Vai tiešām vēl nav sākusies trauksme presē, radio, televīzijā un pietiek ar konstatējumu, ka mēs tur neko nevaram darīt – pasaule tagad tāda ir, mēs dažādi indējam savus bērnus, nākamās paaudzes padarām neauglīgas un nelaimīgas. 

Mūsu platuma grādos gan vēl joprojām par mātēm sauc mātes un tēvus par tēviem un ģimeni vēl tur godā. Lai nu kā reformatori cenšas, jauni nosaukumi nerada jaunu jēgu. Es savos 83 gados vairs netaisos politkorekti klusēt, patiesībā, spļaut dabai un Dievam acīs. Esmu Viņam pateicīga par savu dzimumu, jā, daudzreiz man ir pietrūcis vīrieša fiziskā spēka, bet tādēļ jau nav jāņem nost pie ratu ilksīm piestiprinātās streņģes – atsaites, jo tās ratus notur līdzsvarā.

Cilvēces sapnis vienmēr ir bijis sagādāt saviem bērniem pēc iespējas labāku izglītību, veselīgāku pārtiku un vispusīgu attīstību. 

Cilvēce ir hroniski cietusi no bada un pavisam neliela daļa no pārēšanās, šodien tā saucamā attīstītākā sabiedrības daļa cieš no aptaukošanās. Jaunākie pusaudžu ēšanas paradumi liecina – aizvien vairāk pamatskolēnu atsakās no brokastīm, aizvietojot tās ar saldumiem un saldinātiem dzērieniem. Pilnīgi visiem konditorejas izstrādājumiem ir paaugstināts cukura sastāvs. Ir palielinājies smēķējošu meiteņu skaits, smalkais tonis tagad prasa zīšļāt elektroniskās cigaretes, sacensties ar tetovējumiem uz dažādām ķermeņa daļām, nepilngadīgie raksta sev noteikumus un viņu izvēli nosaka mirklīgās vēlēšanās, ko reklamē skaistumkopšanas saloni. Tagad viss ir atļauts, tomēr tik daudzi nezin kāpēc jūtas nelaimīgi.