedrībā, viņa nedrīkst pati beigt savu dzīvi – sods par noziegumu ir kā sekas, kuru asiņainās izpausmes ciema ļaudis alkaini bauda. Smags un drūms stāsts mistisku meža dzīļu, mežonīgu upju un ne mazāk mežonīgu ļaužu lokā. Apbrīnojams Agneses lomas atveidotājas Anjas Plašgas darbs.