Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Atpakaļ pie sevis

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās jūnijā piedzīvotajos kultūras iespaidos.

Par to, ka jūnija spilgtākie un paliekošākie iespaidi summējas Mālpilī, nebija šaubu. Kaut arī pa izstāžu zālēm, galerijām, muzejiem tuvu un tālu staigāju kā pa Jāņu pļavām. Daudzveidību, daudzkrāsainību, daudzvalodību plūcu, ieelpoju un pinu sajūtu vainagos aizgūtnēm un paliekoši. Tomēr divas izstādes Mālpilī – divu jaunu mākslinieku aktivitātes ar savu nopietnību, gatavību un vērienu šodienā – prātā un sajūtās uzziedēja viskošāk. Pat nezinu Latvijas mākslas vēsturē faktu, kad vienā pagastā vienlaikus tiek pieteikti divi projekti, kuri ir ar skatu nākamībā un var dot nezūdošas vērtības laiku laikos.

No dziļi intīmām meditācijām līdz plašiem vispārinājumiem

Idejas autores un kuratores mākslinieces Anetes Kalniņas sarūpētā starptautiskā konkursizstāde "Zemene 2025" (12. jūnijs–19. jūlijs) Mālpils Mākslas muižā un mākslinieka Artura Dimitera (šovasar iegūts bakalaura grāds tēlniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā) izveidotā instalācija – Skulmju ģimenes arhīva ekspozīcija (15. jūnijs–13. jūlijs) – Mālpils Kultūras centrā ar savu simbolu kopumu veido plašus asociāciju lokus. Abas ieceres jaudīgas un profesionāli realizētas bez iebildēm.

Velga Lukaža. Zemeņu vācēja. (autortehnika, rokas izšuvums, 35x35 cm).

Foto: No LMA Informācijas centra krājuma

Mālpils Mākslas muižas ekspozīcija (autores – Anete Kalniņa un Ērika Zutere) ļauj ieraudzīt 54 profesionālu mākslinieku, arī 24 Latvijas Mākslas akadēmijas un Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolas audzēkņu atklāsmes. Mākslinieku atsaucība kārtējo reizi rāda, cik nepieciešamas Latvijas mākslas vidē ir kopīgās mākslas darbu ekspozīcijas, jaukta tipa vai vienam mākslas veidam, tehnikai veltītas. "Zemene 2025" lika atcerēties, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 2025. gadu ir pasludinājusi par kvantu zinātnes un tehnoloģijas gadu. Proti, mākslinieku tehniskajos risinājumos var redzēt daudz jauninājumu, savukārt kvantu pētniecība rada atklājumus, kas veido mūsu izpratni par Visumu. Tā arī mākslinieku darbos daudz nozīmīga – no dziļi intīmām meditācijām līdz vispārinājumiem par sabiedrībai kopīgām bažām, vēlmēm, noskaņām. Pamanīju, ka vairāki darbi (gleznojumi, plastika) darināti rondo formā. Tātad – aplis, kas jau senajās kultūrās ir pilnības, mūžības simbols. Kā tēmas izvērsuma, tā formas saturs rāda, ka vairums mākslinieku tiecas pēc bezgalības, laika aptveršanas, sapratnes, telpas bez sākuma un beigām, bezgalības. Šajā nepastāvības, sašķeltības, pārmaiņu, karu, draudu laikā tieksme, atgādinājums par debesu, saules, zemeslodes apaļuma, vienotības, patības, lodes, kosmosa formām ir cienījams. Kā šaurākā, tā plašākā, dziļākā nozīmē.

Notikuma nozīmi žūrijas loceklis (tajā strādāja arī Mālpils uzņēmēja, mecenāte Solvita Strausa un Anete Kalniņa) Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš vērtēja skaidri:

"Latvijas Mākslas akadēmija atbalsta konkursizstādes kā formātu, kas ļauj jaunajiem māksliniekiem iegūt pieredzi profesionālā vidē un prezentēt savus darbus plašākai auditorijai. Tas ir nozīmīgi gan studentiem, gan pieredzējušiem autoriem kā iespēja pārbaudīt idejas, veidot savu balsi laikmetīgajā mākslas telpā un sajust skatītāju reakciju. Šī gada konkursizstāde "Zemene 2025" ir īpaša ar to, ka profesionāli mākslinieki varēs iegūt naudas balvu, savukārt labākajam darbam studentu kategorijā paredzēta gan naudas balva, gan iespēja rīkot personālizstādi Mākslas muižā. Mēs augstu vērtējam ikvienu, kas izmanto šādu iespēju, lai augtu kā autors un kā personība."

Kristīne Luīze Avotiņa. Ceļš uz mājām. (a.,e., 180x150 cm). Konkursizstādes "Zemene 2025" galvenā balva (1000 eiro, mecenāte Solvita Strausa).

Foto: No LMA Informācijas centra krājuma

Ekspozīcijā priecēja darbi, kuru autori Latvijā un starptautiskajā telpā ir labi zināmi vārdi: Ilze Avotiņa (glezniecība, "Vēdekļa ēnā", 46x61 cm), Inese Brants (porcelāns, "Latvijas vasaras sajūtas", 30x30x40H cm ), Lāsma Pujāte-Stūre (litogrāfija, akvarelis, "Svētdienas rīts", 50x70 cm), kā arī topošās autoritātes, rādot, ka klasiskās amata prasmes spēj izmantot ilgtspējīgu risinājumu sasniegšanā. Šādā nozīmē īpaši vēlos izcelt Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas studentes. Danielas Rožkovas gobelēns "Skābā zemene" (gobelēns, 130x130) kļuva par visas izstādes karogu un guva galveno balvu studentu darbu kategorijā (500 eiro no mecenātes Solvitas Strausas un iespēju rīkot personālizstādi Mākslas muižā). Var tikai novēlēt, lai konkursizstāde, kuru Anete Kalniņa sadarbībā ar palīgiem un organizācijām izveidoja par godu Mālpils Zemeņu svētku piecu gadu jubilejai, nepazūd no Latvijas mākslas telpas. Lai aug, zied, dod saldas ogas un garšas katrā nākamo ekspozīciju (pēc diviem trim gadiem?) izveidē, norisē kopumā.

Instalācija par Skulmju dzimtas mantojumu

Arī Artura Dimitera soloekspozīcija Mālpils Kultūras centrā ir notikums ar nākamībā centrētu skatu. Uzrunā katru, kurš saprot Latvijas vēstures saglabāšanas nepieciešamību, vērtību apzināšanu, izpēti, analīzi, interpretāciju. Nav šaubu, ka Skulmju ģimenes arhīvs ir daļa no nacionālā dokumentārā mantojuma. Telpas un laika loki, kas aptver visu 19./20. gs. miju līdz pat šodienai, ir plaši un unikāli. Piemēram: Otis Skulme un Marta Liepiņa-Skulme (Latvijas Mākslas akadēmija, Rīgas grupa), Džemma Skulme un Arturs Dimiters (1915–1986) – (Dailes teātris, Eduards Smiļģis, Juris Dimiters), Džemma Skulme un Ojārs Ābols (Latvijas Mākslinieku savienība, Trešā atmoda) utt., utt. Materiāli, kas jāsaglabā un jādigitalizē, lai tie kļūst pieejami katram pētniekam, interesentam. Latvijā un aiz valsts robežām.

Lappusītes no Džemmas Skulmes piezīmju grāmatiņas.

Foto: No LMA Informācijas centra krājuma

Savas vecmāmiņas simto dzimšanas dienu (20. septembris) gaidot, jaunais mākslinieks ar instalāciju piesaka Džemmas Skulmes fonda digitālā arhīva atklāšanu. Asprātīgi izmantojot tukšas arhīva kārbas, Arturs Kultūras centra deju zālē uzbūvējis vairākus vertikālus objektus, kas iezīmē apgūstamo materiālu daudzumu. No kastēm it kā vēlas izkļūt brīvībā, pieejamībā dokumentu, rokrakstu kopijas. Kopīgās kompozīcijas elementi vedina iet dziļumā, apstāties pie katra telpiskā objekta, apiet to, kļūstot it kā par lasītāju, arhīva pētnieku, lietotāju. Vienlaikus kļūstot arī par līdzdalībnieku nepārtrauktajās un nesaraujamajās saitēs starp pagātni un nākotni.

Divās vitrīnās izvietoti oriģināli – dokumenti, fotogrāfijas, Džemmas piezīmju grāmatiņas, otas, saglabāto fotofilmiņu rullīši, darbu uzmetumi, skices, zīmējumi. Laika liecības fascinē, apbur, liek apstāties un iedziļināties. Tikai dažas rindas no Mākslinieces piezīmēm:

"Valsts augstākajām amatpersonām ir pienākums tos, kuriem ir kāda vīzija, pabalstīt."

"Zem tautiešu aizsardzības slēpjas pavisam kas cits – agresorvalsts nodomi. Pakļaušanās no mūsu puses. Tā nedrīkst būt. Notikt."

"Kādēļ Latvijai nav sava laikmetīgās mākslas muzeja?"

Mākslinieka Artura Dimitera ekspozīcija arī it kā atkārto domu par apli, tā simbolisko nozīmi. Nebeidzamā līnija, kas vienlaikus ir bezgalība, ritenis, gredzens, amulets. Katru no šiem apzīmējumiem dažādās nozīmēs var attiecināt uz Skulmju ģimenei piederīgajiem. Tāpat kā katrs no mums var kļūt par arhīva digitalizācijas patronu vai ziedojumu vākšanas akcijas dalībnieku. Kļūt par daļu no Latvijas pagātnes un nākotnes. Manuprāt, tas ir ceļš, kas nekad nebeidzas. Ceļš pie sevis.