Thundery outbreaks possible 22 °C
T. 29.05
Maksis, Raivis, Raivo
Jurica Pavičičs.
Jurica Pavičičs.
Foto: No personiskā arhīva

Piedāvājam redaktoru saruna par horvātu autora Juricas Pavičiča jaunizdoto romānu "Sarkanais ūdens", ko programmas "Radošā Eiropa" ietvaros klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji".

Reklāma

Pavičiča sarakstītā un Dena Dimiņa iztulkotā romāna sižets ir visnotaļ horvātisks kaut vai tāpēc, ka skar ļoti populāru Horvātijas daļu un notikumus tajā - Dalmācijas reģionu, kas pazīstams kā kūrorta vieta. Kādas sajūtas šis teksts piedāvā tiem, kas ar literatūru un tekstiem drīzāk ir uz TU? Uz šo jautājumu atbild grāmatas projekta vadītāja Jūlija Dibovska, redaktore Līva Kukle un kultūras žurnāliste Linda Kusiņa. 

Dens Dimiņš.

Jūlija: Tā kā horvātu romāns ir zināms notikums Latvijas literatūrā, nolēmām aprunāties par pēcsajūtām. Kādas tās ir?

Līva: Nāk prātā Dalmācijas klintis.

Jūlija: Interesanti, ka atceries konkrēti Dalmāciju, nevis tādu abstraktu Horvātiju.

Līva: Tur tika uzsvērts tūrisms. Horvāti mums ir eksotiski un ekskluzīvi. Neesmu tur bijusi.

Linda: Es arī neesmu bijusi Horvātijā!

Jūlija: Mēs visi gribētu tur kādreiz nonākt.

Linda: Es tikai negribētu nonākt pamestajā armijas bāzē, ko Pavičičs tik veikli izmanto kā vienu no būtiskiem elementiem romānā.

Jūlija: Vēl mani fascinē, ka atceraties vietas, nevis to, ka šis ir pavisam konkrēta žanra darbs.

Līva: Jā, tas ir krimiķis, bet tūrisma reģionam ar visām tā gaišajām un tumšajām lietām tur ir liela nozīme.

Jūlija: Ja tā palūkojas no malas, kas notiek romānā: viena sieviete pazūd, cita sajūk prātā, vēl viena ir pikta, cita vispār pārkāpj robežas…

Līva: Es pamanīju, ka sievietes viņš nežēlo, īpaši, ja viņas grib sasniegt ko vairāk. Sievietes paliek ciemā, pat ja ir skaistas un pieprasītas pielūdzēju vidū, sievietes tā un sievietes šitā. It kā viss sliktais galvenokārt atspoguļojas sievietēs. Ir arī karš, kurā piesauc jaunos zēnus… Bet es saskatu, ka tas ir stipri ārējs faktors, jo armijā iesauc pret savu gribu. Tas, kas notiek sievietēs, ir ļoti dziļa iekšēja drāma. Sieviete sēž mājās, it kā nekas viņai nekait, bet tad viņa kaut ko iedomājas un piedzīvo ko ļaunu.

Jūlija: Autors ir pats bijis armijā kara laikā. Es viņam jautāju, vai viņam nav palikusi trauma no tā laika. Viņš nevēlējās to atzīt par traumu. Apbrīnoju tikai to, ka karš un armija tur ir ļoti maz, burtiski viena maza nodaļa.

Līva: Tieši tas, cik maz tur ir armijas un kara aprakstu, padara tos īpaši spilgtus, tie ir koncentrēti un detalizēti. Viņš negribēja šo tēmu izvērst.

Jūlija: Viņš ir žurnālists, ielika daudz no sociālām tēmām. Acīmredzot armija bija traumējoša pieredze. Un vēl viņš pievērsās pazudušās meitenes brāļa apsēstībai, meklējot meiteni. Tur ir jūtama psiholoģija.

Linda: Jo viņi nav tikai brālis un māsa, bet gan arī dvīņi!

Līva: Un viņiem ir saikne!

Jūlija: Bet šis aspekts nav jau izvērsts, minēts tikai garāmejot.

Līva: Romāns vispār ir temporālā ziņā tāds, ka ilgi nekas nenotiek no tā, kas varētu notikt. Un tas ir diezgan ticami veidots laika attēlojums. Es pat zinu pazīstamos, kam pazuduši cilvēki: sākumā ir haoss, neviens nezina, kas notiek, ar laiku paliek tikai daži, kas turpina meklēt pazudušo, bet nekas jo vairāk nenotiek, laiks iet, dzīve nestāv uz vietas. Arī tās sociālo tīklu platformas, kurās tiek meklēta palīdzība, likti sludinājumi - tas var būt ilgi un bez rezultātiem. Meklēšana ir tieši šāda.

Reklāma
Reklāma

Linda: Tuva cilēka pazušana vispār ir visšausmīgākais, kas vien var notikt. Jo, kā romanā saka pazudušās meitas māte: ja meitene būtu dzīva, ģimene svinētu viņas dzimšanas dienu; ja meitene būtu mirusi, ģimene ietu uz kapiem. Bet neziņā neko daudz nevar iesākt.

Līva: Vē ir Balkānu faktors - pavīd pieņēmums jeb motīvs, ka varbūt meitene aizbēgusi pati, aizbraukus meklēti labāku dzīvi uz labklājīgām Eiropas valstīm. Viņair jauna un no Balkāniem - gan jau legāli vai nelegāli aizbrauca piepelnīties un vairs negrib satikt savu ģimeni. Tajā ir fakti par migrāciju, kas no Balkāniem notiek uz Vāciju, Lielbritāniju, Itāliju un kas notikusi milzīgos apmēros. Es dzīvē pazīstu ļoti jaukus cilvēkus, kas nāk no Balkāniem, bet dzīvo pārējā Eiropā. Viņu komūnas atšķiras, piemēram, no Īrijas latviešu diasporas.

Jūlija: Vai šie cilvēki spēj iedzīvoties, zina apmešanās vietas valodu?

Līva: Valodas ziņā viņi piemērojas, bet tāpat paliek interesanti daži viņu domāšanas elementi.  Pazīstu meiteni, kas ļoti vēlējās dzīvot Vācijā vai Polijā, tas bija viņas mērķis, jo tur viss ir labāk un attīstītāk. Viņa panāca savu, bet viņai ir daži iebildumi: kāpēc Vācijā nedrīkst smēķēt kafejnīcās un restorānos? Tas ir tas, kā viņai pietrūkst: kā var dzert kafiju nesmēķējot? Linda: Eiropa ir tik ilgi cīnījusies, lai nesmēķētu.

Jurica Pavičičs “Sarkanais ūdens”.

Jūlija: Balkānu brīvības gars. Kā Kusturicas filmās, arī tecēšana pret veselā saprāta straumi, kā dara tagad prokrieviskais Kusturica pats. Bet ne par to. Vai Horvātija jums izceļas citu Balkānu valstu starpā?

Līva: Horvātija man saistās ar tūrismu.

Jūlija: Horvātija parādās reklāmas izkārtnēs un tūroperatoru lapās.

Linda: Ja runā par tūrismu, tad ir tādi “viļņi”: ir periodi, kad reklamēja tūres uz Slovākiju un Slovēniju. Tas bija laiks, kad Horvātijā bija militārs konflikts, Balkāni nebija iekārojami. Tad neviens uz turieni bebrauca. Tad vēl Balkānos bija jāsalabo visu, kas bija sagrauts. Ņemot vērā, ka atkal kaut kas notiek Kosovā un Serbijā, tad tas reģions atkal cieš… Bet es gribēju minēt citu lietu, ko varētu atpazīt mana vecuma cilvēki: izmeklētājs Šains ir partizāna mazdēls un sistēmas cilvēks, bet, atnākot kapitālismam, viņš kļūst pavisam kas cits - biznesa cilvēks. Un tas notiek vienā naktī. Un arī pie mums kaut kas līdzīgs taču ir bijis. Piemēram, mūsu pusē neviens nevar būt atbildīgs par to, kas bija viņa vectēvs, dzīve ievieš savas korekcijas.

Jūlija: Vai tu juti, ka viņš ticēja sava vectēva ideāliem? Manuprāt, viņš nebija superizmeklētājs.

Linda: Man tieši tas likās atsvaidzinoši, ka viņš nebija perfekts.

Jūlija: Ja kriminālromānā izmelētājs būtu ideāls, romāns būtu ļoti īss.

Līva: Esmu no jaunākas paaudzes, un tas, ka esmu no Ventspils, man liek atzīmēt zināmas līdzības ar to Horvātijas situāciju 90. gados. Arī mana pilsēta centās kļūt par kūrortpilsētu, lai gan simtiem kilometru apkārt tai stiepjas svaigi pamesti armijas objekti. Visu laiku Ventspilī tika runāts, ka to militāro mantojumu vajadzētu izmantot, tas taču tika atsāts tik labs utt. Bieži vien var iet garām tiem militārajiem objektiem, tur vēl pat dažas flīzes turās. Šo romānā tēloto aizgājušās armijas vidi es pazīstu, tā būs tuva daudziem Latvijā.

Linda: Un vēl jau Ventspils militārajo objektu tuvumā nemaz nevarēja tik brīvi staigāt.

Līva: Vajadzēja caurlaides, pludmale bija ar žogiem. Manā bērnībā jau atvērās viss, atceros tos militāros tuneļus.

Jūlija: Ventspils tuneļos netiek pastrādāti kādi noziegumi? Ko stāsta žurnālisti?

Līva: Ik pa laikam tur notiek vis kaut kas slikts. Atceros, ka skolas laikā čālīši bija tur atraduši seifu ar tabletēm, saēdušies tās. Tur dzīvo arī bezpajumtnieki. Ekskluzīvas vietas.

Linda: Es kā Jēkabpils iedzīvotāja varu atklāt, ka mūsu māja bija kāda kilometra attālumā no Krustpils pils. Un pilī toreiz bija padomju armijas štābs. Tad, kad visi saka, cik slikti šobrīd ir Latvijā, es paskatos uz Krustpils pili un saprotu: johaidī, mēs tik slikti dzīvojam, ka pils ir beidzot atjaunota! Protams, tā nav Rundāle. Bet tur ir superīga vēstures ekspozīcija un viss tas, kas nebija “bagātajos padomju laikos”. Agrāk vēstures muzejs pilī bija nožēlojama vieta ar melnbaltām bildēm pie sienas. Uz turieni visus ar spēku dzina, neviens negribēja iet. Kopumā Krustpils pils ir spilgts paraugs tam, kā armijas vieta būtībā pārtop par to, kam tai jābūt: labiekārtotai, glītai videi.

Jūlija: Vēl ir dzirdēts, ka Pavičiča romāns varot atgādināt par to, kādas bijas noskaņas 90. gadu Latvijā. Jums arī tā likās?

Linda: Es to arī sajutu, protams. Romānā ļoti labi var redzēt to, kas mums nenotika par laimi, - karš, kad cilvēks varēja palikt ne tikai bez cerības, bet arī bez dzīvības, jo viņa kafejnīcai vairākas reizes iet pāri kara liesmas. Kādi tur morāles principi…

Jurica Pavičičs.

Līva: Un vēl ierodas investors, kas grib izdevīgi nopirkt tavas vecmāmiņas zemi.

Jūlija: Drusku tendenciozi romānā tēlota tā investoru lieta. Es gan neatceros, kā bija Latvijā. Autoram bija principāli svarīgi uzsvērt kapitālisma ienākšanu.

Līva: Man tas likās spēcīgi, jo tūrisms jau ir labi, bet, kad mēs dodamies uz kādām eksotiskām vietām, mēs jau neapzinamies to, kāda ir kultūra bez piemērošanās tūrismam un svešiniekam. Visiem patīk aizbraukt uz maziem kalnu vai piejūras ciematiņiem, un visi saka: jā, es gribu aizbraukt un dzīvot kā vietējie, tas būtu skaisti. Bet, ja tu tiešām gribi dzīvot kā vietējais, tev būtu jānodarbojas ar tūrismu, kā dara vietējie, lai izdzīvotu. Tas arī viss, ko tur var darīt.

Jūlija: Un tūrisms noteikti nav saistīts ar konkrētās tautas tradicionālo dzīvesveidu.

Līva: It nemaz. Tāpēc romāns liek aizdomāties ne tikai par kriminālo, bet arī par morālo un psiholoģisko. Kas ir ļoti apsveicami žanra literatūras tekstam.

Saruna un projekts norit ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma