Kaucminde ceļā no grausta uz pērli. Jau sestdien lielā talka!

Būvinženiere, arhitekte un interjeriste Aiva Dreimane-Ozolzīle nu jau pusgadu ir Kaucmindes muižas pils jaunā īpašniece.  Latviešu atmiņā joprojām svarīgās un slavenās mājturības skolas ēkas, taču pēdējos gadu desmitus pamestā un nolaistā nama īpašniece sarunā ar "Latvijas Avīzi" stāsta, kā nolēmusi iegādāties muižu un kā sokas ar tās atjaunošanu. Starp citu, jau šosestdien – 22. martā – notiks Kaucmindes parka lielā sakopšanas talka, būšot gan darbs svaigā gaisā, gan atpūta. 

Sakiet nu godīgi – vai ar tām veco laiku baronu pilīm un muižām nav tāpat kā lietotām mašīnām no Vācijas, kad latviešu cilvēks ir priecīgs tikai divas reizes: kad to nopērk un kad tiek vaļā?

A. Dreimane-Ozolzīle: Par iespēju iegādāties šo vietu esmu priecīga un to noteikti nenožēloju. Tikt vaļā nenāk ne prātā. Nereti kāds apmeklētājs man uzprasa – ko es domājot par to, kas te noticis tagadējās neatkarības gados. Neko nedomāju. Tā arī pasaku, jo uzskatu, ka man nav tiesību kādam ko pārmest, ka te viss bija nolaists. Es labi zināju un redzēju, ko pērku. Varēju arī neņemt, bet to izdarīju. Tādēļ arī pa to negatīvo posmu nerakājos, to izlaižu, tagad sāku kā no baltas lapas, ar skatu uz priekšu.

Kad esmu šeit pagalmā un uzspīd saule, pārņem tāda laimes sajūta, ka esmu saistībā ar šo ēku – nemaz nevaru to vārdos pateikt. 

Redzu, ka līdzīgas sajūtas ir arī ģimenei, radiem, draugiem un paziņām, kas te atbrauc. Mums visiem acis tā kā pieveras uz to, kas pagaidām te vēl slikti. Lai gan labi zinām, cik daudz te jādara, neviens nav žēlojies vai pārmetis: ārprāts, ko esi iegādājusies! Tādu runu vispār nav. Arī pati taču ļoti labi zināju, ka pērku nevis milzīgu māju, bet kultūrvēsturisku centru.

Es šo vietu neredzu kā graustu, lai gan tagad šis objekts oficiāli tā ir atzīts. Ēku kompleksu plānoju atjaunot soli pa solim, sākot no viena stūra, un pacīnīšos, lai ātri vien grausta statuss Kaucmindei būtu mainīts.

Kas tomēr bija izšķirošais pamudinājums iegādāties tieši šo vietu?

Te ir ļoti daudz interesantu risinājumu, kas mani piesaista gluži profesionāli. Tomēr izšķirošā laikam bija intuīcija un racionāli grūti izskaidrojamās sakritības, kas vedināja domāt – jāiet droši, esmu uz pareizā ceļa.

Kā ļoti daudzās latviešu ģimenēs arī maniem vecākiem tuvā paziņu lokā bija kundzīte no tā dēvētajām kaucmindietēm. Dāma gados, ko labi atceros no bērnības ar viņas perfekcionismu un akurātību, kas arī uz mani atstājis lielu iespaidu visā turpmākajā dzīvē. Kaucminde un kaucmindietes – šos vārdus vispirms izdzirdēju no savas mammas, taču pašai tolaik par šo vietu Saulainē, Bauskas pusē, protams, nebija ne jausmas.