14.1 °C
Laiku pa laikam Latvijas biznesa pasaulē parādās personāži, kurus citas valstis labāk redz ejam nekā nākam – tādi, pēc kuriem paliek tikai bankrotējuši uzņēmumi, pievilti ieguldītāji un līdz baltkvēlei nokaitēta politiskā atmosfēra.
Nesen pabeigtā amonija nitrāta izvešana no uzņēmuma "Riga Fertilizer Terminal" un tā aizstāšana ar naudu bankas kontā, kas tagad būs arestēta līdz pat brīdim, kad netiks atceltas starptautiskās sankcijas Krievijas oligarham, uzņēmuma "Uralchem" bijušajam īpašniekam un izpilddirektoram Dmitrijam Mazepinam, vedina uz pārdomām – kādi Krievijas uzņēmēji paviesojušies Latvijas biznesa vidē un cik daudzi no tiem bijuši tādi, kurus mēs nemaz nebūtu vēlējušies.
Nebija barjeru
2013. gadā, tātad gadu pirms Krimas okupācijas un aneksijas, kontroli pār "Riga Fertilizer Terminal" ieguvušais Dmitrijs Mazepins, patiesību sakot, tolaik nebija pieskaitāms pie pilnīgi nevēlamiem. Viņš neapšaubāmi ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina izveidotās valsts pārvaldes sistēmas dalībnieks un prezidentam pietiekami pietuvināta persona, bet 2013. gadā, cīnoties pret ostu kravu apgrozījuma samazinājuma tendencēm, tas varēja nelikties tik svarīgi un varēja vēl lolot cerības, ka šā uzņēmēja ienākšana Latvijā veicinās ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Nevar noliegt, ka D. Mazepina ienākšana Latvijas biznesa vidē notika jau pēc rietumvalstīm klaji naidīgās 2007. gada Putina runas Minhenes drošības konferencē un 2008. gada Krievijas–Gruzijas kara – šie divi notikumi iezīmēja radikālu pagriezienu Krievijas un attīstīto rietumvalstu attiecībās. Un likums par ostām, kuram it kā vajadzētu stingri regulēt, kādu valstu uzņēmumi un uzņēmēji var ienākt stratēģiski svarīgajos infrastruktūras objektos, nebija tam šķērslis.
Tas pats būtu sakāms par vēl vienu Latvijas biznesa vidē paviesojušos Krievijas oligarhu un Putina lokam pietuvināto pārstāvi – Alekseju Mordašovu, kalnrūpniecības un metāla ražošanas uzņēmuma "Severstaļ" īpašnieku. "Severstaļ" ar Latviju saistīts jau kopš 1992. gada ar savu meitas uzņēmumu "Severstaļlat", kas vēlāk tika pārsaukts par "Severstaļ Distribution". Šis uzņēmums reāli darbojās – "Severstaļlat" bija viens no lielākajiem metāla apstrādes un servisa uzņēmumiem Baltijas valstīs. Tas nodarbojās ar metāla tirdzniecību, ražošanu un apstrādi, piegādājot produkciju gan Krievijai un citām NVS valstīm, gan Eiropai, gan arī Indijai un Ķīnai. Rīga šā uzņēmuma darbības laikā bija Baltijas lielākais metāla velmējumu apstrādes centrs. Taču pēc A. Mordašova nokļūšanas starptautisko sankciju sarakstos 2023. gadā uzņēmumu pārdeva Itālijas uzņēmumam "Marcegaglia Carbon Steel", un tās Latvijas uzņēmuma nosaukums tagad ir "Marcegaglia Baltics".
Vēl pieminēšanas vērts šajā kontekstā būtu Krievijas un Latvijas dubultpilsonis Pjotrs Avens, kurš gan biznesa jomā Latvijā nekad nav darbojies, taču ir bijis mākslas mecenāts un kolekcionārs un šajā sakarā ir pat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, kas gan 2022. gadā tika atņemts. Viņam piederošās porcelāna kolekcijas iecerēto izstādi Ogrē neatļāva gan sabiedrības spiediena ietekmē, gan arī tādēļ, ka Latvijas Ārlietu ministrija norādīja, ka nekāda sadarbība ar sankcijām pakļautu personu nav pieļaujama, tostarp arī kultūras jomā.
Uzņēmējiem seko blēži
Lai cik bēdīgi būtu beigušies visi trīs minētie sadarbības piemēri ar Krievijas uzņēmējiem, tie vismaz bija reālas uzņēmējdarbības vai mecenātisma piemēri.
Tomēr Latvijas sadarbībai ar Krievijas uzņēmējiem ir arī krietni tumšāka šķautne – proti, Latvija ir saskārusies ar tādu cilvēku ienākšanu, kurus grūti dēvēt citādi kā par blēžiem vai vismaz par visai aizdomīgiem subjektiem.
Šajā ziņā visdziļākās un smagākās pēdas Latvijā ir atstājis Vladimirs Antonovs. Šis uzņēmējs, kuram tobrīd jau piederēja Lietuvas "Snoras banka", 2005. gadā kļuva par 83,01% akciju īpašnieku vecākajā Latvijas bankā – "Latvijas Krājbankā" – kas, pateicoties savai vēl relatīvi nesenajai saistībai ar valsti, baudīja īpašu Latvijas iedzīvotāju uzticību. Sešus gadus vēlāk, 2011. gadā, "Latvijas Krājbanka" bankrotēja. Tā nebija nekāda "biznesa neveiksme" – no bankas bija pazuduši vairāk nekā 100 miljoni latu (vairāk nekā 150 miljoni eiro) – tur bija gan aizdevumi ar Antonovu saistītiem uzņēmumiem, gan arī 27 miljonu eiro piesavināšanās, kas arī bija maksātnespējas un bankrota iemesls.
Tagad Vladimirs Antonovs kopā ar savu biznesa partneri – lietuviešu uzņēmēju Raimondu Baranausku – dzīvo Lielbritānijā un Spānijā, apstrīdot notiesājošos spriedumus un mantas konfiskāciju. Latviešu vēlētāju acīs "Krājbankas" privatizācija ir kļuvusi par nenomazgājamu kauna traipu uz valsts pārvaldes mundiera. Pats dīvainākais ir tas, ka no šā kauna traipa pilnībā varēja izvairīties – 2005. gadā vajadzēja tikai atvērt interneta meklētāju un stundas laikā varēja iegūt pietiekami daudz informācijas par Vladimira Antonova agrākajiem piedzīvojumiem "biznesā", ja tā var apzīmēt viņa darbību, lai kļūtu neatgriezeniski skaidrs – šā cilvēka ielaišana Latvijas banku sistēmā labi nebeigsies.
