10.2 °C
Cilvēks. "Grazie, Luka! Paldies!". Lielākais starptautiskajos ūdeņos izmakšķerētais loms Latvijas sporta vēsturē – itāliešu basketbola speciālista Lukas Banki devumu nevar novērtēt par zemu.
Pirms diviem gadiem, pārņemot talantīgu, bet pašā zemākajā punktā esošo Latvijas valstsvienību, viņš uzsvēra – svarīgi izveidot identitāti, lai neatkarīgi no pieejamā sastāva komanda būtu kā vienots organisms gan laukumā, gan ārpus tā. Tie izrādījās ne vien skaisti vārdi, bet tika ietērpti ar konkrētiem darbiem, Latvijai kļūstot par Pasaules kausa sensāciju.
Visā šīs vasaras darba cēlienā liktenis lika Lukas Banki riteņos vienu sprunguli pēc otra – traumas izsita no ierindas komandas četrus līderus, izloze piespēlēja tā dēvēto nāves grupu, ceturtdaļfinālā trāpījāmies uz pašu neērtāko pretinieku Vāciju. Visus (atļaušos pieskaitīt arī vāciešus) šos riekstus Banki&Co šķēla kā nieku, ļaujot Latvijas spēlētajam basketbolam izskatīties brīnišķam kā Leonardo da Vinči gleznām.
Bez pārspīlējuma – tieši sarkanbaltsarkanie spēlēja labāko komandas basketbolu turnīrā. Žēl, ka nekad neuzzināsim, kādi būtu bijuši šīs izlases griesti spēcīgākajā sastāvā.
Varam ar intrigu gaidīt olimpiskās kvalifikācijas izaicinājumu nākamajā vasarā un Eiropas čempionātu Rīgā pēc diviem gadiem, tajā pašā laikā piesardzīgu dara pašu pieredze – arī 2017. gadā pēc piektās vietas Eiropas čempionātā šķita, ka ar Kristapu Porziņģi priekšgalā sekos spoža desmitgade, taču realitātē līdz nākamajam lielajam turnīram bija jāgaida seši gadi.
Lai izlase izspiestu maksimālo potenciālu, Lukas Banki noturēšana ir galvenā prioritāte. Līgums ir spēkā vēl uz diviem gadiem, bet neviens nav iekalts važās. Itāliešu speciālists ir tikai darba ņēmējs, viņš nav Artūra Žagara tēvs vai Raimonda Vējoņa brālis. Vienlaikus gan rodas iespaids, ka Baltijas jūras krastā Banki interesē ne tikai saņemtie eiro. Atšķirībā no daudz izslavētā hokejistu bijušā vadoņa Boba Hārtlija viņš palīdzējis atrast darbu virknei latviešu spēlētāju, aicinot arī pie sevis.
Pārsteigums. Ierēdnis ar kritisku sirdsapziņu
Pagājušajā nedēļā Latviju pārsteidza ziņa, ka daudzu ieskatā itin sekmīgi strādājošais Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Kaspars Rožkalns septembra beigās atstās savu amatu.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Edmunds Valantis šajā sakarā izteicies:
"Pēdējo trīs gadu laikā LIAA ir sākusi strādāt proaktīvāk un elastīgāk, vairāk ieklausoties uzņēmēju vajadzībās. Ir uzlabojušies arī eksporta un investīciju piesaistes rādītāji."
Skaitļi nemelo – kopš 2020. gada janvāra, kad savus pienākumus LIAA direktora amatā sāka pildīt K. Rožkalns, Latvijas preču un pakalpojumu eksports ir palielinājies pusotru reizi – no 18,4 līdz 27,5 miljardiem eiro, par spīti kovidam un sankcijām, lai gan inflācija arī palīdzējusi. Tikuši īstenoti vai uzsākti 143 investīciju projekti par 1,7 miljardiem eiro, kuros kopumā plānoti deviņi tūkstoši jaunu darba vietu.
Ja reiz tā, tad kādēļ Rožkalns pamet labi apmaksātu un daudzu iekārotu amatu valsts pārvaldē? Jūs būsiet pārsteigti, bet LIAA direktora lēmuma iemesls nav politisks spiediens vai mājieni, ka vajadzētu atbrīvot iesildīto vietu kādam citam, par ko tika izteiktas aizdomas, nomainot iepriekšējo LIAA direktoru Andri Ozolu, kas šajā amatā pavadīja 16 gadus. K. Rožkalns aiziet tāpēc, ka pats neesot apmierināts ar trīsarpus gadu laikā iespēto un paveikto! "Trīs gadu laikā ir izdevies uzsākt pārmaiņu procesu un mainīt organizācijas iekšējo kultūru, tomēr skaidru prioritāšu trūkums valsts līmenī uzņēmējdarbības vides sakārtošanā nav ļāvis pilnvērtīgi realizēt tās ieceres, kuras sākotnēji biju plānojis," viņš publiski paziņojis.
