10.1 °C
"Mīlestības pilns minējums par Uļu," tā savā video uzrunā 15. septembra, Latvijas pirmizrādes, vakarā "Splendid Palace" teica Kārlis Arnolds Avots. Tieši viņa dēļ, pēc viņa iniciatīvas, ar viņa līdzdalību scenārija rakstīšanā un, viņam arī atveidojot slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, tapusi Viestura Kairiša filma "Uļa". Ar viņas svētību, tikai diemžēl Semjonova nepiedzīvoja filmas pirmizrādi. Tā notika Kannu kinofestivāla "Īpašā skatiena" konkursā, nu jau tiek rādīta daudzās valstīs un izvirzīta no Latvijas kā pretendente uz Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Oskars".
Cauri ērkšķiem uz zvaigznēm – pat ja tas skan banāli, bet tā patiesi varētu nosaukt lielās Uļas tapšanas ceļu no mazā Latgales vecticībnieku ciema Medumu pagastā līdz kļūšanai par basketbolisti un starptautiskajām sporta uzvarām. Savas identitātes meklējumi, pieaugšanas stāsts, tās mazās dvēseles, kāda mita neparasti lielās meitenes ķermenī, rūdīšanās un pieredzes stāsts. Tagad jau plaši zināms jaunā aktiera Avota neatlaidīgais režisora Kairiša pārliecināšanas ceļš par šādas filmas veidošanu – līdz tas tapa arī par režisora paša nepieciešamību. Pat par tādu kā turpinājumu viņa vēsturisko filmu "Melānijas hronika" un "Pilsēta pie upes" rindā. Arī filmā "Janvāris" sāktajai sadarbībai ar operatoru Vojteku Staronu.
Melnbaltais kinodarbs ieved ne tikai sešdesmito gadu Padomju Latvijā, bet arī caur daudzveidīgu tā laika vizuālo izteiksmes līdzekļu pielietošanu – cilvēkbērna emociju un jūtu pasaulē. Kā filmas autori paši to dēvē – ar kameru ielīst galvā, dvēselē. Lineāros notikumus, no kuriem Uļa baidās, mūk, cenšas izvairīties (kad pie viņiem atbrauc no Rīgas, lai aizvestu trenēties basketbolā), reizēm redzam netieši, poētiskās līdzībās, brīžiem – spoguļattēlos. Kā uzzinām no ļoti vērtīgās Uģa Oltes sarunas ar Viesturu Kairišu "kinoraksti.lv", to tehnisko paņēmienu, kuru operators Starons izmanto filmā, lai dabūtu šo dziļo kadru, sauc par "pinholu". Uļas noskaņojuma, dvēseles stāvokļa attēlošanai kalpo gaisma, arī dažādi atspulgi – ne tikai spogulī, bet arī dažādās virsmās. Vide, kurā lielās meitenes emocijas var izlauzties uz āru, ir režisoram tuvā Latgale, jau mīļas un pazīstamas vietas, pat objekti. Jau "Pelikānā tuksnesī" atrasti un apspēlēti. Kalnu kores, pa kurām var skriet, speciāli atrastas kāpas, aizsalis ezers, kurā iesaluši kādi zariņi un uz kura var "izdejot" basketbola kustības. Iedvesma, stils, estētika smelta arī no senām režisora tēva fotogrāfijām, no tādiem klasiķiem kā Bergmans, Hercogs un Tārs, no dzīvajiem – iemīļotais Bobs Billijs Torntons, kurus Kairišs pats piemin, man vēl nāk prātā arī Dreiers.
Dziļa un dedzīga personīga ieinteresētība no Kārļa Arnolda Avota puses, pareizināta ar profesionālu skatu no malas (divi igauņu scenāristi Ulmane un Grīnbergs), domubiedra, poļu operatora Vojteka Starona, "crazy" kameru, ekrāna formāta 4:3 izvēle, dzīves un darba biedres, filmas mākslinieces Ievas Jurjānes laikmeta, vides un stila izjūtu, visu aktieru un tipāžu (pirmie līdz otrajiem un otrādi pielīdzinājušies) – rezultātā radīts poētisks un reizē smeldzīgs Uļjanas Semjonovas dvēseles stāsts. Kā Ziedonis teicis: "Es gribu zināt, kur tā meitene iet/es gribu zināt, kur mana jaunība aiziet..." Paradokss – to lasa Laura Dzelzīša atveidotais Uļas dzīvokļa kaimiņš. Tikpat neparasti, aizraujoši, gandrīz neiespējami kā viss, kas ar lielo meiteni noticis. Kā tas, ka Kārlis Arnolds Avots varēja īstenot savu sapni nospēlēt Uļu. Viņa ķermeņa plastika gan mājās, gan skolā, gan vēlāk – pilsētā, treniņos, basketbola laukumā – ir organiska, kāda tā varētu būt lielai, nedrošai, kautrīgai meitenei. Sejas izteiksme pārdzīvojumu brīžos – pārsteidzoši meitenīga, emocionāla. Šokējoši un sāpīgi momenti – robežkontroles postenī, deju zālē, zooloģiskajā dārzā – dziļi ieduras sirdī arī skatītājam. Falšā pielūdzēja atzīšanās moments gandrīz nogalina Uļu.
Tādu saviļņojumu, kādu izjutu pēc "Uļas" pirmizrādes, reti iznācis piedzīvot. Neparasta, izcila personība, liels cilvēks vārda visās nozīmēs ticis portretēts visai netradicionālā veidā. Poētiskā, asociatīvā, pat avangardiskā kino valodā. Ar izcilu viņas atveidotāju Kārli Arnoldu Avotu, izcilu operatoru Vojteka Starona "crazy" kameras darbu, neparastu, it kā latgalisku un reizē laikmetīgu muzikālo celiņu (izrādās, igauņu etnogrupa "Puuluup"), labiem starptautiskiem pārējiem tēlotājiem, mākslinieci Ievu Jurjāni un režisoru Viesturu Kairišu. Tas ir liels filmas komandas kopdarbs, paveikts pēc vislabākās sirdsapziņas. Lai saglabātu mūsu izcilās basketbolistes Uļjanas Semjonovas piemiņu. Viņa uzņemta Basketbola slavas zālē.
Šis ir arī vispārcilvēcīgs un aktuāls darbs. Mēs katrs esam savdabīgi, atšķirīgi, unikāli, un tas var mums likt justies atstumtiem, neiederīgiem, nesaprastiem un nevajadzīgiem. Lai no tīras sirds, ar lielu mīlestību un talantu radītā filma "Uļa" mūs stiprina, iedrošina un ļauj īstenot savus sapņus! Kā Kārlim Arnoldam Avotam.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
"Mīlestības pilns minējums par Uļu," tā savā video uzrunā 15. septembra, Latvijas pirmizrādes, vakarā "Splendid Palace" teica Kārlis Arnolds Avots. Tieši viņa dēļ, pēc viņa iniciatīvas, ar viņa līdzdalību scenārija rakstīšanā un, viņam arī atveidojot slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, tapusi Viestura Kairiša filma "Uļa". Ar viņas svētību, tikai diemžēl Semjonova nepiedzīvoja filmas pirmizrādi. Tā notika Kannu kinofestivāla "Īpašā skatiena" konkursā, nu jau tiek rādīta daudzās valstīs un izvirzīta no Latvijas kā pretendente uz Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Oskars".
Cauri ērkšķiem uz zvaigznēm – pat ja tas skan banāli, bet tā patiesi varētu nosaukt lielās Uļas tapšanas ceļu no mazā Latgales vecticībnieku ciema Medumu pagastā līdz kļūšanai par basketbolisti un starptautiskajām sporta uzvarām. Savas identitātes meklējumi, pieaugšanas stāsts, tās mazās dvēseles, kāda mita neparasti lielās meitenes ķermenī, rūdīšanās un pieredzes stāsts. Tagad jau plaši zināms jaunā aktiera Avota neatlaidīgais režisora Kairiša pārliecināšanas ceļš par šādas filmas veidošanu – līdz tas tapa arī par režisora paša nepieciešamību. Pat par tādu kā turpinājumu viņa vēsturisko filmu "Melānijas hronika" un "Pilsēta pie upes" rindā. Arī filmā "Janvāris" sāktajai sadarbībai ar operatoru Vojteku Staronu.
Melnbaltais kinodarbs ieved ne tikai sešdesmito gadu Padomju Latvijā, bet arī caur daudzveidīgu tā laika vizuālo izteiksmes līdzekļu pielietošanu – cilvēkbērna emociju un jūtu pasaulē. Kā filmas autori paši to dēvē – ar kameru ielīst galvā, dvēselē. Lineāros notikumus, no kuriem Uļa baidās, mūk, cenšas izvairīties (kad pie viņiem atbrauc no Rīgas, lai aizvestu trenēties basketbolā), reizēm redzam netieši, poētiskās līdzībās, brīžiem – spoguļattēlos. Kā uzzinām no ļoti vērtīgās Uģa Oltes sarunas ar Viesturu Kairišu "kinoraksti.lv", to tehnisko paņēmienu, kuru operators Starons izmanto filmā, lai dabūtu šo dziļo kadru, sauc par "pinholu". Uļas noskaņojuma, dvēseles stāvokļa attēlošanai kalpo gaisma, arī dažādi atspulgi – ne tikai spogulī, bet arī dažādās virsmās. Vide, kurā lielās meitenes emocijas var izlauzties uz āru, ir režisoram tuvā Latgale, jau mīļas un pazīstamas vietas, pat objekti. Jau "Pelikānā tuksnesī" atrasti un apspēlēti. Kalnu kores, pa kurām var skriet, speciāli atrastas kāpas, aizsalis ezers, kurā iesaluši kādi zariņi un uz kura var "izdejot" basketbola kustības. Iedvesma, stils, estētika smelta arī no senām režisora tēva fotogrāfijām, no tādiem klasiķiem kā Bergmans, Hercogs un Tārs, no dzīvajiem – iemīļotais Bobs Billijs Torntons, kurus Kairišs pats piemin, man vēl nāk prātā arī Dreiers.
Dziļa un dedzīga personīga ieinteresētība no Kārļa Arnolda Avota puses, pareizināta ar profesionālu skatu no malas (divi igauņu scenāristi Ulmane un Grīnbergs), domubiedra, poļu operatora Vojteka Starona, "crazy" kameru, ekrāna formāta 4:3 izvēle, dzīves un darba biedres, filmas mākslinieces Ievas Jurjānes laikmeta, vides un stila izjūtu, visu aktieru un tipāžu (pirmie līdz otrajiem un otrādi pielīdzinājušies) – rezultātā radīts poētisks un reizē smeldzīgs Uļjanas Semjonovas dvēseles stāsts. Kā Ziedonis teicis: "Es gribu zināt, kur tā meitene iet/es gribu zināt, kur mana jaunība aiziet..." Paradokss – to lasa Laura Dzelzīša atveidotais Uļas dzīvokļa kaimiņš. Tikpat neparasti, aizraujoši, gandrīz neiespējami kā viss, kas ar lielo meiteni noticis. Kā tas, ka Kārlis Arnolds Avots varēja īstenot savu sapni nospēlēt Uļu. Viņa ķermeņa plastika gan mājās, gan skolā, gan vēlāk – pilsētā, treniņos, basketbola laukumā – ir organiska, kāda tā varētu būt lielai, nedrošai, kautrīgai meitenei. Sejas izteiksme pārdzīvojumu brīžos – pārsteidzoši meitenīga, emocionāla. Šokējoši un sāpīgi momenti – robežkontroles postenī, deju zālē, zooloģiskajā dārzā – dziļi ieduras sirdī arī skatītājam. Falšā pielūdzēja atzīšanās moments gandrīz nogalina Uļu.
Tādu saviļņojumu, kādu izjutu pēc "Uļas" pirmizrādes, reti iznācis piedzīvot. Neparasta, izcila personība, liels cilvēks vārda visās nozīmēs ticis portretēts visai netradicionālā veidā. Poētiskā, asociatīvā, pat avangardiskā kino valodā. Ar izcilu viņas atveidotāju Kārli Arnoldu Avotu, izcilu operatoru Vojteka Starona "crazy" kameras darbu, neparastu, it kā latgalisku un reizē laikmetīgu muzikālo celiņu (izrādās, igauņu etnogrupa "Puuluup"), labiem starptautiskiem pārējiem tēlotājiem, mākslinieci Ievu Jurjāni un režisoru Viesturu Kairišu. Tas ir liels filmas komandas kopdarbs, paveikts pēc vislabākās sirdsapziņas. Lai saglabātu mūsu izcilās basketbolistes Uļjanas Semjonovas piemiņu. Viņa uzņemta Basketbola slavas zālē.
Šis ir arī vispārcilvēcīgs un aktuāls darbs. Mēs katrs esam savdabīgi, atšķirīgi, unikāli, un tas var mums likt justies atstumtiem, neiederīgiem, nesaprastiem un nevajadzīgiem. Lai no tīras sirds, ar lielu mīlestību un talantu radītā filma "Uļa" mūs stiprina, iedrošina un ļauj īstenot savus sapņus! Kā Kārlim Arnoldam Avotam.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
