15.6 °C
Rakstā atsaucos uz ievērojamā ASV režisora Stenlija Kreimera filmu "Šī trakā, trakā, trakā, trakā pasaule" ("It’s a Mad, Mad, Mad, Mad World", 1963).
Man tā ļoti patika aktīvo kinoskatītāja gaitu sākumā, tie bija pagājušā gadsimta 60.–70. gadi, kad nupat kā pagājusi Kubas krīze un novērsti atomkara draudi. Vēlāk sāku domāt par to, kas licis asu sociāli politisku filmu autoram (piemēram, "Nirnbergas prāva", 1961) pievērsties izklaidei. Taču filmas pamattemats – alkatība – joprojām ir aktuāls. Turklāt filmā esošie apgalvojumi, ka pasaule ir traka, izskan arvien biežāk.
Dažu pēdējo gadu laikā mākslinieki Latvijā pievēršas tam, kam ir saskarsme ar trakumu (ārprātu; baisām cilvēku rīcības izpausmēm u. c.), piemēram, padomju psihiatrijai seriālos "Padomju džinsi" un "Dumpis" (ne tikai parādot tās aizkulises, bet simboliski veidojot PSRS kā milzu trakonama tēlu), "Marats/Sads" (darbības vieta – psihiatriskā jeb vājinieku klīnika) un "Ugunsseja" (paviršas attiecības ģimenē tuvina ārprātu) Nacionālajā teātrī vai "Melnais gulbis" (Miškina/Dostojevska "galvas kaite" rada Rasputina dēmonisko neprāta varu) Jaunajā Rīgas teātrī. Vai pasaule tiešām patlaban kļuvusi plānprātīgāka? Varbūt lielie satricinājumi (pandēmija, karš Ukrainā u. c.) liek skaidrāk saskatīt neveselīgo tajā, kam ilgu laiku centās nepievērst pienācīgu vērību?
Niknuma izpausmes nākas saskatīt daudzviet. Un ko darīt šajā trakumā, ļauties vai pretoties tam? Raidījumā "Kas notiek Latvijā?" (08.05.2024.) kā vēlējums Latvijai nākamajos ES dalības gados izskanēja aicinājums beigt valstiski domājošajiem apkarot vienam otru. Nudien, klausoties politiskās diskusijas, arvien biežāk iedomājos par to, ka varbūt kādai "vislabākajai mūsu partijai" izdosies mazināt "nepareizās partijas" ietekmi, bet kopumā tie spēki, kuri patiešām ir par patstāvīgu, demokrātisku un brīvu Latviju, var zaudēt. Lasīju, ka viens no Polijas valsts vājināšanas un tai sekojošas neatkarības zaudēšanas, karalistes sadalīšanas cēloņiem bija daudzskaitlīgo dižciltīgo šļahtiču krasās domstarpības un savstarpējās cīņas. Tas asprātīgi parādīts poļu satīriskajā seriālā "1670" (2023). Vai atkārtosim šādas kļūdas? Kas traucē saskatīt ne tikai acumirklīgo labumu, bet svarīgāko – kopējās vērtības? Vai piekāpšanās vienmēr ir zaudējums?
Vai jau piemirsti vēl smagākie "trakie laiki", kuros asiņaini bruka PSRS? Dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" (2024) skaudri atgādināja par izcilo, asredzīgo personību. Jurim Podniekam piemita spējas pat principiālā naidniekā (filmā iekļautā epizode OMON mītnē) saskatīt dialoga iespējas, lai runātu un nonāktu pie arvien atklātākām patiesībām. Viņš un daudzi citi par savu talantu un uzdrošināšanos samaksāja bargu cenu. Šajos laikos diemžēl bieži kritizē to, ko cīnītāji par valsts neatkarības atjaunošanu neesot izdarījuši. Pārmet, ka pieļāvuši kompromisus, kuri bija vajadzīgi, lai tomēr virzītos uz nozīmīgo mērķi. Var kādu senāku taktiska rakstura izteikumu "izvilkt no konteksta", lai noniecinātu paveikto kopumā. Saglabāt principus ir svarīgi. Bet godprātīgi paveikt konkrētajā laikā iespējamo savu ideālu vārdā, kaut tiktu kritizēts par šāda darba rezultātu, varbūt ir vēl nozīmīgāk?
Kontroversāli vērtētā Eirovīzijas šī gada dziesmu konkursa otrā pusfināla noslēgumā mūsu pārstāvis Dons preses konferencē Latvijas kontūras salīdzināja ar tauriņu. Citēju: "Tauriņš simbolizē cerību un brīvību, jo, lai būtu par tauriņu, tev ir jālido un tev ir jābūt brīvam. Un katra valsts pasaulē ir pelnījusi būt brīva." Un vēl: "Taču, ja mēs nepieturamies pie maza cerību stara, kas ir kaut kur augšā Visumā, kas mūs izvilks ārā no tās bedres, kurā dažreiz esam... Mums ir jāturas." Tauriņa mūžs ir īss, bet jāturas, jo pēc viņa būs citi krāšņi lidotāji, kuri spēs pārmantot šīs cerības, izturību, veiktspēju.
Minēju tikai dažus pārdomu piemērus. Jā, traki laiki. Un jābūt neprātīgam/drosmīgam, lai pārvarētu šodienas aplamības.
