Revolūcijai vajadzīgs dzejnieks. Recenzija par Svena Kuzmina romānu "Skaistums un nemiers"

Par ko jūs iedomājat, izdzirdot vārdu Kārlis Skalbe? Par romantisku dzeju? Vai varbūt Ziemeļmeitu? Vai pasakām, kuras ne vienmēr ir ar laimīgām beigām, bet vienmēr pārsteidz ar dziļumu un vienkāršību. Vai patriotiskajām "Mazajām piezīmēm", kuras ne viens vien skolas absolvents saņēmis izlaidumā? Visas asociācijas ir labas, un Svena Kuzmina "Skaistums un nemiers" ievelk vēl dažas spilgtas līnijas "pasaku ķēniņa" vaigā.

Skaistums un nemiers ir ne vien preses izdevums, kurā Skalbe darbojās 20. gadsimta sākumā, un ārkārtīgi trāpīgs romāna nosaukums, bet kļūst par simbolu laikam, kas savanda un apgriež kājām gaisā veco kārtību, izposta dzīves, norauj pieklājības paladziņu, atnesot gan bēdas, gan cerības.

Svena Kuzmina “Skaistums un nemiers” grāmatas vāks.

Foto: Publicitātes

Desmitgade ap 1905. gadu – grūti iedomāties trauksmaināku, nevaldāmāku laika periodu Latvijas vēsturē. Tas ir laiks, par kuru vēl tagad mēdz runāt ar zināmu piesardzību, jo fonā tik daudz nezināmā, kreisi sarkanā un neizprotamā, par ko, kā smejies, vēl arvien vēsturnieki strīdas. Vai tā bija revolūcija vai provokācija, vai dažādu apstākļu sakritība, kas pamodināja cilvēkos gan skaisto, gan briesmīgo.

Jaunība nepazīst baiļu un piesardzības. Un tādu mēs ieraugām arī jauniņo Skalbi, kurš vēl tikai meklē savu ceļu literatūrā, rakstot mazliet liekvārdīgus pantus, strādājot par grāmatu pārdevēju vai pagasta rakstveža palīgu un kopā ar tikpat aizrautīgiem draugiem iesaistoties bīstamās aktivitātēs, pat nenojaušot, uz kurieni tās aizvedīs.

Romānā jaunā dzejnieka Kārļa Skalbes intensīvā dzīve Ērgļos un Rīgā risinās paralēli notikumiem Krievijas impērijas sirdī Pēterburgā. Tie grāmatā kļūst par diviem blakus ritošiem stāstiem. Ja gribas saprast abus, lieti noderēs pamatīgas vēstures zināšanas vai māte "google", lai sameklētu vai atsauktu atmiņā notikumus, secību un darboņus. Ja skolā vēl būtu jālasa grāmatas, tad Svena Kuzmina romāns varētu kļūt par brīnišķīgu palīgu ne vien literatūras, bet arī vēstures skolotājiem, lai spilgti un gudri izstāstītu stāstu par 1905. gada revolūciju.

Turklāt Latvijas pusē romānā rosās ļoti patīkama un aizraujoša publika – gan Skalbes domubiedri un draugi (Akuraters, piemēram), gan Rainis un Aspazija, gan, protams, Rūdolfs Blaumanis. Svens Kuzmins ir atradis jauku veidu, kā raibo sabiedrību ievest grāmatas lapās, ņemot vērā, no cik daudziem pjedestāliem vairāki no viņiem ir tikuši nogāzti pēdējās desmitgadēs un cik daudzus sadomātus vai iztēles izdaiļotus stāstus esam dzirdējuši. Lasot iztēlojos, ka tieši tā – smalkjūtīgi, sirsnīgi ironiski un mīlīgi – uz šīm, bieži vien pretrunīgajām personībām, varētu raudzīties viens jauns, talantīgs un labi audzināts dzejnieks tālajā 19. gadsimta nogalē. Rūdolfs Blaumanis kļūst par būtisku romāna tēlu, pavadot Skalbi līdz pat romāna beigām – mēs viņu ieraugām kā asprātīgu, pašironisku, drusku kaprīzu vīriņu, kurš ne vien bučo jaunos talantus, bet arī viņiem sirsnīgi palīdz, nopērk drēbes, dod padomus par dzīvi, mīlu un dzeju, vienlaikus kļūstot par tādu kā simbolu mierīgai un sakārtotai pilsoniskai dzīvei, kas noteiktos apstākļos vairs nav iespējama, bet, kad ir pavisam slikti, Blaumanis visu nokārto. Jāsaka gan, man būtu ļoti labi paticis, ja Pēterburgas, cara un dinamīta sprādzienos bojāgājušu impērijas ierēdņu romānā būtu mazāk, bet Latvijas rakstnieku un viņu dzīves krietni vairāk, bet, no otras puses, tas, protams, spilgti atklāj laika garu, cēloņus un sekas, fona un priekšplāna notikumus, kas pamazām noveda līdz traģiskajai 1905. gada revolūcijai un šausmām, kas sekoja pēc tam. Vēstījumā gan laiku pa laikam nedaudz pazūd pavediens un paiet kāds brīdis, lai saprastu, kur mēs tagad atrodamies, par ko ir turpinājums un kas ir tās personas, kas atrodas priekšplānā. Sadrumstalotā tēlu sistēma un nelielais mudžeklis nogurdina par spīti tam, ka liek domāt intensīvāk un interneta meklētāju darbināt biežāk, paralēli prātojot, vai skolā man to nemācīja vai arī visu esmu aizmirsusi. Laika gaitā teksts kļūst arvien blīvāks, simboliskāks un gandrīz sirreāls, sasaucoties ar paša Skalbes darbu "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". Revolūcija ir kā katalizators, kas atmodina viscēlākās un vismelnākās cilvēka dziņas. Un jautājums par to, vai cilvēks var stāties pretī varai, kļūst tikpat svarīgs, kā jautājums, vai cilvēks var stāvēt nost no varas.

Bet nav jau ikurāt tā, ka romānā būtu tikai asinis, dubļi un ložu izrauti caurumi miesā un sirdī. Tas nepiestāv jaunības garam, tāpēc ir arī nebēdnība, vieglprātība, jautrība, daži pārpratumi, jaunu un trakulīgu rakstnieku uzdzīve un laiskas vasaras Kokneses muižā, kā arī pavisam nedaudz mīlas (Svens Kuzmins tēlo Skalbes un viņa nākamās sievas iepazīšanos un pašu attiecību sākumu). Pārsteidzošā veidā romānu caurvij smeldze un maigums, autors ir raits un atjautīgs stāstītājs, reizēm varoņu piedzīvojumi atsauc atmiņā "Divpadsmit krēslus", bet dialogos ieskanas asprātīgi domugraudi, un tas kopumā ļauj noturēt līdzsvaru starp skaisto un baiso. Un pievērsiet uzmanību, cik dažādos veidos Svens Kuzmins spēj aprakstīt ūsas!

Neviļus jādomā arī par to, ka pēc gadiem literatūrzinātnieki varēs pētīt Ukrainas kara laikā iznākušās latviešu rakstnieku grāmatas, meklējot sakarības, simbolus un analizējot izteiksmes veidu. Lasot par Krievijas impēriju 20. gadsimta sākumā, nekādi nav iespējams izbēgt no asociācijām, paralēlēm un dusmām par to, ka diemžēl ir pasaulē lietas, kas nekad nemainās.