Bērniem neko daudz nerādīšu, varbūt "Aveņu vīnu" un vēl dažus seriālus. Ar šo profesiju esmu apgādājis sevi un savu ģimeni.

Spara pilns, joko uz nebēdu, līdz ar kara sākumu sarāvis saites ar bijušajiem darba devējiem Krievijā un Kremļa propagandas sūtņus, kad vien iespējams, sūta "pa matuški". Tas ir aktieris Ivars Kalniņš, kas atkal redzams Latvijā uz skatuves dēļiem un drīz būs arī uz kinoekrāniem, tiesa, nelielās lomās un tomēr.

Pēdējos divdesmit gadus aktiera radošā dzīve bija saistīta ar Krievijas un Ukrainas spēlfilmu un seriālu ražošanu, teātra izrādēm, koncertiem un neskaitāmām tikšanās reizēm ar skatītājiem. Publikā, īpaši sieviešu aprindās, ļoti mīlēts, pat uzskatīts par seksa simbolu, kā apgalvo Ukrainas žurnālists un televīzijas raidījumu vadītājs Dmitrijs Gordons savā pērnā gada marta intervijā ar Ivaru Kalniņu.

Mākslinieks jau šobrīd redzams spēlfilmas "Pansija pilī", kas veidota pēc Anšlava Eglīša romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem, septītajā sērijā spožā uznācienā uzņēmēja Ilmāra Caunes lomā. Jau tagad viņš piedalās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauniestudējumā ""Skatuve" ugunī", kas vēsta par Maskavas latviešu teātra trupas aktieru bojāeju 1937.–1938. gada masveida politisko represiju laikā, kad Josifa Staļina vara iznīcināja no 700 tūkstošiem līdz vienam miljonam cilvēku, to vidū, pēc vēsturnieka Jāņa Riekstiņa datiem, nāves sods tika piespriests 16 573 latviešiem.

Jums bijusi izdevība pašam personīgi satikt Anšlavu Eglīti. Kā tas notika?

Man bija laime pirms trīsdesmit gadiem viņam paspiest roku, kad ar Mārtiņa Zīverta lugu "Tvans" braukājām pa latviešu centriem Ziemeļamerikā. Pēc tā rokasspiediena vairāk painteresējos arī par Anšlava Eglīša darbiem. Iepriekš vairāk biju pazīstams ar Zīverta daiļradi, spēlējis lugā "Minhauzena precības", kas bija uzrakstīta klasiskās komēdijas stilā, kur nevienu vārdu nevajadzēja svītrot, kas reti gadās. Tādi izcili dramaturgi mums ir Rūdolfs Blaumanis un Zīverts.