Gadskārtējā kongresā pulcējās 35 līdz 60 varenākās valdošās koalīcijas kopas "Progresīvie" pārstāvji. 

Precīzi nevarēja saskaitīt tāpēc, ka delegāti pastāvīgi pārvietojās, kursēja, bizenēja – kā jau liberālu uzskatu aktīvistiem pieņemts. Kāpēc tik maz dalībnieku? Daudzi partijnieki, īpaši gados jaunākie, atzīti par kukū un ar diagnozi – prātiņ, nāc mājās. Pavasaris šādu saasinājumu laiks, tāpēc viņus no slēgta tipa garīgās dziedniecības iestādēm uz sanāksmi neizlaida.

No klātesošajiem īsajās sporta biksītēs uz pasākumu vairs nebija atkātojis neviens politiķis, ietērpā dominēja brīvais stils, kurš uzvilcis džemperi, kurai mugurā partizāna biedra Če frencis, daži bija labi pašūtos uzvalkos. Kāds entuziasts bija viss rozā. Beigās arī vienojās, ka sarīkojums nav reģistrējams kā kongress, bet apzīmējams par hibrīdkongresu, varbūt partijas aktīva Aprīļa plēnumu, kaut kā tamlīdzīgi. 

Tomēr savā vietā "Progresīvie" bija laimīgi, jo, kā secināja, sagrābuši varu, ir ar noteicošo vārdu valsts politikā. 

Daudzkārt neierūsējušāki par partneriem "Vienotību" un zēzēesiešiem, šprotēm, kam tuvojas uzglabāšanas beigu termiņš, un ūsainajiem simtgadīgiem samiem.