Fog 10 °C
S. 26.05
Eduards, Edvards, Varis
Zanda Ķergalve: "11. maijā kopīgi iedarbināsim laika mašīnu, lai pārceltos 100 un pat 200 gadus senā pagātnē."
Zanda Ķergalve: "11. maijā kopīgi iedarbināsim laika mašīnu, lai pārceltos 100 un pat 200 gadus senā pagātnē."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam šogad aprit apaļa jubileja – simts gadu. Mazā Latvija Juglas ezera krastā. Tā nereti sauc šo muzeju, kas ir viena no vecākajām un lielākajām brīvdabas kultūras mantojuma krātuvēm Eiropā.

"Kultūrzīmju" apmeklējuma reizē muzeja direktore Zanda Ķergalve gan lūdz par pagātni daudz nejautāt, jo domas šobrīd esot aizņēmis gaidāmais notikums 11. maijā – "Viena diena Mūsmājās". Tomēr, runājot par nākotni, direktore un Krājuma nodaļas vadītāja Santa Dobele ir vienisprātis: "Ja salīdzinam ar cilvēka mūžu, tad 100 gadi bijis viens pieklājīgs mūžs, kura laikā nomainījušās četras paaudzes. Tagad esam ceļa sākumā ar iestrādēm nākamajiem piecdesmit gadiem."

"Mums jāizdara tas, kas pieklājas, – gan domājot par bijušo, gan par tiem, kuri nāks pēc mums," pirms Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadei veltītā pasākuma "Viena diena Mūsmājās", kas norisināsies 11. maijā, sarunā ar "Kultūrzīmēm" vienisprātis ir muzeja direktore ZANDA ĶERGALVE (no labās) un Krājuma nodaļas vadītāja SANTA DOBELE.

– Kāda būs 11. maija sestdiena muzejā?

Z. Ķergalve: – Par godu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadei un atklājot vasaras sezonu, pilnībā atdzīvosies muzeja sētas, tajā dienā visā teritorijā darbosies ap 850 amatiermākslas kolektīvu dalībnieku, kuri notikumos iesaistīs arī apmeklētājus. Kopīgi iedarbināsim laika mašīnu, lai pārceltos 100 un pat 200 gadus senā pagātnē. Vairāk nekā trīsdesmit muzeja objektos, darot vietai un laikam raksturīgus darbus, rosīsies ļaudis to laiku apģērbā.

Muzeja apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot gan precības, gan jurģus, gan ūtrupi, gan satikt dzirnavnieku, iepazīties ar skolmeistaru un mācītāju. Zvejnieki gatavosies zvejai, citviet podnieka saime posīsies tirgum, kādā sētā saimniece aicinās pievienoties dārza darbiem, citur būs ieklīdis paunu žīds. Būs maija dziedājumi pie Latgales krucifiksa un improvizēts dievkalpojums Usmas baznīcā. Strādās podnieki, audēja, vērpjamo ratiņu dreimanis. Pie ezera tiks darvotas laivas un žāvētas zivis. Pāri visam skanēs tautasdziesmas, rotaļas un danči, un katrā sētā bērniem būs sarūpēts kāds īpašs uzdevums.

– Kas vēl šogad notiks Brīvdabas muzejā?

– Protams, vēl būs jūnija gadatirgus. Mūsu finansiāli ietilpīgie plāni tiešām kādam var likties Napoleona cienīgi, bet, neraugoties uz to, pacietīgi, rāmi un lēnām visu kustinām uz priekšu. Ir, protams, ikdienas darbi, kas saistīti ar iepirkumiem ēku tekošajiem jumtiem un pamatu stiprināšanai. Šogad plānojam mainīt Priedes kroga jumta daļu, un tas muzeja simtgades gadā ir teju simbolisks process, jo noteikti būs interesanti lūkoties, kā notiek muzejēkas jumta maiņa un cik ātri tā var notikt. Vēlāk līdzīgi jumta maiņas darbi plānoti arī Piebalgas sētas "Ārluiku" mājā. Šie ir priecīgi jaunumi, jo finansējums, kuru muzejs ierasti gaidīja no gada uz gadu, tagad iekļauts Kultūras ministrijas budžetā, un tas ir drošs garants plānot arī nākamos piecus gadus.

– Kad tikāmies pagājušajā gadā, stāstījāt par muzeja krājuma ēkas nepieciešamību, vai projekts ir pavirzījies?

S. Dobele: – Šobrīd ir pabeigts projektēšanas uzdevums. Krātuves ēkas nepieciešamība tik tiešām jau gadiem ilgi ir muzeja vissāpīgākais jautājums. Tikai sākot strādāt Brīvdabas muzejā, sapratu, ka atšķirībā no citiem muzejiem pie mums muzeja eksponāti un priekšmeti ir arī visas 114 ēkas, turklāt muzeja krājuma priekšmeti ir arī viss ēku redzamais un mazāk pamanāmais inventārs. Līdzšinējā krātuves ēka būvēta pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās, toreiz to būvēja kā pagaidu ēku, un kopš uzcelšanas tur nav bijusi ne pārbūve, ne paplašinājumi, ne arī remonti, patiesībā pēdējos gadus ēka īsti savu funkciju vairs nepilda. Šobrīd gan tur glabājas vairākas apjomīgas kolekcijas – tekstiliju kolekcija ar rotām un apaviem, ļoti apjomīga koka un metāla kolekcija, kā arī keramikas kolekcija un mūsdienu lietišķās mākslas darinājumu kolekcija. Apjomīgākā daļa ir koka un metāla kolekcija, bet tās lielo priekšmetu vairākums izvietoti vienā daļā eksponātu ēku. Tas nozīmē, ka no ekspozīcijas 114 ēkām divdesmit ēkas, tātad – piektā daļa, apmeklētājiem nav pieejamas un tiek izmantotas kā glabātavas.

Var teikt, ka muzejā krājuma ēkas nemaz nav, priekšmeti jau ir izvietoti pa visu ekspozīciju, un vienīgais risinājums sakārtot krājumu ir jaunas, modernas un laikmetīgas krātuves ēkas būvniecība. Turklāt ir vēl viena būtiska problēma – esošās ēkas netiek ne apsildītas, ne apkurinātas, netiek regulēts arī mitruma režīms, bet daudziem, īpaši koka un metāla priekšmetiem, pats bīstamākais ir temperatūras un mitruma svārstības. Ja ēkas netiek apkurinātas, iekštelpās mitrums mainās atkarībā no gadalaika.

Z. Ķergalve: – Mēs savu padarīto mājasdarbu, projektēšanas uzdevumu jaunajai krājuma ēkai, esam nodevuši tālāk Kultūras ministrijai un Valsts nekustamajiem īpašumiem, tagad visi turpinām strādāt pie procesa. Neesmu tik liela ideāliste, tāpēc saprotu, ka jauna krājuma ēka nav viena gada jautājums, droši vien paies vismaz desmit gadu, kamēr pa posmiem ko realizēsim, tomēr – ejam uz priekšu.

– Valsts kontrole 2020. gadā muzejā atklāja problēmas ar eksponātu uzskaiti. Vai visi krājuma priekšmeti tagad ir apzināti, izpētīti un dokumentēti?

S. Dobele: – Tas tiesa, pirms laika tiešām bija problēmas, taču tagad virzāmies, lai būtu pilnīga skaidrība. Pagājušajā gadā veiksmīgi veicām arī kārtējo muzeja akreditāciju, bet, ņemot vērā, ka krājumā atrodas 153 tūkstoši priekšmetu, tos pārskatāmā laikā diezgan grūti apzināt pavisam precīzi, turklāt problēmu padziļina tas, ka krājums neatrodas vienā vietā un vienkopus.

Z. Ķergalve: – Uzskaites darbs notiek regulāri un ļoti uzcītīgi, gabaliņš pie gabaliņa tiek sakārtots un salikts, tiek saprasts, kur un kas būtu jāpārvieto un jāsaliek kopā. Situācija patiešām uzlabojas ļoti strauji, un esošajos apstākļos viss tiek iespējami pārskatāmi sakārtots. Tiesa, ir arī priekšmeti, kuri sarakstos ir, bet dabā atrodami nav, tādos gadījumos veicam meklēšanas procedūras likumā noteiktajā kārtībā, un reizēm priekšmeti tiek atrasti. Jāuzsver, ka, aptverot milzīgo teritoriālo apjomu un priekšmetiskās bagātības, mūsu personālresurss nav liels, pamatdarbu, ieskaitot abas lauku ekspozīcijas, veic 70 darbinieki. Vasarā talkā nāk vēl kādi 20, jo cenšamies iespējami paplašināt pieejamību eksponātēkām. Valsts politika gan nosaka štata vietas valsts pārvaldes struktūrās samazināt, bet nedomāju, ka muzejiem būtu jāatbilst šai kategorijai, jo, ja vēlamies ko saglabāt nākamībai, jābūt pietiekamam cilvēku skaitam, kuri pilda to, kas noteikts likumā. Šobrīd rēķināmies ar esošajiem apstākļiem, jo ideālā pasaule ir skaista vienmēr, sapņot var, bet mēs ejam uz priekšu un darām savu darbu.

Reklāma

– Un kas sagādā gandarījumu?

– Pēdējos gados manām tiešām pozitīvas atsauksmes par paveikto, palielinās apmeklētāju skaits. Jau pagājušajā gadā sasniedzām līdzīgu apmeklētāju skaitu kā pirms pandēmijas, pasākumos, liekas, tas teju trīskāršojies.

Vēl gandarījums ir par mūsu darbiniekiem, esam gana jauni, enerģiski un reizēm lustīgi, ikdienas komunikāciju var pat nosaukt par kaislīgu. Manuprāt, esam ļoti draudzīgs un radošs kolektīvs, piemēram, godinot vecajos, kuri muzejā nostrādājuši vairāk nekā 40 gadus, simtgades konferencē Rīgas Latviešu biedrībā pat spējām izveidot Brīvdabas muzeja kolektīvu, kurš izdziedāja: "Vai tādēļ nedziedāju, ka man grūti jāstrādā, rokas, kājas piekusušas, mēle mana nepiekūst!" Dziedāja muzejpedagogi, projektu vadītāji, Sēlijas sētas arhitekts, informācijas nodaļas vadītāja…

– Mūsu valsts simt gadu attīstība bijusi pārtraukta, bet Brīvdabas muzejs nepārtraukti pastāvējis visus simt gadus.

– Muzeja simtgadi pat īpaši neplānojām, vienkārši strādājam, dzīvojam šajā laikā. Mums jāizdara tas, kas pieklājas – gan domājot par bijušo, gan – par tiem, kuri nāks pēc mums. Ja salīdzinām ar cilvēka mūžu, tad 100 gadi bijis viens pieklājīgs mūžs, kura laikā nomainījušās četras paaudzes. Tagad esam ceļa sākumā ar iestrādēm nākamajiem piecdesmit gadiem.

– Tad jājautā, kāds Brīvdabas muzejs būs 2074. gada aprīlī?

– Galvenais, lai visas pašreiz redzamās mājas būtu labi uzturētas un atrastos savās vietās. Protams, lai vēl ceļamā jaunbūve muzeja fondiem joprojām būtu ērta un mūsdienīga arī tam laikam.

Vēl vēlētos, lai arī satiksmes infrastruktūra būtu ērtāka, varbūt pēc 50 gadiem muzejā varēs nokļūt pa gaisu vai ūdeni, kā arī gadatirgos un lielākajos pasākumos beidzot būs atrisinājusies transporta stāvvietu problēma.

Un – lai pietiktu to, kuri pēc mums visu turpinātu, gribētos, lai arī tajā tālajā laikā joprojām būtu meistari, kuri mācētu un saprastu, ko dara. Pašlaik mazumā iet kalēja aroda pratēji, nepietiek niedru un skaidu jumtu meistaru, nesen Amatu dienā Piebalgā atradām vien vienu meistaru, kurš spēja pēc sena parauga jaunradīt koka ūdens pumpi.

S. Dobele: – Domājot par nākamību, nevar neuztraukties, ka Latvijas Universitātē nav iespējams apgūt etnogrāfa specialitāti, to vairs nekur nav iespējams mācīties. Etnogrāfijas studijas bija iespējams apgūt pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tagad zināšanas var gūt vien muzejā, un līdz ar to jaunu speciālistu piesaiste ir sarežģīta. Kadru jautājums ir ļoti nopietns, pat nevaru iedomāties, kurš īsti pēc piecdesmit gadiem te strādās, kuri būs tie, kuri spēs strādāt. Ja reiz universitātē šādas disciplīnas nav, kur gan radīsies speciālisti?

Z. Ķergalve: – Pārmantojamība ir būtiska, labs piemērs ir aušana – netrūkst jau to, kuri spētu aust, bet, ja nav to, kuri māk salikt stelles, aust nav iespējams. Ja kāda detaļa nokrīt, ko tālāk?

S. Dobele: Un gluži tāpat kā būtiskas ir amatnieciskās prasmes, lai izprastu lietu virzību, ne mazāk svarīga ir arī akadēmiskā izglītība un jomas zinātniskā attīstība, bet piemērotas izglītības vairs nav.

– Vai šobrīd vēl pietiktu mācībspēku, kuri varētu studentus mācīt?

– Vecākās paaudzes etnogrāfu kļūst arvien mazāk, esmu vēsturniece un studiju laikā universitātē klausījos etnogrāfijas lekcijas, bet tagad tādas iespējas vairs nav. Pašlaik vēl no kolēģiem akadēmiķiem savas zināšanas tālāk varētu mācīt, piemēram, Mārtiņš Kuplais, Aija Jansone.

– Varbūt muzejam jādomā par etnogrāfijas akadēmijas dibināšanu?

Z. Ķergalve: – Vienmēr kolēģiem saku – visas vēlēšanās un idejas pierakstiet, varbūt pienāks laiks, kad tās varēsim realizēt.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma