Piedāvājam redaktoru saruna par horvātu autora Juricas Pavičiča jaunizdoto romānu "Sarkanais ūdens", ko programmas "Radošā Eiropa" ietvaros klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji".
Pavičiča sarakstītā un Dena Dimiņa iztulkotā romāna sižets ir visnotaļ horvātisks kaut vai tāpēc, ka skar ļoti populāru Horvātijas daļu un notikumus tajā - Dalmācijas reģionu, kas pazīstams kā kūrorta vieta. Kādas sajūtas šis teksts piedāvā tiem, kas ar literatūru un tekstiem drīzāk ir uz TU? Uz šo jautājumu atbild grāmatas projekta vadītāja Jūlija Dibovska, redaktore Līva Kukle un kultūras žurnāliste Linda Kusiņa.
Jūlija: Tā kā horvātu romāns ir zināms notikums Latvijas literatūrā, nolēmām aprunāties par pēcsajūtām. Kādas tās ir?
Līva: Nāk prātā Dalmācijas klintis.
Jūlija: Interesanti, ka atceries konkrēti Dalmāciju, nevis tādu abstraktu Horvātiju.
Līva: Tur tika uzsvērts tūrisms. Horvāti mums ir eksotiski un ekskluzīvi. Neesmu tur bijusi.
Linda: Es arī neesmu bijusi Horvātijā!
Jūlija: Mēs visi gribētu tur kādreiz nonākt.
Linda: Es tikai negribētu nonākt pamestajā armijas bāzē, ko Pavičičs tik veikli izmanto kā vienu no būtiskiem elementiem romānā.
Jūlija: Vēl mani fascinē, ka atceraties vietas, nevis to, ka šis ir pavisam konkrēta žanra darbs.
Līva: Jā, tas ir krimiķis, bet tūrisma reģionam ar visām tā gaišajām un tumšajām lietām tur ir liela nozīme.
Jūlija: Ja tā palūkojas no malas, kas notiek romānā: viena sieviete pazūd, cita sajūk prātā, vēl viena ir pikta, cita vispār pārkāpj robežas…
Līva: Es pamanīju, ka sievietes viņš nežēlo, īpaši, ja viņas grib sasniegt ko vairāk. Sievietes paliek ciemā, pat ja ir skaistas un pieprasītas pielūdzēju vidū, sievietes tā un sievietes šitā. It kā viss sliktais galvenokārt atspoguļojas sievietēs. Ir arī karš, kurā piesauc jaunos zēnus… Bet es saskatu, ka tas ir stipri ārējs faktors, jo armijā iesauc pret savu gribu. Tas, kas notiek sievietēs, ir ļoti dziļa iekšēja drāma. Sieviete sēž mājās, it kā nekas viņai nekait, bet tad viņa kaut ko iedomājas un piedzīvo ko ļaunu.
Jūlija: Autors ir pats bijis armijā kara laikā. Es viņam jautāju, vai viņam nav palikusi trauma no tā laika. Viņš nevēlējās to atzīt par traumu. Apbrīnoju tikai to, ka karš un armija tur ir ļoti maz, burtiski viena maza nodaļa.
Līva: Tieši tas, cik maz tur ir armijas un kara aprakstu, padara tos īpaši spilgtus, tie ir koncentrēti un detalizēti. Viņš negribēja šo tēmu izvērst.
Jūlija: Viņš ir žurnālists, ielika daudz no sociālām tēmām. Acīmredzot armija bija traumējoša pieredze. Un vēl viņš pievērsās pazudušās meitenes brāļa apsēstībai, meklējot meiteni. Tur ir jūtama psiholoģija.
Linda: Jo viņi nav tikai brālis un māsa, bet gan arī dvīņi!
Līva: Un viņiem ir saikne!
Jūlija: Bet šis aspekts nav jau izvērsts, minēts tikai garāmejot.
Līva: Romāns vispār ir temporālā ziņā tāds, ka ilgi nekas nenotiek no tā, kas varētu notikt. Un tas ir diezgan ticami veidots laika attēlojums. Es pat zinu pazīstamos, kam pazuduši cilvēki: sākumā ir haoss, neviens nezina, kas notiek, ar laiku paliek tikai daži, kas turpina meklēt pazudušo, bet nekas jo vairāk nenotiek, laiks iet, dzīve nestāv uz vietas. Arī tās sociālo tīklu platformas, kurās tiek meklēta palīdzība, likti sludinājumi - tas var būt ilgi un bez rezultātiem. Meklēšana ir tieši šāda.