Šopavasar Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) speciālbalvu par latviešu literatūras popularizēšanu saņēma igauņu dzejnieks Contra jeb Marguss Konnula, kuru igauņi mēdz dēvēt par Igaunijas populārāko latvieti, bet latvieši – par zināmāko igauni Latvijā.
Skatoties no tālienes, no lielās pasaules, trīs mazās valstis Baltijas jūras krastā visbiežāk mēdz saplūst vienā, turklāt arī nemaz ne tik lielā kultūrtelpā. Tikai mums pašiem, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotājiem, ir skaidrs, ka igauņi, lietuvieši un latvieši ir ļoti dažādi un savdabīgi, zinām, cik ļoti lietuvietis atšķirīgs no latvieša, par īstu igauni nemaz nerunājot. Bet – nav likumu bez izņēmumiem, ko spoži pierāda igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra jeb Marguss Konnula. Contra raksta dzeju jau trīsdesmit gadus, un, lai gan lielākoties tas notiek igauņu valodā, pēdējos septiņus gadus igauņu iemīļotais dzejnieks arvien vairāk latviskojas. 2019. gadā klajā nāca Contras pirmais dzejas krājums latviešu valodā "Tik grūti ir būt latvietim", tam sekoja latviešu-igauņu-latviešu jocīgā vārdnīca "Kuram, vedas! Kuram vedas?".
Vien pirms septiņiem gadiem caur Eduarda Veidenbauma daiļradi iepazinis un sācis mācīties latviešu valodu, Contra jau paspējis pārtulkot Ineses Zanderes, Noras Ikstenas, Andra Akmentiņa, Anetes Meleces, Mairas Dobeles un citu latviešu autoru darbus. Varbūt ievērojamās darba spējas Contrā mīt tāpēc, ka viņš ir arī skrējējs, noskrējis arī ievērojamo 170 km garo distanci no Tartu līdz Eduarda Veidenbauma mājai "Kalāčos". Arī mūsu saruna notiek pavisam īsu brīdi pēc noskrieta maratona, un jāuzsver: intervija ar dzejnieku un tulkotāju Contru norit latviešu valodā, kura viņam ir tiešām bagātīga un plūstoša, ar pavisam nelielu igauņu akcentu.
– Kā veicās šodienas skrējienā?
Contra (M. Konnula): – Labi, tagad esmu brīvs. No skrējiena atgriezos pavisam nupat, un tagad apkārt ir klusums. Noskrēju visu maratonu, gandrīz piecas stundas, tiesa, cerēju noskriet ātrāk, bet bija forši tik un tā. Bija daudz dalībnieku, pat karavīri no Francijas, ar vienu no viņiem pēdējos kilometrus skrējām kopā, abiem bija grūti, un abiem ļoti gribējās pāriet uz staigāšanu, bet tad nolēmām, ka divus kilometrus tomēr spēsim izturēt.
– Kāds tulkotāja darbam bija sākums, kā ieinteresējāties par latviešu valodu?
– Tas notika ar Veidenbauma palīdzību, sākumā gribēju atdzejot pāris Veidenbauma dzejoļus, taču tie man tā iepatikās, grasījos tulkot kādus padsmit un tad galu galā pārtulkoju visus 80. Tā pamazām viss sākās. Daudz mācījos arī pats, bet ļoti svarīgi bija Tartu Universitātē atrast latviešu valodas kursus, un tā pamazām sāku pilnveidoties. Sākumā tulkoju bērnu grāmatas, bet lielu sparu deva darbs kopā ar latvieti Ilzi Tālbergu, viņa bija mana pasniedzēja Tartu. Tieši Ilze ieteica, ka noteikti igauņiem vajagot iztulkot Noras Ikstenas "Mātes pienu". Galu galā tulkošanu mēs paveicām kopā, tas bija mūsu kopdarbs. Pēc tam viss gāja tiešām trakā ātrumā, un tagad vairs pat nezinu, laikam latviski esmu pārtulkojis aptuveni trīsdesmit grāmatu, tiesa, starp tām ir arī visas Lupatiņu grāmatas (Ineses Zanderes un Mairas Dobeles "Lupatiņu sērijas" grāmatas. – Red.), bet ir jau arī lielākas. Protams, jāpieskaita arī manis sastādītā "Latviešu dzejnieku antoloģija" (2023), kurai no 18 dzejniekiem atdzejoju 14, mums par otru tulkotāju bija tirgus ietekmes sfēru sadalīšana. Jā, atdzejojumu nav pārāk daudz, vairāk esmu tulkojis prozu.
– Par šādu darba tempu var klausīties tikai ar apbrīnu, no 2017. gada, no laika, kad iesākāt mācīties latviešu valodu, pagājuši vien septiņi gadi!
– Tieši tā, bet tagad ir īstais izaicinājums, sāku tulkot Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni". Ceru, ka atradīšu arī kādu, kas grāmatu izdos, jo tas ir diezgan liels darbs. Protams, tulkotājam tas ir arī grūts darbs, bet ļoti aizraujošs, man šķiet, rakstīto pārtulkot nebūs neiespējami. Romāns ir par interesantu, kaut arī sāpīgu tematu, jo vienu brīdi grāmatā aprakstīto Brīvības cīņu laikā igauņi karoja arī pret latviešiem, bet – lai šis fakts paliek vēsturniekiem, par to šoreiz nerunāsim.
– Kādu atbalstu var gūt latviešu literatūras popularizētājs? Vai Igaunijā atbalsta tulkojumus no citām valodām, vai arī finansējums, stipendijas darbam nāk vien no Latvijas?