Pāri Eiropai no Portugāles un Spānijas līdz Polijai, Lietuvai, Latvijai veļas lauksaimnieku protesta viļņi, uz galvaspilsētām brauc traktoru kolonnas.
Arī Latvijas lauksaimnieki baras ar valdību un Eiropas birokrātiem. Ko par to un citiem jautājumiem domā Kūku pagasta "Mārtiņmuižas" saimnieks Mārtiņš Lazdāns un Krustpils pagasta "Vīnkalnu" zemnieks Andris Felss? Abi sarunas dalībnieki uzskatāmi par vidējiem saimniekiem, apsēj simtiem hektāru un darbojas Zemnieku saeimā. Kopā bijuši gan lielajā saimnieku sanāksmē Slampes tautas namā, gan protestā uz ceļiem stopējuši maģistrālo satiksmi Jēkabpilī pie "Latraps" pieņemšanas punkta.
Rīdzinieki grib zināt un saprast, kāpēc pēkšņi zemniekiem jādumpojas plašā Eiropas areālā? Vieni protestē pret Krievijas graudu transportēšanu, citi uz robežām bloķē ukraiņu graudu ievešanu, katrā valstī tiek uzstādītas savas prasības, bet kopīgā ir – samazināt briseliešu birokrātiju! Svētā sašutumā beļģu fermeri pat izlaistīja Eirosavienības sirdī vircas mucu!
M. Lazdāns: Pilēja, pilēja, kamēr piepilēja. Nu rūgtuma kauss ir pilns visiem. Tas pats spāņu zemniekiem, kas mūsējiem – nepatīk pārspīlējumi ar prasībām, ar birokrātiju. Atšķirības pa reģioniem izpaužas tādā veidā, ka, piemēram, dienvidzemēs nav saistības ar kūdras augsnēm, mums tas aktuāli.
Visās valstīs zemniekus māc bažas Zaļā kursa ieviešanas dēļ.
Ierēdņus, papīru atskaites lamājuši vēl kolhoza laikos. Vai birokrātiskais slogs tā pieaudzis, ka jābrauc uz pilsētu ar traktoriem?
Ar katru gadu atskaišu rakstīšanas ir vairāk, tā kļūst sarežģītāka. Par katru darbību, ko esi veicis, prasa atrakstīties i no Briseles, i no Rīgas puses. Brisele vienu izdomā, mūsējie to pareizina ar pieci. Piemēram, par minerālmēslu precīzo izkliedēšanu. Saimniecībā to daru jau septiņus gadus. Iekārtas nopirktas par Eiropas fondu naudu, un tagad man jāsāk atskaitīties – vienkārši atskaites pēc! Ja es to daru, tad taču pats saprotu, lai būtu ekonomiski pamatoti un videi nekaitīgi. Bet nē – jāraksta par katru soli! Iegūtos datus tāpat neviens neizmantos. Liekas, ierēdņiem valdībā un ministrijā ir liela nesaprašana par lauksaimniecību kā nozari, kā tā strādā un kā darbojas.
Vai galvenais protestu iemesls nav zemnieku psiholoģiskās apdraudētības sajūta? Proti, gadiem ilgi fermeris savā saimniecībā centās panākt ražas kāpumu, apsaimniekot vairāk aramzemes, iegūt lielāku peļņu, bet nu piepeši viņu tur pie svārku stērbeles, uzliek ierobežojumus, liedz izmantot minerālmēslus, rosina samazināt apstrādājamās zemes platības.
To sauc par Eiropas Zaļo kursu, tas tiešām rada biedējošu sajūtu.
Tiek uzstādītas prasības mazāk izmantot minerālmēslus, augu aizsardzības līdzekļus, ražot pēc iespējas "bioloģiskāk" – manā uzskatā, neražot, nevis ražot.
"Bioloģiskie" lauksaimnieki taču norobežojas no ražojošiem, neiet protestu gājienos!
Kas saimnieko ekoloģiskām metodēm un dara to ar sirdi un dvēseli – cepuri nost, bet lielākā daļa dara, lai saņemtu Eiropas Savienības maksājumus, nevis "videi draudzīgi".