"Visi parasti domā — mani jau tās reformas neskars". Saruna ar bijušo Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski

Jānis Citskovskis bija Valsts kancelejas direktora amatā septiņus gadus, no 2014. līdz 2024. gadam. Amatu viņam nācās pamest pēc tam, kad atklājās, ka premjers Krišjānis Kariņš savos komandējumos regulāri izmantojis dārgus privātos avioreisus. Vēlāk J. Citskovskis kļuva par vienīgo apsūdzēto krimināllietā par šiem lidojumiem. Pirms 15. Saeimas vēlēšanām viņš pieņēma Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piedāvājumu kļūt par tās saraksta līderi. Ko viņš saka par šo politisko pieredzi un arī to, kas šobrīd notiek valsts pārvaldē? Līdz ar ziņu, ka par jauno Valsts kancelejas direktoru konkursā izraudzīts Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerālsekretārs Kaspars Gorkšs, šim amatam atkal pievērsta uzmanība.

Jums tagad ir politiskā pieredze, bet tāda diezgan skumja – partija, par kuras premjera kandidātu piekritāt būt, vēlēšanās palika pēdējā vietā…

J. Citskovskis: Man tagad bieži prasa, vai es nenožēloju… Pēdējo gadu laikā man bija, šķiet, četri vai pieci piedāvājumi pievienoties kādam politiskajam spēkam. Es visiem teicu nē. No JKP piedāvājums nāca šogad maijā, tuvu tam laikam, kad bija jāsāk iesniegt vēlēšanu sarakstus, un beigās es piekritu ar motivāciju, ka tā būs tāda īsa, koncentrēta politiskā pieredze. Viena lieta, ka tu to gadiem vēro no malas kā ierēdnis, un pavisam kas cits, kad tu pats iesaisties politiskā procesā. Es nenožēloju, lai arī iznākums lielā mērā bija skaidrs jau iepriekš. Es jau uzreiz JKP pārstāvjiem teicu, lai necer uz pieciem procentiem vēlētāju atbalsta. Ja mēs atklāti runājam, tas bija mēģinājums uz diviem procentiem. Diemžēl neizdevās, un tagad pašai partijai ir jātiek skaidrībā, vai viņi vispār sev redz nākotni. Līdzīgi kā vairākām citām.

Likās īpaši zīmīgs kāds piemērs – pērn pašvaldību vēlēšanās JKP saraksts uzvarēja Līvānu novadā. Tur tagad ir ­jauns mērs, kurš pārstāv tieši šo partiju, diezgan populārs – daudz intervēts medijos, un arī vēlētāji, šķiet, pagaidām nav vīlušies. Bet tagad paskatījos vēlēšanu rezultātus – Līvānu novadā par JKP nobalsojuši tikai 34 cilvēki!

Es arī pēc vēlēšanām skatījos rezultātus pa dažādiem apgabaliem un pievērsu uzmanību Līvāniem. Tas parāda, ka JKP iekšienē ir ļoti lielas pretrunas. Ja jau pat pašvaldībā, kur partija iepriekš guvusi tik pārliecinošu uzvaru, var dabūt tikai 34 balsis, nespējot uzrunāt vēlētāju, tas nozīmē, ka kampaņa pilnībā izgāzās. Es tur pievienojos pēdējā brīdī, bet arī pamazām pamanīju šīs problēmas, kas nebija risinātas gadiem. Sabiedrība lielākoties pat nezina, kas tagad ir JKP, – kad tiecies ar vēlētājiem, prasa, kur tad ir agrākie līderi – Bordāns, Jurašs un pārējie. Lielākoties vēlētājs palicis vīlies par partijas agrākajām darbībām, nevar piedot nostājas maiņu par partnerattiecību likumu, par kovidlaika lēmumiem. Tas viss ir sakrājies, un tajā brīdī, kad vēlētājs ir novērsies, atgriezt viņu atpakaļ ir ļoti grūti.

Ko jūs ieteiktu – likvi­dēties?

Ja vien nav mērķis nodarboties ar politiku tādā kā hobija līmenī… Es neredzu tur nopietnu politisku nākotni, tam nav priekšnosacījumu. Ja partijas noriets ir sācies, to ir grūti apturēt, tam Latvijas politikā ir daudz piemēru.

Protams, uz nākamajām Saeimas vēlēšanām situācija būs cita. "Apvienotais saraksts" tādus fantastiskus rezultātus vairs neiegūs, jautājums ir tikai, cik zemu viņi kritīs un kāds būs alternatīvais piedāvājums. Es domāju, parādīsies iespējas jauniem politiskajiem spēkiem, un tad ir jautājums, kā spēs pārgrupēties tādi politiskie spēki kā "Jaunā Vienotība", Zaļo zemnieku savienība… Tādiem kā "Progresīvie" un Nacionālā apvienība, arī Šlesera partijai jau savi vēlētāji būs.

Jūs tagad esat notestējis politiku, apsverat vēl tajā iesaistīties?

Es ilgstoši strādāju kā ierēdnis, arī augstos amatos, un redzēju, kā politika tiek veidota. Tu redzi visas šīs nodevības, netīro spēli un pie sevis domā – nē, es negribu tur būt. Bet tad pienāk brīdis, kad pret tevi ierosina krimināllietu, un tu domā – kas tad tur politikā vēl var būt sliktāks. No četru mēnešu pieredzes varu teikt, ka tas bija ļoti interesanti arī profesionālā ziņā. Es redzēju, ka ļoti daudzi cilvēki tiek uzrunāti iesaistīties politikā, taču reti kurš piekrīt. Saistība ar kādu politisko spēku, izņemot to gadījumu, kad šis spēks ir pie varas un no tā var iegūt kādas dividendes, lielākoties ilgtermiņā ir mīnuss.

Bet es tomēr aicinātu cilvēkus iesaistīties. Politikā bieži pietrūkst ekspertīzes. To jau mēs redzam, kad jāvirza kandidāti ministru amatiem – partijas nevar atrast kompetentus cilvēkus. Tad ir tās tapas visiem caurumiem, bet cerētais rezultāts izpaliek.

Jūs bijāt Valsts kancelejas direktors no 2017. līdz 2024. gadam, un šajā laikā nomainījās četras valdības. Kāds parasti bija noskaņojums ierēdniecībā, gaidot jaunos politiskos priekšniekus?

Nevarētu tos saukt gluži par tukšajiem periodiem, bet faktiski viss ierēdniecības aparāts ir tādā gaidīšanas režīmā. Ikdienas darbs notiek, pakalpojumi tiek sniegti, bet jaunas likumdošanas iniciatīvas un plānošanas dokumentu izstrāde īsti nenotiek. Tur ir noskaņojums – gaidām jauno varu, kad atnāks, tad sapratīsim, kurā virzienā rakt.

Es teiktu, ka tas lielā mērā ir zaudēts laiks no valsts attīstības viedokļa. Piemēram, Krišjāņa Kariņa otrās valdības laikā bija tas ilgstošais periods pēc Valsts prezidenta vēlēšanām, kad bija skaidrs, ka būs cita koalīcija, bet politiķi vēl nebija tikuši skaidrībā, kā to veidot. Dažreiz ministriju ierēdņi pat prasa piebremzēt kādu likumprojektu virzīšanu valdībā, jo nav droši, ka jaunais ministrs to atbalstīs.

Bet vai noskaņojums ir neitrāls – kas būs, ar to strādāsim – vai tomēr bailes, ka atnāks "jauna slota" un izslaucīs?

Pašā augstākajā – valsts sekretāru – līmenī noskaņojums pirms jaunas valdības izveides parasti ir kā dodoties uz kauju, kur zināms, ka visi neatgriezīsies, jo kāds ar jauno ministru sadzīvot nevarēs. Kādam tajā kaujā būs jākrīt. Piemēram, 2018. gadā, kad Saeimā bija ievēlēti daudzi jaunie spēki, tā pati JKP jau atnāca ar sarak­stu, kurus ierēdņus vajadzētu atlaist. Atceramies, tāds pats saraksts savulaik bija "Jaunajam laikam", kad Repše nāca pie varas. Viss atkarīgs, cik lielu "tīrīšanu" ministrs gatavs veikt. Tas var būt arī atkarīgs no ministrijas. Atceros, kad Dace Melnbārde kļuva par izglītības un zinātnes ministri, kas bija pirmais, ko viņa teica, – te jau nav kas strādā! Ministrija bija pamatīgi "iztīrīta". Pirms tam ministre bija Anda Čakša, un viņa ir ļoti enerģiska, viņas laikā daudz ierēdņu aizrotēja. Pirms tam bija Anita Muižniece, kas varbūt bija tāds mierīgāks periods, bet vēl agrāk – Ilgas Šuplinskas laikā – tur arī bija daudz pārmaiņu. Tas pats ir noticis vēl dažās citās ministrijās, piemēram, Veselības ministrijā, Satiksmes ministrijā. Daži amati ir toksiskāki…

Ir tas stereotips, ka ierēdņi savā vairākumā balso par "Vienotību", jo tā parūpēsies, lai nekas būtiski nemainītos. Kā savulaik premjere Evika Siliņa teica – es gribu mazināt birokrātiju, nevis masveidā griezt cilvēkresursus. Tas tika teikts, lai ierēdņi neuztrauktos.

Varētu piekrist, ka ierēdniecība ir viņu bāze. Pirmkārt jau bieži ierēdņiem ir līdzīgas vērtības – "Vienotība" sevi pozicionē kā centrisku spēku. Bet ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka "Vienotība" aktīvi strādā ar šo elektorāta daļu, lai gan to ne vienmēr izdodas noturēt. Domāju, ka arī šobrīd liela daļa ierēdniecības nobalsoja par Andri Kulbergu.

Bet viņš taču nāk ar solījumiem, ka viss tiks griezts un mazināts…

Kulbergs izdarīja ļoti gudri, viņš joprojām nav pateicis, kādas tieši reformas plāno. Politiķi bieži neatklāj savas kārtis. Kad runā par reformām, visi parasti domā – mani jau tas neskars. Tur kaut ko reformēs, atlaidīs liekēžus, bet ar mani viss būs kārtībā. Un tā tas ir par dažādiem jautājumiem. Piemēram, vēja parkus atbalstām, bet ne jau mana lauku īpašuma tuvumā.

Ja "Apvienotais saraksts" tiešām grib īstenot reformas, tad tagad ir ļoti strauji jāpieņem visi nepopulārie lēmumi, lai līdz nākamajām vēlēšanām tos pagūst aizmirst, toties jau sāktu parādīties reālie pārmaiņu rezultāti.

Taču šoreiz jauna valdība faktiski nāk komplektā ar jaunu Valsts kancelejas (VK) vadību – Kaspars Gorkšs darbu sāks novembra vidū. Cik VK direktora figūra ir nozīmīga? Tas ir kā ierēdņu priekšnieks?

Septiņus gadus biju Valsts kancelejas direktors. Tīri praktiski vērtējot – jā, tas ir augstākais amats ierēdniecībā, taču pārējie ierēdņi viņam nav tieši pakļauti. Viņš var dot uzdevumu kādam no ministriju valsts sekretāriem, bet, ja ministrs uzdod kaut ko citu, tad valsts sekretāram jāpilda tas, ko uzdevis ministrs.

Es teiktu, ka VK direktors ir vairāk tāds kā neformāls līderis. Pirmkārt, VK jāveic organizatoriskais darbs, lai sagatavotu lēmumus, bet pašu darba kārtību VK neietekmē, tas ir premjera ziņā. VK direktors ir tikai kā padomdevējs šajā procesā. Tur, kur ir loma, un te Kasparam Gorkšam paveras iespēja – VK var nākt ar dažādām iniciatīvām. Bet, lai tās izstrādātu un piedāvātu, ir vajadzīga komanda, eksperti. Ja izdotos labs tandēms, kur Kulbergs kā premjers ir gatavs pieņemt lēmumus un Gorkšs kā VK direktors ir gatavs, tā teikt, produkciju saražot, tad tur kaut kas var iznākt. Tomēr pirmkārt tā ir politiskā vadība, kas visu nosaka.

Klausoties retoriku, ir tāda sajūta, ka premjers VK direktoru uzskata par vienu no atslēgas figūrām savos iecerētajos plānos.

Es arī to dzirdu, bet…

Viņš pārvērtē šo amatu?

Jā, un tas nav labi. Viens cilvēks nevar to visu atrisināt, bet pirmkārt lēmumi būs jāpieņem politiķiem. Un, manuprāt, būtu vajadzīga arī vēl kāda politiska figūra – premjera vietnieks vai valsts ministrs reformu jautājumos, kas tiešā veidā varētu būt blakus VK direktoram šajā reformu procesā. Es labi zinu, cik aizņemts ikdienā ir premjers, viņam nebūs laika iedziļināties tajā visā. Vismaz, ja šī valdība plāno darboties tā, kā sevi pieteikusi – solīts, ka būs tādas reformas, kādas Latvija nav piedzīvojusi kopš deviņdesmitajiem gadiem –, tad tam jāpieiet ļoti nopietni.

Ministri pārsvarā aizstāvēs savas nozares intereses. Pie viņiem nāks iestāžu vadītāji, arodbiedrības, nevalstiskās organizācijas. Mēs jau redzam, kā iekšlietu nozares arodbiedrība iebilst pret Jāni Dombravu un saka, ka vēlas citu ministru – tas ir kā pirmais signāls visiem ministriem, ka būs problēmas. Ministri nonāks starp diviem dzirn­akmeņiem – premjers ir apņēmies veikt reformas, bet nozare tieši pretēji – negribēs pārmaiņas, bet prasa papildu naudu. Līdz šim tas tā arī noticis – pie budžeta veidošanas tiek pateikts, ka naudas jaunām prioritātēm nebūs, bet visi ministri tik un tā iesniedz četras reizes vairāk, nekā ir nauda. Protams, to noraida, bet ministram vieglāk ir dzīvot, ja viņš var teikt – es jau iesniedzu, bet tur tie sliktie noraidīja – Finanšu ministrija un citi.

Vērtējot ministra darbu, bieži tiek uzsvērts – viņu pozitīvi vērtē nozare. Tas skaitās liels pluss.

Precīzi! Vai kāds ministrs ir saņēmis plusus par to, ka kaut ko ir reformējis, samazinājis, ietaupījis? Es kaut kā neatceros. Nozare augstu vērtē tos ministrus, kas cīnījās par finansējumu. Nesen, piemēram, veselības ministrs Hosams Abu Meri tika kritizēts no medicīnas darbinieku arodbiedrības puses, jo nepietiekami cīnījies par finansējumu. Vajadzēja būt kā lauvam, ar zobiem, nagiem izcīnīt. Ja nespēj, tad esi slikts ministrs. Un tā tas būs – ja gribi palikt politikā, tad tev ir jādomā par savu nākotni.

Es gribēju vēl parunāt par Kasparu Gorkšu, jo nav atmiņā, ka kāds Valsts kancelejas vadītājs iepriekš būtu izraisījis tik daudz diskusiju. Pirmais jautājums, kas biežāk izskanējis, – kā vērtēt, ka izraudzīts cilvēks bez pieredzes valsts pārvaldē. Vai tas ir pluss vai mīnuss?

Tur ir gan mīnusi, gan plusi. Sākšu ar plusiem. Kad tu nezini visus tos ierobežojumus un vēsturiskos aizspriedumus, tu uz pārmaiņām skaties brīvāk un atvērtāk. Cits pluss ir tas, ka viņš varētu būt līdzīgi domājošs ar premjeru – abiem tāds uzņēmēju domāšanas veids. Viņi varētu būt uz viena viļņa.

Problēma varētu būt tā, ka ierēdniecībā viss ir ļoti stingri reglamentēts un ir zināma kārtība. Ja tu nezini to kārtību, tevi diezgan ātri var ielikt rāmjos. Līdzīgi notiek arī ar ministriem – tie asumiņi pamazām nobružājas, un pēc pusgada ministrs jau domā tāpat kā ierēdņi. Ja tu īsti nepārzini sistēmu, ar tevi ir vieglāk manipulēt. Piemēram, tu kaut ko skaļi pasaki, bet izrādās, ka tā nemaz nevar, kā tas premjeram bija ar jautājumu par Krievijas graudu tranzītu. Bet, ja tu pārāk sāc paļauties uz to, ko saka padotie, tev vairs nav tik brīvas rokas.

Jo ātrāk Gorkšs iemācīsies spēles noteikumus, sapratīs, ko var un ko nevar, jo vieglāk viņam būs. Tāpēc vēlreiz saku – viņam vajag komandu, citādi būs slikti. Kulbergs prasīs rezultātu. Viņš jau šobrīd saka – Gorkšs visu atrisinās. Paies divi trīs mēneši, un viņš prasīs – Kaspar, kur ir rezultāts? Un nevarēs stāstīt, ka kaut kas tur nav.

Ambīcijas ir milzīgas. Labā ziņa, ka Gorkšam ir laiks visu apdomāt, izveidot darba plānu. Ņemot vērā, ka Kaspars ir futbolists, man patīk salīdzinājums ar treneri – viņš atnāk uz komandas sapulci un pasaka – mēs tagad spēlēsim pēc tāda plāna, katram būs savi uzdevumi. Ja viņam tas izdosies, tad būs labi, ja nespēs izveidot komandu, būs grūti.

Tas, ka viņš ir uz viena viļņa ar Kulbergu, ir jūtams, bet izskanēja jau vēl tālākas aizdomas – vai premjers nav izkārtojis šo amatu Gorkšam. Jā, bija konkurss, bet var jau dot mājienu – ziniet, šis kandidāts man derēs labāk, es jau nesaku, ka viņš jāizvēlas, bet jūs jau saprotat. Ne katrs no tādas vides iet uz ierēdniecību.

Tas nav bieži. Cik atceros, pēdējais no valsts sekretāriem, kas ienāca no privātā sektora, bija Ekonomikas ministrijā Ēriks Eglītis – viņš vēlāk aizgāja pēc konflikta ar ministru Nemiro. Biežāk tie tomēr ir ierēdņi, kas uzkāpuši pa karjeras kāpnēm. To, vai Kulbergam bija kāda ietekme uz konkursa komisijas lēmumu, mēs nezinām. Protams, komisija nojausmas līmenī varēja saprast, ka šis kandidāts konkrētajam valdības vadītājam būs atbilstošāks. Šajā ziņā arī mana izvēle būtu Gorkšs, jo tikai viņš var piepildīt tās ambīcijas, kas ir Kulbergam, lai gan katram no trim kandidātiem bija savi plusi un mīnusi.

Viens citāts, ko iepriekš, kad bija atbrīvojies VK direktora amats un tika spriests, kādam cilvēkam tur jābūt, izteica Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Oļegs Burovs: "Ja cilvēks ir blakus politiķiem, tad var ļoti apdedzināties. Un blakus politiķiem tiešām dažreiz ir bīstami un karsti." Tas tika piesaukts, runājot par jums un Krišjāni Kariņu. Vai var teikt, ka apdedzinājāties?

Jo tuvāk saulei, jo karstāk – ātrāk var sadegt. Mēs iepriekš runājām, ka, atnākot jaunam ministram, kontakts ar valsts sekretāru var neizveidoties jau pašā sākumā. Bet laika gaitā var veidoties pretēja situācija – ja pārāk labi sastrādājas, tad rodas iespaids, ka valsts sekretārs jau iekrāsojas tā politiskā spēka krāsās. Un tad nāk nākamais ministrs no citas partijas, uzreiz ir aizdomas. Piemēram, kā bija Satiksmes ministrijā, kuru vadīja ZZS ministrs, tad 2018. gadā atnāca JKP ministrs, un valsts sekretārs saprata, ka viņam tur vairs nebūs dzīves.

Un tad, protams, ir tas stāsts, ka bieži politiķi nogrūž savu atbildību uz ierēdņiem. Paskatīsimies tagad kokrūpnieku lietu un Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Ģirtu Krūmiņu, kurš faktiski izpilda valdībā pieņemtus lēmumus, ministrs izdara spiedienu, tu paļaujies uz atzinumiem, bet beigās esi kriminālprocesā.

Arī mans gadījums labi parāda, ka politiķi nav valstsvīri, viņi nav gatavi uzņemties atbildību. Kur ir politiķi, kad jāuzņemas atbildība par lēmumiem "Air Baltic", "Rail Baltica" un citās šādās lietās? Tad parasti viss tiek novelts uz priekšgājējiem vai uz ierēdņiem. Tas nav pareizi.

Un mana krimināllieta… Tur vēl būs skaļi. Vajag lauzt to, ka mums ir politiķi lupatas, kuri neuzņemas atbildību. Mani prokuratūra apvaino par bezdarbību, ka neesmu neko darījis, lai apturētu Kariņu. Tad mēģināsim noskaidrot tiesas procesā, kādā veidā es varēju apturēt Kariņu – izlauzt rokas viņam vai kā?

Gorkšam nedraud ap­dedzināšanās ar Kul­bergu?

Ir riski. Politiķi parasti grib ātru risinājumu, viņi maz domā par juridiskajām sekām un konsekvencēm.