Pulcēšanās vieta brīviem cilvēkiem. Piezīmes no starptautiskā teātra festivāla "Divadlo"

Publicējam otro daļu teātra kritiķa Normunda Akota recenzijai par starptautisko teātra festivālu "Divadlo" Čehijā, un šoreiz tajā tiks vērtētas ārzemju teātra autoru izrādes. Pirmo raksta daļu, kurā tika recenzēti čehu teātra kompāniju iestudējumi, varējāt lasīt 21. oktobra "Kultūrzīmēs".

Izveidot labu ārzemju iestudējumu programmu ir sava veida izaicinājums visiem starptautiskajiem teātra festivāliem. Turklāt tas ir ne vien finanšu, jo reizēm izcilas izrādes mēdz būt ļoti dārgas, bet arī prestiža jautājums, kas palīdz izkarot vietu nosacītā festivālu reitingā. Īstie teātra cienītāji ir visai zinoša publika, kas spēj atpazīt un novērtēt patiesu mākslas šedevru, tāpēc programmu veidotājiem nākas krietni vien palauzīt galvas, kā sabalansēt savas iespējas ar publikas vēlmēm katrā festivālā redzēt jaunāko un labāko.

Pūļa psiholoģijas atspoguļojums

"Divadlo" savu ārzemju programmu atklāja ar Katovices "Teatr Šlaski im. Stanislawa Wispianskiego" izrādi "Audēji", kas radīta pēc Gerharda Hauptmana 1892. gadā sarakstītās lugas motīviem. Tolaik tā izraisīja skandālu un Vācijā to aizliedza, šodien varētu domāt, ka tā ar savu sociālo naturālismu ir novecojusi, taču, izrādās, zem patstāvīgi domājoša režisora lupas var kļūt aktuālāka par aktuālu. To pierādīja pazīstamā poļu režisore Maja Klečevska ar jaunu tulkojumu, valodas izmantojumu (strādnieki runā silēziešu dialektā) un pārsteidzoši saliedētu un emocionāli uzlādētu ansambļa spēli izrādē. Lugā nav viena izteikta varoņa, bet ir vairāki personāži, kas virza darbību un kuru rīcības motivācija ir svarīga izrādes vēstījuma atklāsmei. Režisore ir studējusi psiholoģiju un režiju, un, manuprāt, tieši šis salikums ir ļāvis viņai nonākt pie tik precīza un iespaidīga rezultāta.

Pirmais cēliens sākas ar algas samazināšanu – reālpsiholoģiska ainiņa, kas raisa viegli atpazīstamas izjūtas. Otrais cēliens ataino nabadzīgu strādnieku maltīti, kurā pavīd neuzbāzīga klātesošo tieksme pēc alkohola glāzītes. Trešais cēliens – strādnieku krodziņš, kurā spriež par nabadzību, kārtīgi iemet un uzkurina emocijas pret sistēmu. Ceturtais – scenogrāfijas otrajā stāvā rāda vietējā rūpnieka Dreisigera ballīti, kurā tiek apcietināts audēju līderis un sākas strādnieku iebrukums. Naids ir sasniedzis savu apogeju, māja tiek izdemolēta un rūpnieka ģimene nogalināta. Ko tālāk? Dažus dumpja dalībniekus pārņem šoks – viņi taču nekad nav nogalinājuši cilvēku, bet tagad šo robežu ir pārkāpuši. Visus nomierina vecā invalīde vaimanātāja, tas ir taisnīgi, jo mēs gribam ieņemt šo bagātnieku vietu un dzīvot bezrūpīgi.

Neraugoties uz visām sociālajām un šķiriskajām teorijām, kas iegulst dažādu revolūciju pamatos, šis motīvs lielākoties tiek noklusēts, lai gan caurauž visus grautiņus un stimulē sabiedrībā valdošās varas spēles. Režisore, savienojot skarbu naturālismu ar grotesku un video tuvplāniem, ārkārtīgi uzskatāmi un pārliecinoši atmasko tos stereotipus, kas nekļūdīgi darbojas katrā sociālās spriedzes laukā. Pūļa psiholoģijas un pašuzbudināšanās procesu atainojums ar tādu enerģiju ietriecas skatītāju zālē, ka vēl ilgi pēc izrādes nāksies par to domāt un vilkt paralēles ar šodienas pasaulē valdošo varmācību.

Ar smalku ironiju

Divas programmā iekļautās izrādes no franču teātra apcirkņiem dāvāja iespēju nedaudz ielūkoties tādā kā netradicionālā teātra sfērā, kas izceļas ar oriģinālu režisoriskā koncepta izvērsumu telpā un visai komplicētu aktierspēles sakausējumu ar mūziku, tekstu un scenogrāfijas elementiem. Parīzes "Vivarium Studio" veidotā performance būtībā ir autordarbs, kuru režisors, dramaturgs un scenogrāfs Filips Kvesns veidojis sadarbībā ar dzejnieci Lauru Vazkezu. Sižets ir vienkāršs, otrdienā grupiņa cilvēku salasās palielā telpā, lai iekārtotu mākslas galeriju. Visi sanākušie ir apveltīti ar mākslinieciskām pretenzijām, abstraktu ideju pilni un no dažādiem pieejamiem materiāliem uzmeistaro skulpturālu putuplasta kompozīciju. Tad iemalko vīnu, dziļdomīgiem mājieniem novērtē savu veikumu un atvadās, lai atkal satiktos nākamajā otrdienā. Aktieru darbošanās no malas izskatās dabiska, taču spēle ir īpatni niansēta – tēlu pašapziņa ir pacelta teju vai līdz galerijas griestiem un katrā žestā tiek izcelta tā neatkārtojamā nozīme kopīgajā pasākumā, bet aiz tā visa ir paslēpta tik smalka ironija par modernajām laikmetīgās mākslas izpausmēm, kādu reti gadās redzēt. Režisors to tik neuzkrītoši ieauž izrādes kanvā, ka daļa publikas šo sarkasmu pat ne-

Šūmanis un sabrukums

Neparasti strukturētu muzikālu iestudējumu ar angliskotu nosaukumu "Bez fanfarām" ("With no fanfare") festivālā piedāvāja Parīzes "Theatre des Bouffes du Nord". Izrādes muzikālo mugurkaulu veido romantisma laikmeta komponista Roberta Šūmaņa solodziesmas dzīvajā izpildījumā, kas, mūziķiem iesaistoties situāciju izspēlē, tiek papildinātas ar oriģinālām džeza improvizācijām. Uz skatuves atrodas pussabrukusi mājiņa, kas līdz izrādes beigām tiek gandrīz pilnībā noārdīta, precēts pāris, kuru attiecības acīmredzami plaisā un brūk, un neliels kameransamblis ar visiem instrumentiem. No dziesmu fragmentiem, kuri tiek izpildīti, iznirst tādas kā miniatūras – sadzīviski sirreālas ainiņas, lauztu siržu pašārstēšanās mēģinājumi un pat ironiskas Tristana un Izoldes interpretācijas, veidojot muzikāli vizualizētu ceļojumu cauri laikam un dažādiem pagātnes slāņiem. Dziesmas izrādē fragmentējas, kļūstot par subjektīvu tēlu raksturojošām izpausmēm brīžos, kad ar vārdiem vien nepietiek. Sabrukums atsedz apraktās atmiņas un vienlaikus paver ceļu iztēlei, kas kļūst par priekšnosacījumu jaunai atdzimšanai. Interesanta atziņa, kuru teātris atjautīgā formā iemāna publikas pasīvajā apziņā.

Varļikovska "alter ego"

Visi, kas daudzmaz orientējas Eiropas teātra annālēs, jādomā, ar nepacietību festivālā gaidīja Varšavas "Nowy Teatr" iznācienu. Tā dibinātājs 2008. gadā un mākslinieciskais vadītājs Kšištofs Varļikovskis, kura iestudējumi tiek augstu novērtēti un izrādīti uz pasaules prestižākajām skatuvēm, ir poļu teātra dzīvā leģenda. Viņš ir studējis vēsturi, filozofiju un romantismu Varšavā, režiju Parīzē un Minhenē, strādājis par asistentu pie Kristiana Lupas, Pītera Bruka un Džordžo Strēlera, ar panākumiem iestudējis operas, klasiku un mūsdienu drāmas. 2024. gadā pirmizrādi piedzīvojusī "Elizabete Kostello. Septiņas lekcijas un piecas fabulas ar morāli" ("Elizabeth Costello. Seven lectures and five moral tales") jau ir paguvusi apceļot pasauli un gūt atzinību Aviņjonā u.c. festivālos.

Izrāde ir veidota pēc vairāku Džona Maksvela Kutzē darbu motīviem, bet sižetisko pamatlīniju iezīmē viņa 2003. gadā izdotā grāmata "Elizabete Kostello" – intelektuāli izaicinošs teksts, kas balansē uz robežas starp romānu un eseju krājumu. Galvenā varone, kuru izrādē atveido sešas aktrises, ir izdomāta austrāliešu rakstniece, kas ceļo pa pasauli, saņem prestižus literāros apbalvojumus un uzstājas ar akadēmiskām lekcijām, kurās pievēršas filozofiskām, ētiskām un eksistenciālām tēmām. Viņas lekcijas iestudējumā, izmantojot dažāda lieluma mērķtiecīgi telpā izvietotus ekrānus, ir perfekti sajūgtas ar vietu pasaulē, kur tās notiek, un tēmu, kurai Kostello pievēršas secīgos savas dzīves posmos, neslēpjot dabiskos novecošanas procesus un ar tiem saistītās izmaiņas domāšanā. Rakstniece provocē diskusijas par dzīvnieku nogalināšanu, salīdzinot rūpniecisko lopkopību ar holokaustu, runā par mākslinieka atbildību, atainojot ļaunumu un nežēlību, kas saindē cilvēka dvēseli, spriež par humānismu un reliģiju un nevairās atklāt savas mātes attiecības ar bērniem, kas nodrošina emocionālo fonu intelektuālajām debatēm. Aprakstīt izrādi šeit vienkārši nav iespējams, jo tie kultūras slāņi, kas ievīti dramaturģiskajā materiālā (dramaturgs Piotrs Gruščinskis), nav saskaitāmi. Elizabeti Kostello visdrīzāk varētu definēt kā intelektuālu mīklu, kuru ar aizrautību var minēt un minēt, bet līdz galam atšifrēt nav iespējams. Varbūt tieši tādēļ viņa ir kļuvusi arī par Varļikovska iecienītāko tēlu teātrī un fragmentāri ir sastopama jau piecos viņa iestudējumos. Atminēt neatminamo teātrī ir lielākais izaicinājums, es pat teiktu, mākslinieka misija, kas nebaidās konfrontēt skatītāju ar jautājumiem par indivīda eksistences jēgu un tās īslaicīgo dabu. Tāpat kā Kutzē, arī Varļikovskis Elizabeti Kostello ir pārvērtis par savu "alter ego", kas nevairās no sāpīgiem jautājumiem par ķermeņa materialitāti ar visām tā vēlmēm un gara tiekšanos pēc spārniem, kurus aplauž laiks un novecošanas procesi. Režisora neizsmeļamās ētiski estētiskās refleksijas, kuras aktieri ar apskaužamu virtuozitāti atdzīvina uz skatuves, beidzas ar satriecošu ainu – Elizabete Kostello stāv pie pēdējiem vārtiem, aktrises Majas Komarovskas acis spilgti izgaismojas, dublējas visos ekrānos, un tajās skaidri var nolasīt mūžīgo jautājumu: kas atrodas otrā pusē?

Tādas izrādes, kas apliecina, ka teātris kā mākslas fenomens vēl elpo zem kultūras ierēdņu un menedžeru komerciālā spiediena, šodienas teātrī ir retums, un, ja festivāls tās var iekļaut savā programmā, to ir vērts apmeklēt.