Maza mistiska metafora tautai. Alvja Hermaņa iestudējuma "Vējdzirnavas" recenzija

Alvja Hermaņa iestudējums "Vējdzirnavas" Jaunajā Rīgas teātrī rosina secināt, ka mēs tāpat kā stirnas tiekam upurēti un malti vēstures un likteņa dzirnavās.

Miķeļi jau aizgājuši un līdz Mārtiņdienai arī vairs nav tālu, dienas strauji sarūk un miglā izplūst robežas starp sauli un aizsauli. Kaut kur mūsu ikdienas racionālajā apziņā pazib doma, ka atkal ir pienācis veļu laiks – īstais brīdis pavakarēšanai tuvāko lokā, atmiņu pārcilāšanai un savu sakņu aprasināšanai. Veļu mielošana sen ir aizgājusi pagātnē, tagad to aizstājam ar kapu svētkiem un pieminam aizgājušās dvēseles. Mitoloģijas pētnieki teic, ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm, bet filozofi apgalvo, ka tās veido mūsu garīgo būtību un nosaka mūsu spēju domāt, just un apzināties sevi. "Ja mēs varētu pie aizgājušo latviešu dvēseļu kalna piespiesties...’’ kā sacīja Edvarts Virza, "… tās mums varētu daudz ko izstāstīt." Kāpēc nepamēģināt?

Acīmredzot Alvis Hermanis savos radošajos plānos bija nonācis pie līdzīgas domas un pirms pāris gadiem ieinteresējies par Ingas Ābeles lugu "Vējdzirnavas", kas piedāvā ļoti pateicīgu dramaturģisko materiālu šādam pasākumam. Un tagad, pašā veļu laika vidū, viņš aicina publiku iejusties poētiski eksistenciālā mistērijā, lai kopā ar JRT aktieriem paklīstu pa "novītušu puķu pļavām", kurās izplūst robežas starp dzīvību un nāvi.

Inga Ābele savu lugu pabeidza 2010. gadā, un pēc gada Krievu drāmā to iestudēja Mihails Gruzdovs ar nosaukumu "Labās asinis" kā reālistisku drāmu par mantojuma dalīšanu un dzimtas likteņiem, izceļot domu par labajām asinīm, kas plūst tikai mīlestībā dzimušo dzīslās. Pirms gadiem pieciem Inga pati sev atzinās, ka lugas fināls viņu sarūgtina, ka tajā ir iezagusies kļūda, un uzrakstīja jaunu nobeiguma variantu. Alvis Hermanis savā iestudējumā to arī izmanto.

Izrāde sākas ar Vējkalnu Glorijas apstāvēšanu. Lugas apakšvirsrakstu "dzīve – sapnis divās daļās", kas visprecīzāk izsaka uz skatuves notiekošā būtību, priekškaram atveroties, Hermanis it kā ierāmē izteiksmīgā scenogrāfiskās telpas metaforiskā ietvarā. Milzīga dzirnavu iekštelpa ar pusaiznaglotiem logiem un novītušu puķu un dziedniecības augu pušķiem pie griestu sijām. Nu, protams, tā ir mūsu pašu Latvija, kurā starp gaismu un tumsu klīst dzīvie un mirušie, cenšoties saglabāt irstošo saikni ar dabu, kas arvien vairāk tiek pielāgota praktiskās izmantošanas algoritmiem. Roberts Mūks savulaik teica: "Ja dabai tiek atņemta sakrālā dimensija, tā mirst, pārvēršoties nedzīvā matērijā." Straujā atsvešināšanās no garīgās pasaules šodien tieši to arī veicina, bet latviskās dzīvesziņas pamatā ir ielikta līdzsvara meklēšana starp matēriju un garu. To pazaudēt mēs vienkārši nevaram atļauties.

Gaidot Glorijas pēdējo elpas vilcienu, apkārt gultai pulcējas viņas bērni, radi, kaimiņi un bēru izvadītāja, veidojot tādu kā mazu sabiedrības ainiņu, kas kavējas pieklājīgās sarunās. To uzspridzina mazdēla Georga Mellera ierašanās, viņa negribēšana un nevēlēšanās noticēt vecāsmātes nāvei un līdz ar viņu iracionalitātes ienākšana spēles telpā. Praktiskajai dzī-
vei absolūti nepiemērotais dzejnieks Mellers (kuru pagaidām ar samērā mainīgām sekmēm atveido Gerds Lapoška) ir izrādes metafiziskais centrs, sakņu un garīgā mantojuma sargs. Asiņu un kopīgo atmiņu veidotajai saiknei stāstā ir sava funkcija: viņš turpina malt atmiņu dzirnavas (Mellers – no vācu valodas "dzirnavnieks") un tādējādi sargā kopīgās mājas. Vieglā ievainojamība ir viņa spēks, jo ļauj viņam redzēt tālāk par materiālo pasauli. Izrādē Melleram pievienojas arī otra labo asiņu īpašniece pusmāsa Sofija (saspēlei nedaudz pieslīpējoties, būs labs Agates Kristas radīts tēls).

Konfrontācija ar materiālo pasauli ir smaga, un pa īstam tā sākas līdz ar mežsarga Jura (pārliecinošs Jāņa Skuteļa veikums) ienākšanu Vējkalnos. Viņš dara visu, lai saglabātu īpašumu, dara tā, kā to darīja daudzi pēc lielā privatizācijas viļņa, neaizmirstot arī savas intereses. Bez viņa sīkajām mahinācijām dzirnavas vienkārši aizietu bojā, jo Georgs kā mantinieks nav spējīgs domāt reālo vajadzību kategorijās. Pārējie Vējkalnu iemītnieki ir Jura "ekonomisko aktivitāšu" ķīlnieki, kas palīdz saglabāt dzirnavas un īstenot viņa nodomus. Dzejnieks tajā pašā laikā pārdod dzīvokli Rīgā un pazūd pasaules klaidā, jo tādos apstākļos viņš rakstīt nevar. Tomēr, pēc daudziem gadiem atgriezies kā klaidonis, viņš tā arī neko nav uzrakstījis, un lūgums piešķirt viņam istabiņu dzirnavās izklausās nožēlojami. Lugā ieliktais pretstatījums veido to eksistenciālo dilemmu, ar kuru mums kā tautai arī šodien ir jātiek galā. Pieņemt lēmumus, sevī izsvērt, kurā brīdī kurā pusē nostāties, ai, cik tas ir grūti. Vai mēs to vispār spējam?

Inga Ābele izmainītajā lugas finālā vienu no iespējām tomēr piedāvā – izlīgumā pie Neles (intonatīvajās gradācijās smalki balstīts Zanes Daudziņas tēls) nāves gultas visi, ieskaitot Nīnu ar Jura bērnu, sasēžas uz Georga sola, un, kā to prasa veļu nakts tradīcija, ķeras pie istabas slaucīšanas.

Savelkot kopā izrādē izkaisītās metaforas ar plūstošo skaņu partitūru, uztverē lēnām sabiezē tā poētiski vizuālā atmosfēra, kurai Hermanis ir uzticējis savu vēstījumu. Pirmizrādē no sākuma bija grūti iegūt vienu elpu ar izrādi, traucēja epizožu neizlīdzinātais piesātinājums un "uz iekšu un uz āru" vērsto aktierspēles vektoru svārstīšanās, taču jādomā, ka pēc nelielas režisoriskās pieslīpēšanas ap piekto izrādi tas izzudīs un vieglais mistikas plīvurs palīdzēs izrādei līdz galam atvērties.

Nobeigumā vēl gribētos mazliet pakavēties pie otrā cēliena performances, ko nosacīti varētu dēvēt par "stirnas upurēšanu", jo lugā tādas ainas nav. Stirna simbolizē dabu un nevainību, un tās nonāvēšana atklāj cilvēka vienaldzību un nežēlību, kuras pavedieni aizsniedzas līdz pirmatnējiem medību instinktiem. Epizodes dramaturģiju Alvis Hermanis ir pasmēlis no Ingas Ābeles pirmā stāstu krājuma "Akas māja" un savā iestudējumā padarījis par tādu kā bāzes punktu, kurā atsedzas harmonijas izjaukšanas akts. To vienkārši iznīcina brutālā realitāte. Tā ir cilvēka attālināšanās no garīguma un cieņas pret dzīvību, ko savā veidā diktē liktenis un neizbēgamība. Ainas tēlainais risinājums, manuprāt, nav īsti izdevies, jo neaizsniedzas līdz dvēseles neapzinātajām izjūtu dimensijām. Teksts ir lielisks, apziņas līmenī tas nostrādā, bet dziļāk nesniedzas, jo Kristīnes Krūzes darbošanās ir ilustratīva un samākslota, tai trūkst psihofiziskā seguma, kas šo metaforisko ainu padarītu satriecošu. Taču, ja tomēr atkāpjamies no latviskās dzīvesziņas, kurā dominē sirdsapziņas likums, un stirnas upurēšanu tveram caur grēka konceptu, tad režisors savu mērķi ir sasniedzis. Mēs tāpat kā stirnas tiekam upurēti un malti vēstures un likteņa dzirnavās.