Partly cloudy 8 °C
T. 17.04
Rūdis, Rūdolfs, Viviāna
Govis. Ilustratīvs attēls.
Govis. Ilustratīvs attēls.
Foto: No "Agro Tops" arhīva / Latvijas Mediji

Gadā vidējais Latvijas iedzīvotājs apēd 70 kg gaļas. Vai zaļākas nākotnes vārdā būtu ļoti jāmainās?

No visām jomām, kurās nepieciešamas reformas saistībā ar klimata pārmaiņām, visgrūtāk reformējamā ir tieši lauksaimniecība. Lielā mērā tas saistīts gan ar šīs nozares konservatīvismu un tradīcijām, gan arī ar pārtikas patēriņa tradīcijām un ieradumiem, kas nav viegli maināmi.

Tādēļ tas, kas izmešu samazinājuma vārdā Eiropas lauksaimniecībā ir jāsasniedz, dēvējams ne vairāk un ne mazāk kā par agrāro revolūciju. Jāpiebilst, ka pat tās sekmīgas īstenošanas rezultātā ir paredzams, ka vēl 2040. gadā lauksaimniecība būs siltumnīcefekta gāzu lielākais avots Eiropā. Lauksaimniecība Latvijā ir trešais lielākais siltumnīcefekta gāzu radītājs, un saskaņā ar 2022. gada Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra novērtējumu tā kopumā rada 21% no Latvijas SEG izmešiem. Pusi no šiem izmešiem rada tieši lopkopība – konkrēti 42,4% rada lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas procesi, kas galvenokārt ir atbildīgi par metāna izmešiem, bet vēl 7,6% – kūtsmēslu apsaimniekošana, kas rada amonjaka izmešus. Par pārējiem izmešiem atbildīgie ir lauksaimniecības augšņu apstrāde un minerālmēslu lietojums.

Statistikas pārvaldes dati liecina, ka viens Latvijas iedzīvotājs gadā patērē apmēram 70 kg gaļas. Lai nodrošinātu šo patēriņu, 2022. gadā Latvijā strādāja 4549 saimniecības, kas audzēja 98,5 tūkstošus gaļas liellopu. Jāpiebilst, ka piena lopu skaits Latvijā pārsniedz gaļas liellopu skaitu apmēram četras reizes un ir nedaudz mazāks par 400 tūkstošiem. Liellopu gaļas patēriņa ziņā Latvija saražo 219% no pašas patēriņa, tādēļ vairāk nekā puse liellopu gaļas tiek eksportēta. Taču cūkgaļas un vistas gaļas patēriņu Latvija pati nespēj nodrošināt, un abās šajās grupās tiek importēts no trešdaļas līdz pusei no patērētā apjoma – 45% cūkgaļas un 37% mājputnu gaļas.

Kā mazināt lopkopības izmešus

Jautājumā par to, kā samazināt lopkopības radītos SEG izmešus, viedokļi atšķiras un skaidri vērojamas domstarpības. Zemkopības ministrija tās Lauksaimniecības departamenta direktores Ilgas Līdakas personā uzskata, ka lielu vai vismaz lielāko daļu problēmas būs iespējams atrisināt, mainot lopu ēdināšanas paradumus un pielāgojot to uzturu. "Lauksaimniecībā liela problēma joprojām ir ražošanas efektivitāte. Ir jālieto jaunākās tehnoloģijas, jāizmanto jaunākās zinātnes atziņas – tas viss rada gan lielas iespējas izmešu samazināšanā par apmēram 20%, gan arī ļauj turpināt ēst gaļu. 

Jāpiebilst, ka lauksaimnieki ir iemācījušies izaudzēt labas kvalitātes liellopus un to produkciju veiksmīgi spēj piedāvāt starptautiskajā tirgū – Latvijā izaudzē divas reizes vairāk liellopu, nekā paši patērējam. 

Taču cūkgaļas un putnu gaļas jomā Latvija nodrošina tikai apmēram attiecīgi pusi vai divas trešdaļas pašu patēriņa. Uzskatu, ka jaunu tehnoloģiju un zinātnes atziņu ieviešana lopkopībā ļaus latviešiem turpināt ēst gaļu arī nākotnē."

Nebūs jāsamazina lopu skaits

Līdzīgās domās ir arī Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Raimonds Jakovickis, kurš stāsta, ka zaļo organizāciju aprēķini par lopkopības ietekmi uz klimatu balstīti to valstu pieredzē, kur notiek intensīvā lopkopība un gaļas liellopu nobarošana, taču Latvijā situācija ir atšķirīga. "Grūti salīdzināt, piemēram, Nīderlandi, kur liellopu skaits uz hektāru ir četri, ar Latviju, kur lopu skaits uz hektāru ir viens no zemākajiem Eiropā – 0,2. 

Tomēr nenoliedzami ir tas, ka liellopu skaits gan Eiropā, gan Latvijā turpina samazināties – tas attiecas gan uz piena, gan gaļas šķirņu liellopiem. 

Runājot par lopkopības iespējām samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus, ir dažādas iespējas, piemēram, kūtsmēslu uzglabāšanas sistēmas maiņa. Proti, kūtsmēslu krātuves, kas samazina amonjaka izmešus, Latvijā ir obligātas jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, pirms tam tā nebija. Pārmaiņu process notiek arī liellopu barošanā – tiek veikti pasākumi efektīvākai dzīvnieku barības izmantošanai un tās kvalitatīvākai sagatavošanai, kā arī precīzāka barības dozēšana, samazinot atkritumu un izmešu apjomu. No gaļas patēriņa viedokļa raugoties – man šķiet, ka, ņemot vērā augošo musulmaņu skaitu Eiropā, liellopu un jēru audzētājiem par pieprasījuma trūkumu nav jāuztraucas, jo tieši šī grupa pieprasa un patērē šos gaļas veidus. Vēl viens faktors, kas ietekmē pieprasījumu Eiropā, ir ES un Dienvidamerikas valstu apvienības "Mercosur" līgums, kura ietekmē pieaug liellopu gaļas imports no šī reģiona, bet Eiropa uz turieni eksportē automašīnas un citas preces. Taču klimata apsvērumi un izmeši, kas saistīti ar gaļas importu no šī attālā reģiona, var nākotnē likt pārskatīt šīs attiecības. Ņemot vērā minētos faktorus, es uzskatu, ka Latvijā gaļas un piena liellopu skaits nebūs jāsamazina un mums ir resurss dzīvnieku skaita palielināšanai."

Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Raimonds Jakovickis: "Ņemot vērā zemo liellopu blīvumu Latvijā, jau veiktos un nākotnē paredzamos uzlabojumus kūtsmēslu uzglabāšanā un dzīvnieku barošanā, kas ļaus vēl samazināt izmešus, es uzskatu, ka Latvijā gaļas un piena liellopu skaits nebūs jāsamazina un mums ir resurss dzīvnieku skaita palielināšanai."

Lopu skaits un gaļas patēriņš jāsamazina

Pilnīgi pretēji uzskata biedrības "Zaļā brīvība" atbildīga un klimata ietekmi mazinoša patēriņa eksperte un pētniece Inga Belousa. Viņa nenoliedz, ka ar aprakstītajām metodēm zināmus pozitīvos efektus sasniegt var, iespējams pat, ka minēto 20% izmešu samazinājumu, bet ar to viņas ieskatā nepietiks klimata mērķu sasniegšanai. Jāsaka, dažādi ES dokumenti liecina, ka taisnība drīzāk ir I. Belousai. Piemēram, 2024. gadā radītais romāna apmēra (605 lpp.) dokuments par ES Zaļā kursa ietekmes novērtējumu uz vidi skaidro, ka dzīvnieku izcelsmes produkti (gaļa, piena produkti un olas) Eiropā veido apmēram 25% no ēdienkartes, bet tie ir atbildīgi par vairāk nekā 60% izmešu, ko veido mūsu ēdienkarte. 

Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka dzīvnieku valsts produktu radīšana patērē desmit reižu vairāk ūdens un 18 reižu vairāk zemes platības nekā līdzīga daudzuma un salīdzināmas barības vērtības augu valsts izcelsmes produktu izaudzēšana.

"No veselīga patēriņa viedokļa Latvijas iedzīvotājiem būtu jāsamazina gaļas patēriņš līdz 12 kg sarkanās gaļas (liellopu, cūkas, jēra gaļa, visi pārstrādātie gaļas produkti) un 10 kg putnu gaļas. Vienlaikus būtu vēlams palielināt zivju un jūras produktu patēriņu, kā arī dārzeņu un augļu patēriņu," saka I. Belousa. Nevar noliegt arī to, ka vegāno un veģetāro produktu patēriņš Latvijā pasaulē palielinās – piemēram, vienam no pazīstamākajiem vegāno produktu ražotājiem – SIA "Milzu" – pārdotās produkcijas apjoms stabili aug par 15–20% gadā.

Zemnieki gan pret zaļo argumentiem par lopkopības kaitīgumu izturas vismaz ironiski, lai neteiktu vairāk. Piemēram, par janvārī notikušo kampaņu "Neapēd zemeslodi", kas popularizēja veģetārās un vegānās izvēles ēdienkartē, vismaz vairāki Latvijas zemnieki norādīja, ka tā ir nepatiesa vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka 80% lauksaimniecības zemes pasaulē zemās ražības dēļ nav piemēroti graudaugu vai citu augu valsts produktu audzēšanai, bet ir piemēroti tikai lopkopībai. Norvēģijas fjordos vai Šveices kalnos graudu lauku vai dārzeņu platību nav un nebūs, tur iespējama tikai lopkopība. Pārtikas kvalitātes graudus mazražīgajās teritorijās audzēt neesot iespējams, bet kur tad liks lopbarības kvalitātes graudus, ja lopu vairs nebūšot. Otrkārt, bieži izvirzīto argumentu, ka lopkopība patērē daudz vairāk ūdens, zemnieki noraida – ūdens jau nepaliek lopos, tas dabiskā ceļā pēc tam atgriežas dabā atpakaļ. Treškārt, vides organizācijas ceļot trauksmi par to, ka bioloģiski vērtīgajās pļavās krītas biodaudzveidība. Taču labākais veids, kā celt bioloģisko daudzveidību, esot veikt platību ganīšanu ar zemu lopu blīvumu. 

Reklāma

Savukārt, ja tiks sasniegti klimata mērķi un notiks atteikšanās no lopkopības, tad bioloģiskā daudzveidība pļavās turpinās samazināties. 

Latvijā šobrīd esot 200 000 ha zālāju bez pielietojuma – uz tiem nav lopu, bet vienlaikus Eiropas Komisija aizliedzot tur audzēt dārzeņus, augļus vai graudus. Šādā veidā neizmantotie zālāji turpinot emitēt SEG gāzes, bet netiekot racionāli izmantoti. Visbeidzot zemnieki norāda, ka lopkopība nerada tikai gaļu, pienu un ādas, bet arī kūtsmēslus, kas nepieciešami bioloģiskajai lopkopībai.

Kūtsmēslu domstarpības

Viens no aspektiem, kas saistīts ar lopkopības nākotni, ir bioloģisko saimniecību attīstība. Proti, ES stratēģija "No lauka līdz šķīvim" paredz, ka 25% no lauksaimniecībā izmantotās zemes jau 2030. gadā jāizmanto bioloģiskajai lauksaimniecībai. Taču bioloģiskā lauksaimniecība paredz organiskā mēslojuma izmantošanu, nevis minerālmēslu kaisīšanu, un kur gan tie radīsies, ja tiek paredzēts, ka lopkopības apjomi nākotnē samazināsies. ZM Lauksaimniecības departamenta direktore Ilga Līdaka teic, ka kūtsmēslu nepietiek jau pašreizējai Latvijas bioloģiskajai lauksaimniecībai, kas šobrīd izmanto 16% no lauksaimniecības zemes. Ja šis apjoms jāpalielina vēl par apmēram 40% sešu gadu laikā, tad no kurienes radīsies šai saimniekošanas formai vajadzīgais mēslojums?

Taču zaļajiem ir atbilde arī uz šo jautājumu. 

"Bioloģiskie zemnieki var izmantot kūtsmēslus tikai no bioloģiskajām saimniecībām, taču te ir vērojama problēma. 

Proti, kūtsmēslus var iegūt tikai no kūtī audzētiem, nebioloģiskajiem liellopiem, bet lielākā daļa gaļas liellopu atrodas ganībās, turpat paliek arī viņu ekskrementi. Tādēļ augsnes uzlabošanai var un vajag izmantot kompostu. Tā kā kopš šī gada janvāra Latvijā sākta bioloģisko atkritumu šķirošana, tad risinājums bioloģisko saimniecību mēslošanai nākotnē meklējams šajā jomā," saka "Zaļās brīvības" eksperte Inga Belousa, atzīstot, ka tas gan prasītu arī bioloģisko atkritumu tālāku šķirošanu tādos, kas būtu izmantojami biolauksaimniecības vajadzībām, un tādos, kas izmantojami nebūtu, – tas šobrīd vēl nenotiek.

Patērētāju izvēles ietekme

Gan ES dokumenti, gan arī statistika liek domāt, ka dzīvnieku valsts produktu patēriņa samazināšanā par galveno ceļu tiks izvēlēta patērētāju ietekmēšana. ES uzskata, ka tam ir izveidojušies labvēlīgi apstākļi, jo Eiropa pamazām sliecoties uz mazāku gaļas patēriņu. Piemēram, Vācijā pēdējo piecu gadu laikā gaļas patēriņš samazinājies par 20% cūkgaļas jomā un par 13% liellopu gaļas jomā un ir sasniedzis zemāko līmeni kopš 1989. gada. Eksperti to skaidro ar arvien plašāk pieejamām augu valsts alternatīvām un to augošo popularitāti iedzīvotāju vidū. ES līmenī samazinājums nav tik liels – gaļas patēriņš pēdējo piecu gadu laikā samazinājies par 2%, bet piena produktu – par 6%, tomēr arī neapšaubāma tendence. Tam seko arī lopkopības tendences – liellopu skaits Eiropā tajā pašā periodā samazinājies par 9%. 

Kopumā ES politikas eksperti uzskata, ka iedzīvotāji ir gatavi brīvprātīgai ēdienkartes maiņai par labu lielākam augu valsts produktu īpatsvaram. 

Tas liecina, ka galvenais uzsvars dzīvnieku valsts produktu patēriņa samazināšanā tiks likts uz patērētāju ietekmēšanu. Jūs teiksiet – mani neviens nepārliecinās, ēdu gaļu un turpināšu ēst. Jā, bet, ja gaļas un piena produktu cenā sāks ierēķināt SEG emisiju kompensēšanu un tā kļūs par dārgu izvēli, tad vismaz daļa patērētāju tiešām var sekot šādam piedāvājumam.

Ar zināmu ironijas devu varētu piebilst, ka daudzas veģetārās un vegānās alternatīvas būtu pieskaitāmas produktu grupai, ko apzīmē ar nepopulāro vārdu "surogāti" (vārda nozīme – līdzīgs, bet mazvērtīgāks kaut kā aizstājējs) – piemēram, auzu vai mandeļu dzēriens, ko bieži vien nepareizi dēvē arī par pienu, uzturvērtības ziņā nav pielīdzināms govs pienam, tieši tāpat kā vegānie jeb zirņu burgeri cenšas pēc garšas izlikties par gaļu, bet tādi nav. Surogātu ēšana agrāk bija izplatīta prakse kara apstākļos, kad pārtikas trūka, bet tagad sabiedrība tiek pārliecināta, ka surogātu lietošana būtu jāuzskata par normu apstākļos, kad pārtikas netrūkst. Uz to, protams, varētu atbildēt, ka viss ir atkarīgs no attieksmes un domāšanas maiņas – ja "surogātus" pārsaucam citādi un sākam dēvēt par "aizstājējproduktiem" vai "alternatīvajām izvēlēm", tad šie apzīmējumi zaudē savu negatīvo nokrāsu. 

Katrā ziņā ir vērojams, ka uz jauniešiem šī metode darbojas, jo nav apšaubāms, ka pieaug šādu produktu patēriņš un vides apsvērumi kļūst arvien nozīmīgāks faktors pārtikas izvēlē. 

Paaudzi, kas dzimusi kara un pēckara gados, pāraudzināt būs grūti, jo viņiem gaļas patēriņš asociējas ar izdzīvošanu un pārtikas drošību. Taču jaunajai paaudzei šo psiholoģisko traumu nav, toties trauksme par planētas un klimata nākotni ir visai izteikta. Iespējams, ka arī šādi – caur katliņu un šķīvi – Latvijā izpaužas paaudžu konflikts.

Eksperta viedoklis

Jāpopularizē alternatīvas

Biedrības "Zaļā brīvība" atbildīga un klimata ietekmi mazinoša patēriņa eksperte un pētniece Inga Belousa: "No veselīga patēriņa viedokļa katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāsamazina liellopu, cūkas, jēra gaļas, visu pārstrādāto gaļas produktu patēriņš no esošajiem 70 kg līdz 12 kg un putnu gaļas patēriņš līdz 10 kg gadā."

Inga Belousa, biedrības "Zaļā brīvība" atbildīga un klimata ietekmi mazinoša patēriņa eksperte un pētniece: "Lauksaimniecība Latvijā ir trešais lielākais siltumnīcefekta gāzu radītājs, saskaņā ar 2022. gada Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra novērtējumu tā kopumā rada 21% no Latvijas SEG izmešiem. Pusi no šiem izmešiem rada lopkopība – konkrēti 42,4% rada lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas procesi, kas galvenokārt ir atbildīgi par metāna izmešiem, bet vēl 7,6% – kūtsmēslu apsaimniekošana, kas rada amonjaka izmešus. Par pārējiem izmešiem atbildīgi ir lauksaimniecības augšņu apstrāde un minerālmēslu lietojums. Starp citu, lielākās SEG emisijas uz litru piena rada tieši vidējā izmēra saimniecības, kas bieži vien nevar izšķirties, vai iet ražošanas intensifikācijas ceļu vai vairāk ganīt lopus, – abi šie ceļi piedāvā savas iespējas izmešu ierobežošanā, bet, nespējot izšķirties, iznāk ne šis, ne tas. 

Taču kopumā par liellopu diētas pielāgošanu emisiju samazināšanas mērķiem ir maz optimisma. Ar šo metodi teorētiski varbūt var panākt 20% izmešu samazinājumu, bet arī ne vairāk. 

Proti, tas ir īstermiņa risinājums uz pāris gadiem, un kopumā sasniegt izvirzītos mērķus ar šo metodi nevarēs. SEG emisiju samazinājums lauksaimniecībā sastāv no diviem komponentiem – pašas lauksaimniecības pārmaiņām un mājsaimniecību dzīvesveida un patēriņa pārmaiņām.

Skatoties patēriņa līmenī, izmešu samazināšana saistīta ar virkni dzīvesveida izmaiņu. Dažas no tām ieviest ir samērā vienkārši, jo nav krasi jāmaina savs dzīvesveids. Te runa ir par krāna, nevis pudelēs fasētā ūdens dzeršanu, pārtikas atkritumu apjoma samazināšanu, kā arī sezonālo augļu un dārzeņu izvēli un bioloģisko produktu izvēli uzturā. Taču grūti noliegt, ka tie pasākumi, kas dod vislielāko efektu mūsu attiecībās ar vidi, ir sarežģītāki un arī nepopulārāki. Te runa ir par dzīvnieku valsts produktu patēriņa samazināšanu. Ēdot mazāk gaļas, zivju, olu, siera un citu piena produktu, tu samazināsi lopkopībā radītās siltumnīcefekta gāzes. Tāpat veicināms pasākums būtu veģetārās diētas izvēle un atteikšanās no gaļas vai zivīm. Neēdot gaļu un zivis, tu samazināsi gaļas ražošanā radītās siltumnīcefekta gāzes. Vēl labāka izvēle būtu vegānās diētas izvēle, atsakoties no gaļas, zivīm, olām, siera un citiem piena produktiem, šādi samazinot lopkopībā radītās siltumnīcefekta gāzes. Ilgu laiku pasaulē valdīja uzskats, ka gaļas patēriņa apmērs liecina par cilvēka turīgumu. Mūsdienās tā teikt vairs nav iespējams – bagāta un informēta cilvēka pārtikas izvēle noteikti sliecas uz lielāku veģetāro un vegāno produktu patēriņu.

Lai gan veģetāro un vegāno produktu pieejamība Latvijā pamazām uzlabojas, tomēr tā vēl ir tālu no vēlamā – tikai 25% "Zaļās brīvības" ekspertu aptaujāto patērētāju 2022. gadā atzīst, ka šos produktus veikalos ir viegli atrast un atpazīt. 

Tāpat no pārejas uz šādu diētu attur bailes par veselības problēmām, kā arī tradīciju un pieredzes trūkums veģetāras pārtikas gatavošanā, arī iesakņotie pārtikas garšas paradumi.

Neskatoties uz to visu, veģetāro un vegāno produktu patēriņš un popularitāte Latvijā pieaug. Populārākie šīs grupas produkti ir augu piens – 46% mūsu aptaujāto atzīst, ka izmanto šos produktus uzturā, tiem seko veģetārie burgeri – 38% aptaujāto tādus lietojot. Arī vegānā saldējuma pieprasījums palielinās. Taču vēl daudz darāms, lai veicinātu un popularizētu šādus produktus, un te ir vieta valsts rīcībpolitikai – ne tik daudz gaļas ierobežošanas jomā, cik alternatīvu un, no veselības viedokļa raugoties, sabalansētākas ēdienkartes veidošanā."

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".

 Latvijas Vides aizsardzības fonds.
"Zaļā Latvija".
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma