Dodoties autobusu tūrēs uz Centrāleiropu, Polija ir kā bubulis – bezgalīgi liela un garlaicīga –, kuras caurbraukšana jau uzskatāma teju par varonību, taču, novirzoties no automaģistrālēm, jau pašos Polijas ziemeļaustrumos ieraugāma pavisam cita aina, reljefa un dabas apstākļu ziņā labi pazīstama un, papētot vairāk, arī kultūrvēsturiski bagāta vide, kuru apceļot ir ne mazāk saistoši kā Vāciju vai Franciju.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Bjalistoka jeb Belostoka manā apziņā saistījās ar vietu, kur visi brauc iegādāties lētas preces, bet, iepazīstot šo pilsētu un tās tuvāko apkaimi vietējā gida pavadībā, biju pārsteigts, cik tālu tās vārds izskanējis pasaules mērogā.