22 °C
Gadā vidējais Latvijas iedzīvotājs apēd 70 kg gaļas. Vai zaļākas nākotnes vārdā būtu ļoti jāmainās?
No visām jomām, kurās nepieciešamas reformas saistībā ar klimata pārmaiņām, visgrūtāk reformējamā ir tieši lauksaimniecība. Lielā mērā tas saistīts gan ar šīs nozares konservatīvismu un tradīcijām, gan arī ar pārtikas patēriņa tradīcijām un ieradumiem, kas nav viegli maināmi.
Tādēļ tas, kas izmešu samazinājuma vārdā Eiropas lauksaimniecībā ir jāsasniedz, dēvējams ne vairāk un ne mazāk kā par agrāro revolūciju. Jāpiebilst, ka pat tās sekmīgas īstenošanas rezultātā ir paredzams, ka vēl 2040. gadā lauksaimniecība būs siltumnīcefekta gāzu lielākais avots Eiropā. Lauksaimniecība Latvijā ir trešais lielākais siltumnīcefekta gāzu radītājs, un saskaņā ar 2022. gada Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra novērtējumu tā kopumā rada 21% no Latvijas SEG izmešiem. Pusi no šiem izmešiem rada tieši lopkopība – konkrēti 42,4% rada lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas procesi, kas galvenokārt ir atbildīgi par metāna izmešiem, bet vēl 7,6% – kūtsmēslu apsaimniekošana, kas rada amonjaka izmešus. Par pārējiem izmešiem atbildīgie ir lauksaimniecības augšņu apstrāde un minerālmēslu lietojums.
Statistikas pārvaldes dati liecina, ka viens Latvijas iedzīvotājs gadā patērē apmēram 70 kg gaļas. Lai nodrošinātu šo patēriņu, 2022. gadā Latvijā strādāja 4549 saimniecības, kas audzēja 98,5 tūkstošus gaļas liellopu. Jāpiebilst, ka piena lopu skaits Latvijā pārsniedz gaļas liellopu skaitu apmēram četras reizes un ir nedaudz mazāks par 400 tūkstošiem. Liellopu gaļas patēriņa ziņā Latvija saražo 219% no pašas patēriņa, tādēļ vairāk nekā puse liellopu gaļas tiek eksportēta. Taču cūkgaļas un vistas gaļas patēriņu Latvija pati nespēj nodrošināt, un abās šajās grupās tiek importēts no trešdaļas līdz pusei no patērētā apjoma – 45% cūkgaļas un 37% mājputnu gaļas.
Kā mazināt lopkopības izmešus
Jautājumā par to, kā samazināt lopkopības radītos SEG izmešus, viedokļi atšķiras un skaidri vērojamas domstarpības. Zemkopības ministrija tās Lauksaimniecības departamenta direktores Ilgas Līdakas personā uzskata, ka lielu vai vismaz lielāko daļu problēmas būs iespējams atrisināt, mainot lopu ēdināšanas paradumus un pielāgojot to uzturu. "Lauksaimniecībā liela problēma joprojām ir ražošanas efektivitāte. Ir jālieto jaunākās tehnoloģijas, jāizmanto jaunākās zinātnes atziņas – tas viss rada gan lielas iespējas izmešu samazināšanā par apmēram 20%, gan arī ļauj turpināt ēst gaļu.
Jāpiebilst, ka lauksaimnieki ir iemācījušies izaudzēt labas kvalitātes liellopus un to produkciju veiksmīgi spēj piedāvāt starptautiskajā tirgū – Latvijā izaudzē divas reizes vairāk liellopu, nekā paši patērējam.
Taču cūkgaļas un putnu gaļas jomā Latvija nodrošina tikai apmēram attiecīgi pusi vai divas trešdaļas pašu patēriņa. Uzskatu, ka jaunu tehnoloģiju un zinātnes atziņu ieviešana lopkopībā ļaus latviešiem turpināt ēst gaļu arī nākotnē."
Nebūs jāsamazina lopu skaits
Līdzīgās domās ir arī Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Raimonds Jakovickis, kurš stāsta, ka zaļo organizāciju aprēķini par lopkopības ietekmi uz klimatu balstīti to valstu pieredzē, kur notiek intensīvā lopkopība un gaļas liellopu nobarošana, taču Latvijā situācija ir atšķirīga. "Grūti salīdzināt, piemēram, Nīderlandi, kur liellopu skaits uz hektāru ir četri, ar Latviju, kur lopu skaits uz hektāru ir viens no zemākajiem Eiropā – 0,2.
Tomēr nenoliedzami ir tas, ka liellopu skaits gan Eiropā, gan Latvijā turpina samazināties – tas attiecas gan uz piena, gan gaļas šķirņu liellopiem.
Runājot par lopkopības iespējām samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus, ir dažādas iespējas, piemēram, kūtsmēslu uzglabāšanas sistēmas maiņa. Proti, kūtsmēslu krātuves, kas samazina amonjaka izmešus, Latvijā ir obligātas jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, pirms tam tā nebija. Pārmaiņu process notiek arī liellopu barošanā – tiek veikti pasākumi efektīvākai dzīvnieku barības izmantošanai un tās kvalitatīvākai sagatavošanai, kā arī precīzāka barības dozēšana, samazinot atkritumu un izmešu apjomu. No gaļas patēriņa viedokļa raugoties – man šķiet, ka, ņemot vērā augošo musulmaņu skaitu Eiropā, liellopu un jēru audzētājiem par pieprasījuma trūkumu nav jāuztraucas, jo tieši šī grupa pieprasa un patērē šos gaļas veidus. Vēl viens faktors, kas ietekmē pieprasījumu Eiropā, ir ES un Dienvidamerikas valstu apvienības "Mercosur" līgums, kura ietekmē pieaug liellopu gaļas imports no šī reģiona, bet Eiropa uz turieni eksportē automašīnas un citas preces. Taču klimata apsvērumi un izmeši, kas saistīti ar gaļas importu no šī attālā reģiona, var nākotnē likt pārskatīt šīs attiecības. Ņemot vērā minētos faktorus, es uzskatu, ka Latvijā gaļas un piena liellopu skaits nebūs jāsamazina un mums ir resurss dzīvnieku skaita palielināšanai."
Lopu skaits un gaļas patēriņš jāsamazina
Pilnīgi pretēji uzskata biedrības "Zaļā brīvība" atbildīga un klimata ietekmi mazinoša patēriņa eksperte un pētniece Inga Belousa. Viņa nenoliedz, ka ar aprakstītajām metodēm zināmus pozitīvos efektus sasniegt var, iespējams pat, ka minēto 20% izmešu samazinājumu, bet ar to viņas ieskatā nepietiks klimata mērķu sasniegšanai. Jāsaka, dažādi ES dokumenti liecina, ka taisnība drīzāk ir I. Belousai. Piemēram, 2024. gadā radītais romāna apmēra (605 lpp.) dokuments par ES Zaļā kursa ietekmes novērtējumu uz vidi skaidro, ka dzīvnieku izcelsmes produkti (gaļa, piena produkti un olas) Eiropā veido apmēram 25% no ēdienkartes, bet tie ir atbildīgi par vairāk nekā 60% izmešu, ko veido mūsu ēdienkarte.
Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka dzīvnieku valsts produktu radīšana patērē desmit reižu vairāk ūdens un 18 reižu vairāk zemes platības nekā līdzīga daudzuma un salīdzināmas barības vērtības augu valsts izcelsmes produktu izaudzēšana.
"No veselīga patēriņa viedokļa Latvijas iedzīvotājiem būtu jāsamazina gaļas patēriņš līdz 12 kg sarkanās gaļas (liellopu, cūkas, jēra gaļa, visi pārstrādātie gaļas produkti) un 10 kg putnu gaļas. Vienlaikus būtu vēlams palielināt zivju un jūras produktu patēriņu, kā arī dārzeņu un augļu patēriņu," saka I. Belousa. Nevar noliegt arī to, ka vegāno un veģetāro produktu patēriņš Latvijā pasaulē palielinās – piemēram, vienam no pazīstamākajiem vegāno produktu ražotājiem – SIA "Milzu" – pārdotās produkcijas apjoms stabili aug par 15–20% gadā.
Zemnieki gan pret zaļo argumentiem par lopkopības kaitīgumu izturas vismaz ironiski, lai neteiktu vairāk. Piemēram, par janvārī notikušo kampaņu "Neapēd zemeslodi", kas popularizēja veģetārās un vegānās izvēles ēdienkartē, vismaz vairāki Latvijas zemnieki norādīja, ka tā ir nepatiesa vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka 80% lauksaimniecības zemes pasaulē zemās ražības dēļ nav piemēroti graudaugu vai citu augu valsts produktu audzēšanai, bet ir piemēroti tikai lopkopībai. Norvēģijas fjordos vai Šveices kalnos graudu lauku vai dārzeņu platību nav un nebūs, tur iespējama tikai lopkopība. Pārtikas kvalitātes graudus mazražīgajās teritorijās audzēt neesot iespējams, bet kur tad liks lopbarības kvalitātes graudus, ja lopu vairs nebūšot. Otrkārt, bieži izvirzīto argumentu, ka lopkopība patērē daudz vairāk ūdens, zemnieki noraida – ūdens jau nepaliek lopos, tas dabiskā ceļā pēc tam atgriežas dabā atpakaļ. Treškārt, vides organizācijas ceļot trauksmi par to, ka bioloģiski vērtīgajās pļavās krītas biodaudzveidība. Taču labākais veids, kā celt bioloģisko daudzveidību, esot veikt platību ganīšanu ar zemu lopu blīvumu.
