14. augustā, VIII starptautiskais Operetes festivāls Ikšķilē aicina uz režisores un galvenās lomas atveidotājas Sonoras Vaices iestudēto amerikāņu dramaturga Terensa Maknelija lugu "Meistarklase". 

Tas ir personisks un reizē asprātīgs stāsts par mākslinieka sapņiem, ambīcijām, vēlmi sasniegt nesasniedzamo, par izcilību. Izrādes centrā ir leģendārā operdziedātāja Marija Kallasa, kura, noslēdzot savu skatuves karjeru, sastopas ar sarežģīto uzdevumu – nodot savu pieredzi un mākslas izpratni jaunajai paaudzei.

Izrāde atklāj operas pasaules spožumu un ēnas puses, kur, humoram mijoties ar dziļām emocionālām atklāsmēm, izkristalizējas jautājumi par talantu, disciplīnu, vientulību un ģēnija nemirstību. Izrādes centrā – vētrains iekšējais monologs, kura kulminācija ir spēcīgie vārdi: "Ho dato tutto a te!" ("Es visu atdevu tev!") Sākumā tie veltīti publikai, bet izrādes beigās tie pārtop par traģisku atzīšanos sev pašai.

"Latvijas Avīze" uz sarunu aicināja režisori Sonoru Vaici, kura ir viena no izcilākajām Latvijas opermāksliniecēm, vairākkārtēja Lielās mūzikas balvas laureāte. Par savu režijas debiju Operetes teātrī – multimediālo monooperu "Cilvēka balss. Telefons" viņa saņēma prestižo Latvijas Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada uzvedums".

Kas jūs uzrunāja uzvedumā "Meistarklase" un kādas vērtības jūs tajā ieinteresēja? Kā ar šo lugu satikāties?

S. Vaice: Patiesībā tas ir mistiski, kā mēs ko atrodam. Pirms kāda laika, 1998. gadā, izrādi redzēju Dailes teātrī ar Ausmu Kantāni galvenajā lomā. Tajā laikā es tikai dziedāju, bet nezin kāpēc nodomāju – arī es kādreiz varētu uztaisīt "Meistarklasi". Toreiz es pat nedomāju par to, ka pati kādreiz varētu būt režisore.

Reizēm ar mani tā gadās – dzirdu kādu mūzikas darbu un nodomāju, ka to kādreiz dziedāšu. Bieži tā arī notiek, taču par Kantānes tēloto lomu nodomāju citādi – interesanti gan, ko tad es te varētu tādu darīt?