23 °C
Lai pievērstu uzmanību Latvijas dabas daudzveidībai, arī šogad tiek cildinātas dabas bagātības, īpaši izceļot kādu noteiktu sugas pārstāvi vai dabas objektu un piešķirot tam gada dabas simbola goda nosaukumu. Par šā gada dabas simbolu novērojumiem Latvijas iedzīvotāji aicināti ziņot portālam "Dabasdati.lv".
Stirna un zīriņš
Par 2024. gada dzīvnieku Dabas muzejs izvēlējies stirnu (Capreolus capreolus) – mazāko un visbiežāk sastopamo briežu dzimtas dzīvnieku Latvijā. Stirnas ir plaši izplatītas visā valsts teritorijā. Tās ir nometnieki, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, un nav ļoti sabiedriskas. Kopā uzturas nelielās grupās, lielākoties mātītes ar mazuļiem. Katram stirnu tēviņam ir sava teritorija, kuru tas iezīmē ar sekrētu no pieres dziedzeriem. Parasti stirnu mātītēm maija beigās vai jūnija sākumā dzimst viens, divi, retāk trīs mazuļi. Jāņem vērā, ka stirnu māte mazuli parasti atstāj vienu, tas guļ nekustīgi, lai netiktu pamanīts. Stirna atnāk to tikai pabarot, lai nepievilinātu plēsējus, bet pārējā laikā neuzturas blakus. Sajūtot draudus, mazulis nelec kājās un nebēg, tādēļ it kā pamestus stirnēnus nevajag aiztikt un glābt. Meklējot barību, jo īpaši ziemā, stirnas bieži ienāk piemājas dārzos un pagalmos, ko veicina arī paši cilvēki, izmetot sētmalē bioatkritumus.
Savukārt par 2024. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) ir nosaukusi kaiju dzimtas jūras putnu mazo zīriņu (Sternula albifrons), kuru Latvijā var novērot samērā reti. Tas ir skaists putns ar smalku balsi un ātru, tauriņam līdzīgu lidojumu. Pieaugušam putnam ķermeņa garums ir 21–25 cm, bet svars – ap 45 g. Latvijā mazais zīriņš novērojams no aprīļa vidus līdz septembra vidum, bet ziemu pavada Atlantijas okeāna Āfrikas piekrastē. Vasaras tērpā tam ir dzeltens knābis ar melnu galu, melna cepurīte, balts ķermenis, gaiši pelēki spārni un oranžas kājas.
Pirmo reizi gods bitei
Pirmo reizi dabas simbolu izvēles vēsturē šogad par gada kukaini kļuvusi kāda bite, konkrētāk – lielacu kamene (Bombus confusus) no medus bišu (Apidae) dzimtas. Daudzi droši vien būs pārsteigti, uzzinot, ka
Latvijā ir aptuveni trīs simti dažādu bišu sugu no sešām dažādām dzimtām un lielākā daļa no tām nemaz nedzīvo medus bitei raksturīgo dzīvesveidu, bet gan ir zemē alas rokošas vientuļnieces.
Bites kā apputeksnētāji ir ļoti nozīmīga kukaiņu grupa. Daudzi savvaļas augi un aptuveni trīs ceturtdaļas no augiem, ko lietojam pārtikā, ir atkarīgi no apputeksnētājiem. Lielacu kamene ir kļuvusi par gada kukaini gan tāpēc, ka tā Latvijā un Eiropā ir aizsargājama suga, gan tāpēc, ka simbolizē visu apputeksnētāju apdraudēto stāvokli, ko ietekmē intensīvā lauksaimniecība un kukaiņiem piemēroto dzīvotņu un barošanās platību samazināšanās. Visuzkrītošākā lielacu kamenes vizuālā iezīme, kas šai kamenei latviešu valodā piešķir zīmīgo nosaukumu, ir šīs sugas tēviņiem netipiski lielas, gandrīz vai komiski izspīlētas acis. Ligzdas šīs sugas kamenes pārsvarā veido uz zemes, piemēram, sausās zāles kumšķos.
Netipiskais bērzs un zālīte pret alkoholismu
Latvijas Dendrologu biedrība, uzsverot mitrāju saglabāšanas nozīmi, par Latvijas gada koku izraudzījusi zemo bērzu (Betula humilis), kas ir viena no četrām Latvijā sastopamajām bērzu sugām. Āra bērzs un purva bērzs ir lieli koki ar tiem raksturīgo balto mizu (tāsi), savukārt abas pārējās bērzu sugas ir nelieli krūmi. Pundurbērzs jau gada koka titulu izpelnījies pirms teju divdesmit gadiem, nu kārta pienākusi otram "mazulim" – zemajam bērzam, kas Latvijā sastopams samērā reti – vairāk valsts austrumu un ziemeļu daļā.
Tas ir neliels krūms līdz divu metru augstumam ar stāviem zariem, brūnu mizu un iegarenām, nedaudz ādainām lapām ar zobainu malu un noapaļotu lapas galu.
Līdzīgi kā citiem bērziem, arī zemajam bērzam ir spurdzes, kas izkārtotas lapu žāklēs. Zemais bērzs zied maijā, bet sievišķās spurdzes saglabājas arī pēc lapu nokrišanas rudenī.
Savukārt Latvijas Botāniķu biedrība par 2024. gada augu izvēlējusies mūžzaļo staipekņu dzimtas sporaugu apdziru (Huperzia selago). Apdzirai nav ne ziedu, ne augļu – tā vairojas ar sporām. Apdzira ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Auga latviskajam nosaukumam ir saistība ar apdziras izmantošanu tautas medicīnā, lai ārstētu alkohola atkarību. Augs ir indīgs, un apdzira, lietota kopā ar alkoholu, izraisa smagu vemšanu.
Lai pievērstu uzmanību svešzemju sugu ieviešanās riskiem, Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa par 2024. gada sūnu iecēlusi parasto līklapi (Campylopus introflexus).
Tās dabiskais izplatības areāls aptver dienvidu puslodi, piemēram, Dienvidamerikas un Āfrikas dienvidu daļu. 20. gadsimta 40. gados šī sūna ievazāta Britu salās, bet Latvijā tā pirmoreiz konstatēta 2005. gadā. Pagaidām tā ir vienīgā invazīvā svešzemju sūnu suga Latvijā un pašlaik būtisku kaitējumu dabas vērtībām Latvijā vēl nenodara, jo lielākoties atrodama degradētās teritorijās – galvenokārt kūdras ieguves ietekmētos purvos.
Ēzelītis bez mugurkaula un citi "zvēri"
Par gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība šoreiz izvēlējusies ūdens ēzelīti (Asellus aquaticus), kas pieder vienādkāju kārtas vēžiem. Šie bezmugurkaulnieki Latvijā bieži sastopami stāvošos un lēni tekošos saldūdeņos, it īpaši vietās ar biezāku ūdensaugu slāni, reti iesāļos ūdeņos, taču plašākai sabiedrībai ir maz pazīstami.
Ūdens ēzelīši ir iedzelteni pelēcīgi vienu līdz pusotru centimetru gari. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. No virspuses ķermenis klāts ar gaišiem raibumiem. Uz galvas divi gaiši laukumi, bet mugura ar tumšāku garenjoslu. Ūdens ēzelīša ķermenim ir liela ekstremitāšu dažādība – galva ar pāri garu un pāri īsu taustekļu, mutes orgānus veido trīs pāri īsu žokļu, ir septiņi pēc izskata vienādi vidukļa posmi ar ejkājām, turklāt no pirmā posma atiet tvērējkājas, bet ķermeņa pakaļgalā atrodas ieapaļš paplašinājums, ko veido pieci saplūduši posmi, kuru apakšpusē ir īsas kājas – žaunas.
Cilvēkiem ūdens ēzelīši ir nekaitīgi. Tos var audzēt arī akvārijā.
Savukārt Latvijas Malakologu biedrība par gada gliemi izsludinājusi zaļgano kailgliemezi (Limacus maculatus), kas ir viena no astoņpadsmit Latvijā ievazātām gliemežu sugām un pie mums pirmo reizi atrasts 2010. gadā. Līdz šim tas konstatēts Rīgā, Ogrē un Liepājā, bet dabiskais izplatības apgabals ietver Krimu, Kaukāzu, Turciju, Bulgāriju un Rumāniju.
Latvijas Mikologu biedrības balsojumā 2024. gada sēnes godu ieguvusi zilzaļā hlorociborija (Chlorociboria aeruginascens) – maza, krāšņa, neēdama sēne, kuras micēlija iekrāsotu koksni var izmantot daiļamatniecībā. No tās iegūtais zilzaļais pigments ksilindeīns pielietojams mūsdienīgās zaļajās tehnoloģijās un elektronikā. Savukārt gada gļotsēnes titulu šogad ieguvusi trauslā lāsenīte (Leocarpus fragilis). Kamēr jauna, tā ir koša un labi pamanāma – izskatās kā krāsainas lāsītes, kas izgrezno sūnas vai citus augus.
Atgriežas gada ģeovieta
Pēc gada pārtraukuma starp gada dabas simboliem atgriežas ģeovieta, ko šoreiz izraudzījusies LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte. Ar visvairāk balsu par gada ģeovietu nosauktas Gūdu klintis (Gaviļu iezis) Gaujas labajā krastā GNP un vienlaikus arī "Natura 2000" teritorijā (Cēsu nov., Straupes pag.), kur atsedzas senajā devona periodā veidojušies smilšakmeņi un vietām māli.
Atsegumi līdz piecdesmit metrus augstajā pamatkrasta kraujā izvietoti trīs pakāpēs. Joslas kopējais garums – 390 metru, kas klintis pēc virsmas platības ierindo starp lielākajiem devona smilšakmeņu atsegumiem ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā.
Eksperta viedoklis
Dzīvība mudž, kur mijas zeme un ūdens
Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonda padomes loceklis: "Kopš 2015. gada Latvijas Dabas fonds par vienu no gada simboliem pasludina gada dzīvotni. Tas tiek darīts, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. Šogad šajā godā esam iecēluši mitrājus – pārmitras vai ar seklu ūdens slāni klātas teritorijas. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, tostarp cilvēku veidoti mitrāji. Lai izprastu mitrāja būtību, ir jāatceras, ka dzīvība ir radusies tieši ūdenī un mitrājs ir vieta, kur satiekas un mijas zeme un ūdens. Tāpēc mitrājs ir dzīvības pilns – dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām: ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem.
Turklāt šīs dzīvotnes ir nozīmīgas ne tikai dabas daudzveidībai – tās sniedz būtiskus ekosistēmu pakalpojumus, kas svarīgi mūsu eksistencei.
Kā svarīgākos varu minēt trīs – plūdu regulāciju, ūdens attīrīšanu un oglekļa uzkrāšanu.
Latvijā ir sešas starptautiskas nozīmes mitrāju vietas – Papes mitrāji, Engures ezers, Ķemeru Nacionālais parks, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrājs, Teiču un Pelečāres purvi, taču arī nelielas mitrāju teritorijas ir būtiskas – bebraines, mazi dīķīši, slapji pļavu nostūri, mitras, neapsaimniekotas ieplakas intensīvi apstrādātos laukos."
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".
