16.4 °C
Senās Jāņu tradīcijas ir jākopj un jālolo, jo daudzas no tām nav tikai simboliskas, bet gan balstītas zemnieku dzīves praksē. Jāņu gaidīšanas laikā "Kultūrzīmes" devās uz Kurzemes piekrastes zvejnieku sētu – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (LEBM) lauku ekspozīciju "Vītolnieki" Dienvidkurzemē, Papes Ķoņu ciemā –, lai no muzeja pārziņa Zigmāra Miemja uzzinātu, kā 21. jūnijā tiks svinēti vasaras saulgrieži. Bet to, kāpēc Jāņu naktī pinam vainagus un dejojam ap ugunskuru, skaidro muzejpedagoģe Ieva Bērziņa.
"Sieru, sieru, Jāņa māte!"
Kā pareizi jāgatavojas vasaras saulgriežiem?
I. Bērziņa: Atkāpjoties no pašām Jāņu svinībām, ir vērts palūkoties, kādā punktā šie svētki gada ritējumā atrodas, kas notiek dabā un zemnieku saimniecībā. Jāņi iezīmē robežu, kad pabeidz sējas darbus un ievada pļaujas laiku. Līdz Jāņiem daba sazied, bet pēc svētkiem tā sāk briest, lai rudenī ievāktos raža. Tieši šis dabas noteiktais ritms veido pamatu Jāņu tradīcijām.
Ikvienus gadskārtu svētkus ievada priekšdarbi, tā saime sagatavojas svētku dienai. Pirmais, kas jāpaveic līdz Jāņu vakaram, ir jāizravē dārzs. Arī mūsdienās laukos cilvēki steidz pabeigt ravēšanu, un vēl aizvien var dzirdēt kādu saimnieci sakām, ka "līgotāji aplīgos dārzu", lai gan šodien reti kurš prot "pa īstam", ar dziesmu aplīgot. Tradīcijai ir racionāls pamats: ja dārzs līdz Jāņiem netiek sakopts, tad nezāles nomāks visu, kas iestādīts, un labu ražu ir velti gaidīt.
Svētku gaidīšanas laikā katram saimē ir savi pienākumi: saimnieks nolūko, kurā meža stūrītī aug jaunie bērzi un kur braukt pēc meijām. Arī Jāņu siera siešana un alus darīšana nav vienas dienas darbs. Turklāt senāk pat vecmāmiņas gāja līdzi ganos, lai kopā ar jaunākajiem atkārtotu jāņudziesmas, jo tā ir kauna lieta, ja Jāņu naktī pietrūkst dziesmu. Arī šodien, lai gan ganos vairs neejam, varam pāršķirstīt dziesmu grāmatas un izveidot savu dziesmu sarakstu svētku vakaram. Vīriešu pārziņā bija rūpes par jāņuguni, to nekrauj pēdējā brīdī. Ir jāsarūpē malka ugunskuram un jāuzmeistaro pūdele, pundele vai darvas muciņa, ko uzcelt kārts galā, lai jāņuguns spīdētu tālu. Laiku, kurā saime gatavojas svētkiem un jau ieskandina jāņudziesmas, sauc par ielīgošanu. Parasti tās ir divas nedēļas pirms pašiem svētkiem.
Katru gadu pinam vainagus, ēdam Jāņu sieru un ceļam pēc iespējas augstāku ugunskuru. Taču kāda simboliska nozīme slēpjas aiz šīm senajām tradīcijām?
Mūsdienās saziņai izmantojam jēdzienus, bet tradicionālā kultūra ar mums sarunājas, izmantojot simbolus. Simbols ir tēls, kas ietver kādu dziļāku, uzreiz nepamanāmu nozīmi. Vienai kultūrai piederoši cilvēki visbiežāk atpazīst un saprot simbolus vienādi vai vismaz līdzīgi. Kādi simboli vēsta par Jāņu svētku būtību?
Galvenais no tiem ir saule, kas ir dzīvības un gaismas avots. Jāņos tā uzkāpusi visaugstāk debesu jumā, tāpēc šie ir īsti gaismas svētki. Saule ir klātesoša it visā: pinam vainagus apļa formā, sienam un ēdam Jāņu sieru, kas ir apaļš un dzeltens kā saule. Arī jāņuguns ir debesu – saules gaismas simbols –, ko iekuram kalna galā vai paceļam kārtī tuvāk debesīm. Turklāt visa Jāņu nakts darbība norit aplī ap ugunskuru: tur tiek dziedātas dziesmas un iets rotaļās. Arī aplīgojot un apstaigājot dārzus un laukus, jāņubērni veido neredzamu apli, kas sargā Jāņu tēva un mātes sētu no skauģiem, raganām un burvjiem.
Neviens cits koks vasaras saulgriežos netiek tik ļoti izcelts kā ozols. Tas ir vitalitātes un spēka simbols. Ir dzirdēts, ka ozols var dzīvot pat tūkstoš gadus, kas cilvēka acīs ir gandrīz saules mūžs. Dižens, ražens, ar daudz zīlēm – ozols vienlaikus ir arī auglības simbols.
