Eirovīzija un politika allaž ir bijušas kā vienas spīguļojošas zelta monētas divas puses. Arī šogad Zviedrijā, Malmē, notikušais konkurss aizvadīts uz skaļu politisku lozungu fona. Fināla balsojums kārtējo reizi apliecināja, ka ne tik daudz dziesma, bet gan valstu savstarpējās attiecības, aktuālais politiskais konteksts būtiski ietekmē publikas noskaņojumu. Ja nebūtu profesionālas žūrijas vērtējuma, kas kopumā izbalansēja noslēguma šova rezultātus, tad publikas vērtējumā trijniekā būtu gan Izraēla, gan Ukraina (Ukraina arī kopsummā palika 3. vietā). Tātad divas valstis, kuras iesaistītas karadarbībā.

Ukrainas atrašanās augstās vietās konkursā pēdējos gados ir pavisam loģiska, proti, atbalsts ukraiņiem karā pret Krieviju ir liels, arī ukraiņu dziesmas bijušas spēcīgas, bet Izraēlas gadījums man pašam par lielu pārsteigumu ir polarizējis eiropiešus. Lai arī lielais balsotāju skaits par Edenas Golanas dziesmu "Hurricane" ("Viesuļvētra") apliecina, ka saprāta balss mūsu daudznacionālajā Eiropā vēl ir gana spēcīga, pret Izraēlas dalību vērstas plašas demonstrācijas ar Palestīnas karogiem un pret Izraēlu mērķētiem transparentiem Malmē notika teju katru dienu. 

Arī konkursa norises vietā izraēlietes mēģinājumu un uzstāšanās laikā skanēja skaļi svilpieni, dziedātājai pat izteikti nāves draudi.

Šis nav tikai stāsts par Eirovīziju, kas akcentē dažādību, līdztiesību un robežu nojaukšanu, vai par nesamērīgo Izraēlas militāro atbildi teroristu grupējumam "Hamās" Gazas joslā, šis ir divu vērtību sistēmu, divu dažādu kultūru sadursmes stāsts.