Fiziskas aktivitātes ne tikai vispārizglītojošo skolu sporta stundās, bet arī brīvajā laikā vajadzīgas katram skolēnam – par to droši vien šaubu nav nevienam. Un būtu tikai pašsaprotami, ja, izvēloties sporta veidu – individuālo vai komandu, vecāki uzklausītu un ņemtu vērā sava bērna intereses. Diemžēl ir gadījumi, turklāt ne viens vien, kad sporta veida izvēle ir vienīgi pieaugušo noteikta, jo viņi savās fantāzijās iztēlojas, kā bērns ar šo sporta veidu veidos karjeru, būs slavens un pelnīs lielu naudu. Citiem vārdiem sakot, ir vecāki, kuri uz savu pēcnācēju rēķina piepilda pašu nerealizētās ambīcijas.
Vērojot jauno daiļslidotāju sniegumu 2022. gada ziemas olimpiskajās spēlēs un Krievijas Federācijas treneres Eteri Tutberidzes pretrunīgi vērtējamo attieksmi pret audzēkni, kurai ilgstoša stresa rezultātā nebija veicies, droši vien daudzi bija neizpratnē. Radās jautājumi: cik gan informēti par treniņu procesu ir sportojošo bērnu vecāki, un vai jauno sportistu, kuri, būdami nepilngadīgi, jau piedalās ļoti augsta līmeņa sacensībās, tajā skaitā olimpiskajās spēlēs, cena par iespēju kāpt uz pjedestāla nav pārāk augsta?
Atbildes tiecos rast, iztaujājot basketbola trenerus ar vairāku gadu desmitu pieredzi Ināru un Marisu Bernātus. Savukārt par to, kādu ietekmi uz augošu organismu atstāj ilgstoša pārslodze un pārtrenēšanās, skaidroja vecmāte Baiba Stikute un sporta ārsts Ģirts Mandrovicks.
Bez vecāku gribas neiztikt
Mariss Bernāts ilgus gadus vadījis Liepājas basketbola skolu un strādājis par basketbola treneri, savukārt viņa dzīvesbiedre Ināra vispirms bijusi minētās skolas metodiķe un pēc tam trenere. Abu darba gaitas norisa gan padomju gados, gan pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Salīdzinot tik dažādos laika posmus, viņi norāda, ka mainījies ir bezgala daudz, taču viens gan palicis nemainīgs – tā ir bērnu vecāku iesaiste un ieinteresētība.
“Vecāku iesaistei ir jābūt obligātai – tas attiecas uz visu sporta veidu treniņiem, taču jāsaprot, ka individuālajos sporta veidos daudz kas ir pilnīgi citādāk nekā komandu sportā. Abi ar Ināru sākām strādāt padomju laikā. Mums bija saskarsme ar tādiem vecākiem, kuri nāca uz sacensībām, bet uz treniņiem – ne. Vasarās savus audzēkņus vedām uz basketbola nometnēm, kas ilga 26 dienas. Vecāki piedalījās – atbrauca apskatīties, kā mums klājas,” atklāj Mariss Bernāts. “Vārdu sakot, izveidojās feina sadarbība – vecāki uzticējās un mūsu darbā nejaucās.”
Protams, ir vecāki, kuri vēlas vērot bērnu treniņus, taču mēdz būt treneri, piemēram, hokejā, kuri neļauj to darīt. Kāpēc? Lai nebūtu spiediena, lai neietekmētu audzēkni.
Kas attiecas uz attieksmi, M. Bernāta ieskatā, tai pret visiem audzēkņiem jābūt absolūti vienādai. “Tu nevari pret vienu būt draudzīgāks kā pret citu.”
Arī I. Bernāte uzskata, ka vecākiem ar treneriem jāsadarbojas vienmēr! “Par laimi, vecāku uzticība nezuda, mainoties valsts iekārtai. Kaut gan, laikiem mainoties, pārveidojāmies arī mēs kā cilvēki,” teic M. Bernāts.
Ināra Bernāte papildina, ka atšķirībā no mūsdienām padomju laikā treneru, vecāku un audzēkņu savstarpējās attiecības bija citādas. Tas tāpēc, ka atšķirīga bija dzīves uztvere un vērtību sistēma. “Mēs savus bērnus mīlējām; nereti treniņos basketbolu spēlējām visi kopā. Vecākiem tolaik pat prātā nenāca, ka viņu atvase kādreiz ar sportu varētu pelnīt miljonus. Tā tas diezgan bieži ir tagad.” Abi treneri piebilst, ka mūsdienās jaunākas paaudzes treneri lemj, kuru audzēkni varētu palaist trenēties uz Spāniju, kuru – uz ASV.