Janvārī kritiķa Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā saņēma dzejnieks, kino un literatūras kritiķis Aivars Madris.
Žūrijas pamatojumā teikts, ka, rakstot gan par nopietnu, gan populāru kino, viņš prot aizraujoši raksturot filmas, kā arī režisora vietu industrijā un kultūrā pat tad, ja par māksliniecisko kvalitāti nekas labs neesot sakāms. Aivara Madra recenzijas portālā "Delfi" esot izglītojoša izklaide vislabākajā nozīmē, turklāt pierādot, ka kvalitatīva kritika var būt arī neakadēmiska. "Recenzijās spilgti izpaužas autora personība un pozīcija, tās rakstītas neformālā valodā, aizrauj lasītāju, bet stāstījuma elegantā struktūra nodevīgi liecina, ka zem kritiķa paslēpts rakstnieks." 2019. gadā apgādā "Neputns" iznāca Aivara Madra debijas krājums "Zonas", kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā.
"Latvijas Avīze" Aivaru Madri uzrunāja sarunai, jautājot, ko mūsdienās nozīmē būt kritiķim un kāda ir kritiķa atbildība.
Vai līdz šīs nozīmīgās balvas saņemšanai kā kritiķis jutāties novērtēts?
A. Madris: Lai atbildētu uz šo jautājumu, droši vien būtu jārunā par to, ko šodien nozīmē būt novērtētam tieši kā kritiķim. Kaut arī interneta laikmetā ikvienam ir plašas iespējas publicēt savu viedokli, viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas nošķir profesionālu kritiķi vai vismaz cilvēku, kurš tiecas par tādu kļūt, no pārējiem publiskajiem viedokļu paudējiem, ir teksta atlase – un to parasti veic tā medija redaktors, kurā šis vērtējums tiek publicēts. Tātad –
ja reiz mani teksti jau vairāk nekā pirms desmit gadiem tika pieņemti publicēšanai, turklāt šo gadu laikā ir spējuši izturēt plašas redaktoru plejādes kritisko aci, un esmu saņēmis piedāvājumus rakstīt vēl, man vienkārši nav tiesību justies nenovērtētam.
Un pavisam noteikti mazsvarīgi nav arī tas, ka vienmēr esmu par savām recenzijām saņēmis atlīdzību – lai cik simboliska tā daudziem varētu šķist. Tiesa, šī atlīdzība, protams, ir pārāk maza, par to runāts daudz, un šodien tā nav tikai Latvijas mākslas kritikas scēnas problēma, jo pasaulē ir pietiekami daudz autoru, kas raksta recenzijas bez atlīdzības – viņu atalgojums ir pati iespēja publicēties. Bez šaubām, atgriezeniskā saite no lasītāju un citu vērtētāju puses ir svarīga, jo profesionāls kritiķis tomēr raksta citiem, nevis sev. Manu sirdi sildījušas gan labvēlīgās atsauksmes, gan eventuāli arī nopēlumi, jo tas apliecinājis, ka cilvēkiem manis rakstītais nav bijis vienaldzīgs arī tad, ja viņi tam pilnībā nepiekrīt vai gluži vienkārši uzskata, ka esmu sarakstījis galīgas muļķības, un arī tas šajā ilgajā laika periodā noteikti gadījies ne reizi vien, bet svarīgi bijis savas kļūdas atzīt un censties no tām mācīties.
Vienmēr būšu dziļi pateicīgs nu jau diemžēl neeksistējošajam žurnālam "Latvju Teksti", portāliem "Satori" un "Punctum" un, protams, "Delfiem", kuru redaktori uzticējās manam viedoklim un nav baidījušies ne vien to publicēt, bet dažu reizi arī aizstāvēt. Man ir bijis tas prieks un gods rakstīt gan par literatūru, gan kino, gan ļoti dažādām kultūras dzīves un vēstures parādībām, un tieši šī manu dzīvi, manas zināšanas un emocionālo pasauli bagātinošā pieredze tad arī noteikti ir lielākais ieguvums un augstākais novērtējums kritiķa darbam.
Vai dzejnieks var objektīvi vērtēt citu dzejnieku dzeju?
Nesen LTV rīkotajā diskusijā par kritiku režisors Viesturs Kairišs izteicās, ka situācija, kurā latviešu dzejnieki vērtē viens otra darbus, viņam šķiet absurda. Toreiz atbildēju – skumjā patiesība ir tāda, ka
erudītu dzejas pazinēju, kurus interesētu profesionāli analizēt jaunākos dzejas krājumus, Latvijā ir ļoti maz, un tikai loģiski, ka gandrīz visi šie cilvēki, protams, ar dažiem brīnišķīgiem izņēmumiem, paši ir dzejnieki.
6.1 °C
