Aizliegt vai saglabāt? Diskusija par Rīgas Čehova teātra nākotni turpinās

Viens virsraksts ziņās: "Rīgas Čehova teātris: Puntuļa rīkojums par valodas lietojumu ir pretrunā ar valdības noteikto teātra darbības mērķi". Otrs virsraksts ziņās: "Kultūras ministrs Čehova teātrim nepieļaus izņēmumu no rīkojuma par krievu valodas lietojuma ierobežošanu". Trešais virsraksts: "Puntulis: Čehova teātris var iestudēt lugas krieviski, un to nav plānots slēgt vai reorganizēt". Nu, paldies vismaz par to.

Protams, runa nav par operdziedātāju un pašreizējo kultūras ministru Nauri Puntuli – ne viņš vēlas ieiet vēsturē, ar troksni pieliekot punktu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra 143 gadus ilgajai darbībai, ne arī demokrātiskā valstī tas tik viegli būtu iespējams vienam vienīgam cilvēkam. Runa ir par pašu teātri ar neizbēgamo jautājumu, vai Krievijas izraisītā Ukrainas kara apstākļos Rīgas Krievu teātris (līdz ar Daugavpils teātra izrādēm krievu valodā) vispār ir tiesīgs eksistēt. Jo sociālo tīklu retorika palaikam skan no politiski pieklājīgās retorikas pavisam atšķirīgā tonī: "Aizliegt! Izformēt! Slēgt uz mūžīgiem laikiem!"

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Kādēļ gan Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris tomēr ir vajadzīgs, ja palūkojas tālāk par pašsaprotamo atziņu, ka teātra iznīcināšana ir barbarisms, un nemaz nemēģinot detalizēti uzskaitīt šīs mākslinieciskās vienības radošos sasniegumus un gūtās godalgas? Pirmkārt, teātris atklāti definējis savu antiputinisko nostāju. Un tie nav vienīgi deklaratīvi vārdi – teātrī strādā ne tikai Ukrainā dzimušais Volodimirs Gorislavecs, ne tikai Baltkrievijā dzimušais Ivans Streļcovs, bet arī citi aktieri ar izcelsmi ārpus Latvijas, kuriem Putina diktatūrā nekas nav darāms; aizvadītajā sezonā jauniestudējumus veica režisori Maksims Didenko un Sergejs Golomazovs, kuri no Krievijas aizbraukuši uz, visticamāk, visu atlikušo mūžu; no agrākām sezonām pārmantotā izrāde "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" runā pati par sevi, tāpat kā "Mātes piens" vai Viestura Kairiša skatījums uz Viljama Šekspīra "Hamletu" un Antona Čehova "Ķiršu dārzu"; vēl citu režisoru (Lauras Grozas, Henrija Arāja, Elmāra Seņkova) pieminēšana liecina, ka Rīgas Krievu teātris ir gluži organiski iekļāvies Latvijas kultūrtelpā. Un patiesībā ar aktieriem ir līdzīgi – piemēram, Jana Ļisova, kura tagad strādā Latvijas Nacionālajā teātrī, tikpat labi varētu turpināt darbu arī Rīgas Krievu teātrī. Otrkārt, šim teātrim ir sava vēsture un tradīcijas – cauri visdažādākajiem politiskajiem režīmiem; atkal – visus pagātnes nopelnus kopš 19. gadsimta īsi uzskaitīt nav iespējams, un tos nevar arī noslaucīt ar vienu rokas vēzienu. Treškārt, te nu jāatgādina par pašu Mihailu Čehovu, kurš starpkaru periodā bija spiests aizbraukt no Latvijas tālākās emigrācijas gaitās daudz netalantīgāku mākslinieku un visparastāko ierēdņu skaudības un egoisma dēļ – kā redzams, laiki mainās, bet atsevišķi rakstura vilcieni gan ne.

Vai Mihaila Čehova vārdā nosaukto teātri patiešām plāno likvidēt? Visdrīzāk, ka tomēr ne; taču šāds risks kārtējo reizi atgādina, ka demokrātijas sabrukums nenotiek vienā dienā, tas ir tikai noslēgums postošu lēmumu summai. Un prasības slēgt kādu konkrētu teātri nāk no tās pašas retorikas, ar kuru esmu saskāries visu savu apzināto mūžu: "Aizvērt Kultūras akadēmiju! Aizvērt Liepājas teātri! Izformēt Latvijas Radio kori! Tas nevienam nav vajadzīgs, un mākslinieki savam hobijam var pievērsties no programmētāja darba brīvajā laikā." Un, tiklīdz šādiem paziņojumiem velta pāris skarbus vārdus, tā uzreiz seko briesmīga apvainošanās, vienam otram pat aizrunājoties līdz Kalnciema akmeņlauztuvēm vai galu galā atklāti pasludinot: "Lūk, Staļina laikā – tad gan bija kārtība!"

Visbeidzot – nav jau tā, ka pašreizējo situāciju redzētu kā vienīgo iespējamo vai kā optimālu variantu. Taču tāda Latvija, kur Rīgā vai ārpus galvaspilsētas eksistē profesionāli teātri arī ukraiņu valodā, baltkrievu valodā vai – iedomājaties tikai – lībiešu valodā, patlaban diemžēl ir tāla, utopiska vīzija. Arī no māksliniekiem atkarīgs, vai šī vīzija kādreiz kļūs par realitāti.