Clear 6 °C
P. 22.04
Armanda, Armands
Jānis Sārts: "Dezinformācijas jomā problēma ir tā, ka robežu īsti nav. Pie mums var trāpīt arī tas, kas aizgājis kādā citā valstī."
Jānis Sārts: "Dezinformācijas jomā problēma ir tā, ka robežu īsti nav. Pie mums var trāpīt arī tas, kas aizgājis kādā citā valstī."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Par kognitīvo karu, Krievijas mēģinājumu pārvaldīt caur bailēm un to, vai Latvijā drošības situācija tiešām ir pielīdzināma Spānijai un Itālijai. Saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.

Ja mēs tagad ņemam par robežšķirtni 2022. gada 24. februāri, kā šajos divos gados ir mainījusies dezinformācija – gan vēstījumu, gan paņēmienu ziņā?

J. Sārts: Vairākas būtiskas atziņas. Pirmkārt, ukraiņi parādīja, ka Krievija nav neuzvarama informācijas karā – ir metodes un veidi, kā šo mašinēriju nosist no sliedēm. Otrkārt, Latvija apliecinājusi gatavību spert daudz izlēmīgākus soļus, nekā tas bija pirms pilna mēroga kara sākuma. Tas attiecas gan uz dažādu Krievijas televīzijas kanālu, interneta un citu avotu ierobežošanu, gan citiem jautājumiem. Mēs redzam, ka Rietumos daudzi ir ne tikai akceptējuši to, ka mēs to darām, bet atzinuši to kā vērtīgu soli, kam var sekot. Pirms 2022. gada tas nebūtu iespējams. Vienlaikus mēs arī redzam, ka ievainojamības Rietumu sabiedrībā, es teiktu, pat ir pieaugušas. Krievija pēdējā gada laikā ir atjaunojusi savas spējas un tagad cenšas izmantot tās pa visu perimetru. Arī Latvijā tas sāk izpausties, lai gan te Krievijai tas maksā dārgāku cenu...

Kādā ziņā?

Ir jāpieliek lielākas pūles. Tas resurss, kas jāiegulda, lai varētu turpināt izplatīt Kremļa vēstījumus, ir kļuvis lielāks nekā daudzās citās valstīs, bet vajadzīgā uzmanība vienalga netiek iegūta. Ir, protams, cilvēki, kas to dara uz vietas Latvijā, bet viņiem daudz vairāk jāslēpjas, savukārt no ārpuses tas kļūst tehnoloģiski sarežģītāk. Tāpēc, neskatoties uz to, ka mums joprojām ir daudz ievainojamību, mēs esam atraduši veidu, kā to cenu uzdzīt uz augšu. Tas ir labi, bet nenozīmē, ka te kaut kas būtu beidzies un mums vairs nevajadzētu uztraukties. Dezinformācijas jomā problēma ir tā, ka robežu īsti nav. Pie mums var trāpīt arī tas, kas aizgājis kādā citā valstī. Iepriekš mums sava veida aizsarglīdzeklis bija tas, ka latviešu valoda ir neliela un diezgan sarežģīta, lai ar to brīvi darbotos, taču tagad ar mākslīgā intelekta palīdzību tas kļūst arvien vienkāršāk. Ar to jārēķinās.

Turpinot šo pašu – kā šajos divos gados ir mainījusies NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra darba specifika?

Mēs augam izmēros, jo NATO ir pievienojušās vairākas jaunas valstis. Arī Ukrainas pārstāvji darbojas mūsu centrā. Protams, ļoti cītīgi sekojam, kas notiek karā, jo konvencionālā karadarbība un informācijas karš ir vienots fenomens. Tā ir viela mācībām, lai saprastu, kas strādā, kas nestrādā. Mums ir bijusi iespēja dziļāk papētīt Krievijas spējas, jo tagad viņiem vajadzēja darboties pēc pilnas programmas. Otra izmaiņa ir tas, ko es jau iezīmēju, – informācijas kaujas lauku ļoti strauji maina tehnoloģijas. Mēs redzam, ka šajā ziņā nāk arvien lielāks vilnis. Lielais spēles ietekmētājs droši vien būs mākslīgais intelekts. Domāju, tā būs revolūcija informācijas telpā, pat vairāk nekā tas, ko ar savu parādīšanos izdarīja sociālie tīkli. Kā jau visām tehnoloģijām, būs labās lietas. Piemēram, mums mākslīgais intelekts jau tagad palīdz meklēt Krievijas robotu tīklus. No otras puses, mēs redzam, ka arī "sliktie zēni" un "sliktās meitenes" to aktīvi izmanto – lai vieglāk slēptos un veiktu savas darbības. Tā būs tāda ieroču sacensība.

Latvijas Nacionālie bruņotie spēki nesen aicināja sabiedrību kritiski vērtēt vēstījumus par iespējamo Krievijas uzbrukumu Baltijas valstīm, nedalīties ar tiem tālāk, lai neatbalstītu Krievijas propagandas mašinēriju tās mēģinājumos sēt bailes. Problēma tikai tā, ka šie vēstījumi nav nākuši no Krievijas, bet gan no respektabliem avotiem Rietumos – amatpersonām, pētniekiem, izlūkdienestu pārstāvjiem un tamlīdzīgi. Putins tieši pretēji – vairākkārt atkārtojis, ka tās ir muļķības, neko tādu viņi neplāno darīt.

Sāksim ar to, ka Krievijas informācijas operācijas parasti nenotiek tukšā vietā. Te es redzu divas paralēlas lietas. Pirmā ir Rietumu amatpersonu un ekspertu diskusija un savā ziņā arī brīdinājumi par to, ka drošības situācija mainās. It īpaši, skatoties uz to, kas notiek kaujas laukos, kā Krievija ir spējusi pārveidoties par kara ekonomiku – tas lūzuma punkts, kuru bija iecerēts panākt ar sankcijām, pagaidām nebūs. Savukārt Rietumi nav spējuši Ukrainai piegādāt pietiekami daudz munīcijas un citu nepieciešamo. Tas rada tendenci, ka mēs nonākam sarežģītā situācijā, kurā nevar izslēgt arī tiešu Krievijas un NATO konfrontāciju. Tā ir pilnīgi pamatota debate, kurā, kā redzams, ir dažādi viedokļi, bet galvenā doma – mums jārīkojas, lai šāda iespēja neiestātos. Vienkāršākais, kā to izdarīt – ja Ukrainai karā veicas, ne Baltijai, ne citiem apdraudējuma nav. Otra daļa – tas, kas nāk no Krievijas. Jā, Putins pats to nesaka, bet ar to vien, ka viņš īpaši piemin Latviju vai Poliju, ka tieši šīm valstīm jau gan viņš neplānojot uzbrukt, vajadzīgais efekts ir sasniegts. Taču bez Putina ir vesela virkne spēlētāju, kas jau ilgāku laiku veido šo naratīvu par to, ka Kremlim ir plāns iebrukt Baltijas valstīs. Tas tiek pasniegts tā, ka ukraiņu zaudējums ir neizbēgams, Krievija kļūst stipra un "jūs būsiet nākamie"... Objektīvi sabiedrībai, to visu klausoties, reizēm ir apjukums. Ir spriedze, kāda mūsu reģionā drošības ziņā ilgi nav pieredzēta. Labā ziņa – viss joprojām ir mūsu un sabiedroto rokās. Tikmēr otra puse 

mums klusām mēģina iedvest – nē, nē, tas viss ir neizbēgami, varat darīt, ko gribat, bet karš būs. Lūk, šim noskaņojumam nevajag ļauties.

Jānis Sārts.

Vai nav pārāk bīstami aizrauties ar mierināšanu, it īpaši, ja tepat kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – amatpersonas saka kaut ko citu?

Mans viedoklis, ka cilvēkiem jāstāsta reālā situācija. Jā, riski pieaug, bet šo risku trajektorija mums kā NATO dalībvalstij lielā mērā ir pašu rokās. Mums ir jārīkojas – jāstimulē atbalsts Ukrainai, pašiem jāpauž gatavība un jāattīsta spējas sevi aizsargāt. Panika un bailes nepalīdz. Kāds jautāja – kāpēc somiem nav panikas? Jo viņi zina, kas būs jādara krīzes situācijā.

Vai ir kādas pazīmes, ka Latvijā tā panika ir lielāka nekā citās valstīs?

Nē, nedomāju. Manuprāt, Latvijā nav panikas, bet ir satraukums un varbūt apjukums. Tāpēc tikai tīra mierināšana bez pilnākas gatavības ainas un, gavenais – skaidri iezīmētiem soļiem, ko mēs īstenojam, nav laba pieeja.

Pēc NBS paziņojuma daudzi uzreiz atcerējās, ka arī Ukrainas amatpersonas pirms 2022. gada 24. februāra teica – neuztraucieties, kara nebūs...

Jā, un situācija Ukrainā tolaik bija atšķirīga. Visi Rietumu dienesti jau kopš februāra sākuma brīdināja par Krievijas uzbrukumu, jo par to bija saņemta droša informācija. Šobrīd neviens no Rietumu dienestiem nesaka, ka Baltijas valstīm vai kādam citam uzbruks. Runā par pieaugošajien riskiem, bet ne par šādu scenāriju šogad vai nākamgad. Varbūt cilvēki, kas neseko līdzi, uzskata, ka situācija ir līdzīga kā Ukrainā pirms 2022. gada 24. februāra, taču tā nav. Taču tāda ir tā jaunā mūsdienu pasaule – tā vairs nav stabila, skaidri paredzama desmit un vairāk gadus uz priekšu. Tā ir kļuvusi nestabila un neskaidra, taču tas vienlīdz darbojas uz abām pusēm. Tikpat labi mēs pēkšņi varam nonākt situācijā, ka Krievijā notiek kas negaidīts.

Reklāma

"Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga drošības situācijai, kāda tā ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar Krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā," tas ir vēl viens citāts no Nacionālo bruņoto spēku paziņojuma, kas prasās pēc komentāra, jo tas diezgan plaši tika apspriests socālajos tīklos. Vai tiešām tā var teikt un vai tā vajadzēja teikt?

Būsim objektīvi – mums ir pavisam citi kaimiņi. Mēs robežojamies ar Krieviju, kas demonstrējusi gatavību uzbrukt visiem nepieciešamajiem līdzekļiem, ir gatava izvērst arī hibrīdkaru. Skaidrs, ka pašlaik visi Krievijas resursi ir veltīti karam Ukrainā. Ja mēs paskatāmies pāri pār robežai uz Pleskavu – nu nav tur nekādi dižie spēki. Vienlaikus Krievijā tiek veidota militārā ekonomika un vidēja termiņa riski var pieaugt. Bet mums un Itālijai, protams, šie riski atšķiras.

Taču tieši šo fragmentu no paziņojuma tagad aktīvi izmanto dezinformatori un tie, kam ir intereses traucēt militāro spēju stiprināšanai. Viņi saka – kāpēc kaut kas jādara, lūk, mums taču ir tikpat droši kā Spānijā un Itālijā. Viens konkrēts piemērs – Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš, kurš bija uztaisījis histēriju par robežas stiprināšanas iecerēm.

Manuprāt, sabiedrībā sapratne rodas nevis no paziņojumiem, bet tad, ja var redzēt darbību. Robežas stiprināšana ir šāda darbība. Tas ir iemesls nomierināties, nevis satraukties. Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju dara to, kas nepieciešams.

Daugavpils mērs runā citai publikai – tai, kas uzreiz bļauj, ka nevajag te Latgali par NATO poligonu pārvērst un vispār vajagot vairāk ar Krieviju un Baltkrieviju sadarboties, nevis "robežas mīnēt".

Pat ja Latvijas informatīvajā telpā nav tik daudz Kremļa naratīvu, kā tas bija iepriekš, skaidrs, ka šis sentiments noteiktā sabiedrības daļā nav pazudis. Tas varbūt ir nogūlies kaut kur dziļāk – "Telegram" un citos kanālos, bet viss joprojām aktīvi notiek. Man grūti komentēt, kāpēc Daugavpils vietvaldis ir izdomājis šādu stratēģiju, bet tā viņu nekādā labā pozīcijā nenoliks pret viņa nākotni šajā valstī.

Ja viņš savu nākotni vispār saista ar neatkarīgu Latviju...

Es varu tikai konstatēt, kur viņu šāds ceļš novedīs, ja viņš pa to turpinās iet.

Kā vispār komunicēt ar šādu sabiedrības daļu, kurai nepatīk pat tas, ka tiek stiprināta valsts robeža? Piemēram, nesen pēc TV3 pasūtījuma bija socioloģiskā aptauja, kā iedzīvotāji vērtē Baltijas aizsardzības līnijas veidošanu – 62% atbalstīja, 21% bija pret, pārējie nezina. Tātad ir cilvēki, kas dzīvo ar šādu pārliecību.

Jā, un tas mums jāsaprot – šis sadalījums ir palicis, un tas attiecas uz daudziem jautājumiem, arī tēmām, kas saistītas ar Ukrainas karu. Tie procenti var variēt pie dažādiem jautājumiem, bet ir Latvijas sabiedrības daļa, kas gatava ne tikai klausīties, bet arī ticēt Krievijas naratīviem. Savā ziņā būt tās "pasaules" sastāvdaļa. Problēma ir tā, ka šī "pasaule" divu gadu laikā ir ļoti radikalizējusies. Tas nepazudīs ar pāris vienkāršiem soļiem. NATO arvien vairāk informācijas kara vietā runā par kognitīvo karu. Tas vairs nav – ieraudzīju ziņu un noticēju, tas ir par pasaules priekšstatiem. 

Vienam putinistam var likt priekšā, kādus faktus gribi, viss atleks kā gumijas bumbiņa pret sienu.

Un kā var gūt pārsvaru šādā kognitīvajā karā?

Jāsaprot, ka tas ir veidots ilgākā periodā, un arī pretdarbība nevar cerēt uz ātru rezultātu. Kas to varētu paātrināt? Viens no šīs "pasaules" centrālajiem elementiem ir Krievijas varenība kombinācijā ar aplenktības sindromu, tāpēc pamatīgs trieciens būtu, ja Krievija nespētu šo varenību nodemonstrēt pat saviem Kremļa-ticīgajiem. To varēja just 2022. gada nogalē, kad Ukrainai izdevās vairāki sekmīgi uzbrukumi.

Kā to ietekmēja tā dēvētais Prigožina dumpis pagājušā gada jūnijā?

Tas bija ļoti interesants stāsts, bet Kremlis spēja labi nokontrolēt Krievijas iedzīvotāju uztveri – atrada veidu, kā likt to ātri aizmirst. Kas ir ļoti svarīgi – tajā mirklī, kad notika Prigožina vienību reids uz Maskavu, aktīvi tām ceļā neviens nestājās. Lielākā daļa ieņēma nogaidošu pozīciju. Protams, Kremlis kontrolē to, kas notiek Krievijā, bet tas kontroles dziļums nav tik fundamentāls, kā mums reizēm šķiet. Kontrole lielākoties notiek caur bailēm. Bet, ja bailes no kaut kā cita ir lielākas, tad nebūs tā, ka esošo Kremļa vadītāju daudzi aizstāvēs lielas mīlestības dēļ. Es nepiekrītu sazvērestības teorijām, ka tas bija kāds Kremļa izspēlēts gājiens. Viena lieta, ko Putins noteikti negrib, – izskatīties vājam. Te viņš veselu nedēļu izskatījās ļoti vājš. To mēs varam paņemt kā cerīgu elementu, ka arī Krievijā apstākļu sakritības dēļ var notikt straujas izmaiņas. Es nedomāju, ka mēs ieraudzītu demokrātisku Krieviju – tas ir vismazāk ticamais scenārijs. Bet izmaiņas nav izslēdzamas.

Reklāma
Algotņu bandas "Vagner" dibinātājs Jevgēņijs Prigožins ar kareivjiem.

Tālāk gan Putins ne vien novērsa dumpi, bet arī ļoti simboliski un demonstratīvi atriebās Prigožinam. Un vēl viens gadījums – krievu helikoptera pilots, kas bija pārbēdzis pie ukraiņiem, bet nesen bija ziņa, ka viņš atrasts noslepkavots Spānijā. Te var rasties priekšstats, ka Krievija ir varena un neko neaizmirst – redz, cik tai garas rokas...

Bet tas apliecina to, ko jau teicu – pārvaldīšanu caur bailēm. Man grūti saprast, kāpēc Prigožins noticēja Putina solījumiem, lai gan tam ir skaidrojums. Iepriekš, lai arī kas tur bija noticis, šādus soļus pret savējiem Putins savā lokā neatļāvās. Te viņš parādīja, ka šāda robeža tagad vairs neeksistē. Bet tas maina tikai to, ka nākamais, kurš būs gatavs izaicināt Putinu, sapratīs, ka jāiet līdz galam.

Dažādas savdabīgas aktivitātes notiek ne tikai Krievijā, bet arī Rietumos. Lūk, Romas pāvests aicina Ukrainu izkārt balto karogu, Donalds Tramps un Viktors Orbāns apspriež, kā apturēt karu – vairs nedodot Ukrainai ne centa. Bet tas viss taču nav Kremļa dezinformācijas vai aktivitāšu rezultāts? Ja tas būtu nepopulārs viedoklis ASV, tad jau Tramps to pirms vēlēšanām neteiktu. Kāpēc šim virzienam šobrīd ir radušies labvēlīgi apstākļi?

Daļa no procesiem, protams, ir ārpus tā, ko dara vai nedara Krievija, tā vienkārši ir objektīvā situācija. Tajā skaitā tas, ka ASV ir dziļas iekšējās pretrunas, kā rezultātā ir agrūtināta arī stratēģiska rīcība globālā līmenī. Tur jau nevajag Trampu kā prezidentu, arī Baidenam nesanāk. Taisnība, ka Tramps šo virzienu neizdomā, tā ir jau esošu viedokļu spilgtāka izpaušana. Amerikā pieaug izolacionisma tendences un nevēlēšanās būt par "globālo policistu", kas stratēģiski, manuprāt, ir pilnīgi aplami pašas ASV interesēm.

Kā tas iet kopā ar saukli "Padarīsim Ameriku atkal varenu"? Ļaut Putinam gūt virsroku nozīmētu padarīt ASV varenu?

No ASV viedokļa viņi skatās uz Krieviju kā sekundāru lielvaru, vienīgais, kas tiešām uztrauc, ir visa tā kodolretorika. Un tad ir šāds Trampa un viņa loka arguments, ka nav vērts "sīkumu" dēļ riskēt ar kodolkaru. Lielais izaicinājums viņiem ir Ķīna. Mēs, protams, redzam, ka nevar atdalīt Ķīnu un Krieviju, kuras izmanto viena otru, lai grautu ASV lomu globālajā pasaulē, piebalsojot Irānai un vēl dažiem citiem spēlētājiem. Vēsturiski mēs esam pieraduši, ka ASV atšķirībā no dažbrīd Eiropas vienmēr uz lietām skatījusies stratēģiski, taču to nevar pieņemt par pašsaprotamu.

Un kā ar pāvesta paziņojumu? Kāda ir tā ietekme?

Protams, tam ir ietekme. Vispār sabiedriskā doma pasaulē, it īpaši tā saucamajos globālajos dienvidos, nebūt nav labvēlīga tam, kā mēs redzam gan karu Ukrainā, gan nākotnes perspektīvas. Tur ir ļoti daudz aizvainojuma, netaisnības sajūtas. Pāvesta vēstījums noteikti atrod daudzas dzirdīgas ausis pie globālo dienvidu katoļticīgajiem.

Ja runā vairāk par mūsu reģionu, vai nesenie poļu lauksaimnieku protesti pret Ukrainas graudu importu un līdz ar to arī negatīvo noskaņu pret Ukrainu kopumā – vai tā bija tikai ekonomiski motivēta, spontāna akcija vai arī tur var redzēt kādu tālāku ietekmi?

Mums nav datu, lai apgalvotu, ka tur bija arī kāds Krievijas pirksts. Izslēgt to nevar, atceroties Krievijas interesi agrākos līdzīgos notikumos – "dzelteno vestu" protesti Francijā, Katalonijas protesti. Iespējams, ka Polijas dienestiem ir vairāk informācijas.

Kā vērtēt Francijas prezidenta Emanuela Makrona pēdējā laika paziņojumus par NATO karavīru nosūtīšanu uz Ukrainu? Pagaidām vairāk teorētiski, taču pietiekami skaļi.

Es tur saskatu tādu loģiku, ka stratēģiskajā komunikācijā ir bijis liels disbalanss starp Rietumu vēstījumiem un Krievijas vēstījumiem. Krievija runā par visiem iespējamajiem variantiem, līdz pat kodolieroču pielietošanai no savas puses. Un mēs redzam, ka daudzos gadījumos tas darbojas un ietekmē pieņemtos lēmumus. No Rietumu puses ir tikai paziņojumi, ka kaut kas netiks darīts. Pietrūkst tas, ko sauc par "stratēģisko neparedzamību" – jā, ja situācija kļūs sliktāka, tad arī mēs varētu spert kādus soļus. Tas nenozīmē, ka mēs to darīsim, bet tas nav izslēgts. Tas noliktu Krieviju dilemmas priekšā – vai Rietumi tiešām ir tik paredzami, kā iepriekš bija pieņemts uzskatīt... To prezidents Makrons, šķiet, tagad mēģina ieviest. Es uzskatu, ka šāda neparedzamība būtu jātur galdā, lai gan, kā redzam, daudzi Rietumu līderi vēl nav gatavi dzīvot šādā vidē un uzreiz mēģina to nocirst saknē – nē, nekādā gadījumā. To, protams, var izskaidrot ar katras valsts iekšpolitisko situāciju. Statēģiski tas ierobežo manevru iespējas.

Ja runā par tehnoloģijām, mums saistībā ar dezinformāciju ļoti patīk runāt par gadījumiem ar tā sauktajiem dziļviltojumiem un mākslīgā intelekta izmantošanu, tajā pašā laikā šķiet, ka pagaidām tādu piemēru ir ļoti maz vai arī to ietekme nav bijusi īpaši liela.

Pēdējā laikā tas sāk strauji palielināties.

Arī saistībā ar Latviju?

Pagaidām nē. Bet Krievija arvien vairāk to sāk izmantot. Pēdējā laikā par mērķi bieži bija kļuvis bijušais Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valerijs Zalužnijs. Par viņu bijuši jau vairāki dziļviltojumi, turklāt tas uzbrukums bija diezgan komplicēts, kur dziļviltojums bija tikai viena no sastāvdaļām. Ja mēs runājam par Krievijas dezinformācijas mašinēriju, tad tur ir līdzīgi kā Krievijai daudzās jomās – tas šķēpa gals ir izcils un ļoti ass, bet lielākā daļa ir satrūdējusi. Ar dziļviltojumiem problēma ir tā, ka, attīstoties tehnoloģijām, tos veidot kļūst arvien vienkāršāk. Vairs nav vajadzīgas specifiskas zināšanas un prasmes. Principā viens vidusskolēns ar savu datoru var uztaisīt tādas ziepes, ka maz neliekas.

Nesen, piemēram, bija viens gadījums, kad internetā tika izplatīts mirušā Kremļa opozicionāra Alekseja Navaļnija mātes balss viltojums, kur viņa it kā izsaka pārmetumus Navaļnija sievai. Uz to varēja uzķerties, taču patiesība diezgan ātri nāca gaismā un ieguvums no tā palika neskaidrs. Bet vai ir piemēri, kur šī ietekme bijusi nopietnāka?

Pirms Slovākijas parlamenta vēlēšanām, tieši tā sauktajā klusuma periodā, kura laikā aģitācija nav atļauta, iznāca it kā noplūdināta saruna starp vienas partijas politiķi un žurnālistu, kā viņi gatavojas "nozagt" vēlēšanas. Dziļviltojumā politiķa balss bija ļoti ticama, žurnālistam – ne tik ļoti, bet pietiekami. Tagad ASV vēlēšanu kontekstā – prezidenta Baidena aicinājums neiet balsot. Ļoti līdzīgi... Jau pieminētie Zalužnija dziļviltojumi – šis piemērs rāda, ka efekts ir lielāks tad, ja to veido pareizā laikā un kontekstā, veicot sagatavošanas darbus. Ja cilvēki apmēram kaut ko tādu ir gaidījuši, tad... Kā mēs jau iepriekš runājām, faktoloģija bieži cilvēkam nav tas būtiskākais – ja viņš gribēs, tad noticēs.

Tomēr klasiskajiem dezinformācijas paņēmieniem joprojām ir lielāka ietekme?

Domāju, ka beigās būs sinerģija starp šīm divām lietām. Dziļviltojumi un mākslīgais intelekts jau ir tehnoloģijas, pamati paliek tie paši.

Botu uzbrukums – ļoti prasti

Atmaskots.

Februāra beigās mikroblogošanas vietnē "X" (iepriekš – "Twitter") varēja vērot neparastas "botu" aktivitātes – simtiem līdzīgu ierakstu latviešu valodā, kurā mēģināts aizstāvēt Krievijā notiekošajās sacensībās spēlējošus Latvijas pārstāvjus. Boti jeb datorprogrammas, kas veic automatizētus, atkārtotus, iepriekš definētus uzdevumus, imitējot cilvēka lietotāja uzvedību, tviterī radījuši simtiem ierakstu, lai aizstāvētu skandālā iekļuvušos hokejistus un kritizētu Latvijas pozīciju šajā jautājumā. Ierakstiem pievienotas mirkļbirkas, kas atdarina Rietumos nereti izmantotu mirkļbirku stilu, piemēram, "#westandwithBalticSelect", "#NoPoliticsInSport", "#FairSport".

Atmaskots.

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta vērtējums: "Tas bija ļoti prasts uzbrukums, viens no prastākajiem, kādu es esmu redzējis. Savā ziņā mums tas pat bija labvēlīgs, jo visi varēja paskatīties, kā tas notiek. Diez vai kādam radās šaubas par to, ka tie nav reāli soctīklu lietotāji. Kāpēc tas notika? Man ir divas versijas. Pirmā, te parādās "klasiskā Krievija". Prezidenta vēlēšanu kontekstā tās sporta spēles viņiem bija svarīgas, un kāds uzdeva soctīklos reaģēt uz to, kas notiek Latvijā. Kāds cits uzdevumu paveica – kā nu mācēja. Izpildīja rīkojumu, saņēma naudu, bet rezultāts jau nav svarīgs... Otra versija – testēšana. Paskatījās, kā Latvija uz to reaģē, izmēģināja platformu "X", vai šajā līmenī notiks kāda pretdarbība, kuras gan īsti nebija. Taču, salīdzinot ar to, ko Krievija spēj darīt digitālajā jomā, šis bija ļoti primitīvi. Latvijas sabiedrība šajā testā neizgāzās – pat tie, kas ar šo tēmu nav saistīti, gandrīz uzreiz precīzi noteica, kas tur notiek."

Atmaskots

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma