Sunny 29.2 °C
O. 16.07
Estere, Hermīne, Liepa
Saskaņā ar "Eurostat" datiem, Igaunijā izglītībai izlietoti 6,4% no iekšzemes kopprodukta, Latvijā – 5,1%. Attēlā: mācību stunda Jana Poskas Tartu valsts ģimnāzijā.
Saskaņā ar "Eurostat" datiem, Igaunijā izglītībai izlietoti 6,4% no iekšzemes kopprodukta, Latvijā – 5,1%. Attēlā: mācību stunda Jana Poskas Tartu valsts ģimnāzijā.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Mūsu kaimiņvalsts Igaunija šobrīd ir Eiropas veiksmes stāsts izglītībā: saskaņā ar starptautisko skolēnu sasniegumu salīdzinājumu "PISA" tās skolēni ir ceturtie zinošākie dabaszinībās un piektie labākie lasītāji visā pasaulē, turklāt skolotāju algas Igaunijā ir krietni augstākas un dzirdēts, ka arī skolu tīkla kārtošanu igauņiem klājas krietni labāk.

Reklāma

Tāpēc "Latvijas Avīze" devās uz Igauniju, lai noskaidrotu, kas ir šā veiksmes stāsta pamatā. Rakstu sērijā salīdzināsim vispārējās izglītības finansēšanas sistēmu, skolu tīkla kārtošanu un izglītības kvalitāti Latvijā un Igaunijā.

Iespējams, igauņu panākumi izglītībā saistāmi ar to, ka viņi māk plānot un māk arī konsekventi īstenot izplānoto. Kā sarunā ar "Latvijas Avīzi" stāsta Gunda Tīre – latviete, kura strādā Igaunijas izglītības sistēmā, – organizējot starptautisko izglītības pētījumus, piemēram, "PISA" norisi kaimiņvalstī, igauņi izglītības stratēģiju neraksta formāli, bet iekļauj šajā dokumentā tikai to, ko patiešām grasās īstenot, un ieceru īstenošanai arī atvēl naudu.

"Iepriekš stratēģijā bija četri galvenie punkti, un katram no tiem bija paredzēts liels Eiropas Savienības finansējums," stāsta G. Tīre. Stratēģija paredzēja mainīt mācību metodes, virzoties uz prasmju, ne tikai zināšanu apgūšanu, kā arī akcentējot pašvadītu mācīšanos, celt skolotāju un skolu vadītāju kompetenci, saskaņot mūžizglītības iespējas ar darba tirgus prasībām, kā arī digitālo prasmju nodrošināšanu katram skolas absolventam un jaunāko tehnoloģiju izmantošanu tā, lai tiktu uzlabota mācīšanas kvalitāte.

Stratēģijā, kas jāīsteno no 2021. līdz 2035. gadam, ir tikai trīs galvenie punkti, un arī tiem katram pretī iezīmēts finansējums. 

Iedzīvotāju izglītības līmeņa celšanā plānots ieguldīt 18,5 miljonus eiro, skolotāju profesionalitātes un darba uzlabošanā – sešus miljonus eiro, bet izglītības sistēmas pielāgošanā darba tirgus vajadzībām – 833 miljonus eiro.

Skolēnu un skolotāju mazāk

Neraugoties uz to, ka Igaunijā ir krietni mazāk skolēnu nekā Latvijā, skolu skaits nav būtiski atšķirīgs (skat. uzziņu). Latvijā vidēji uz vienu skolu ir 347 skolēni, Igaunijā – 329. Iespaidīgākas atšķirības ir skolotāju skaitā, un līdz ar to arī skolēnu un skolotāju proporcijā. Latvijā vidēji uz vienu skolotāju ir 7,8 skolēni, kamēr Igaunijā – 9,9. Būtiski, ka aprēķinā ņemts vērā reālais skolotāju skaits, tātad arī tie, kuri strādā nepilnu slodzi: šādi skolotāji ir gan Latvijā, gan arī Igaunijā. Iespējams, tieši atšķirīgā proporcija ir galvenais iemesls, kāpēc Igaunijā skolotāju minimālā alga var būt 1749 eiro mēnesī, kamēr Latvijā tā ir vien 1224 eiro.

Tieši vispārējā izglītībā Latvija šogad ieguldījusi tuvu 600 miljoniem eiro, no kuriem gandrīz 527 miljoni eiro ir finansējums skolotāju algām. Tiesa, vispārējo skolu skolotājiem algām paredzēti ap 400 miljoniem eiro. 

Savukārt Igaunijā mērķdotācijām pašvaldību skolām novirzīti 494 miljoni eiro, un šajā summā ieskaitītas ne tikai pedagogu algas, bet arī mācību materiāli, kā arī pusdienas visiem skolēniem.

Igaunijā gan ir arī valsts ģimnāzijas, ko dibinājusi un pilnībā uztur valsts. Jāpiebilst, ka tieši tādas pašas subsīdijas kā valsts un pašvaldību skolas saņem arī privātās skolas, kas ir 11% no visām Igaunijas skolām.

Reklāma
Reklāma

Saskaņā ar "Eurostat" datiem, Igaunijā izglītībai izlietoti 6,4% no iekšzemes kopprodukta, Latvijā – 5,1%. Bet saskaņā ar Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (OECD) izglītības ziņojumu "Education at glance 2023" Igaunijā vidēji uz vienu izglītojamo tērē 11 088 ASV dolārus gadā. Latvijā uz vienu izglītojamo tiek tērēti 8907 dolāri gadā. Atšķirība ir ievērojama. Neraugoties uz to, Latvijā bieži dzirdēts, ka izglītības nozare pat esot pārfinansēta, tātad nauda ir, tikai netiek prātīgi izlietota.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga stāsta, ka reālie skaitļi, cik tad Latvijā no IKP izlieto izglītībai, iespējams, atšķiras vēl vairāk, jo Latvijā izglītības izdevumos mēdz ierēķināt arī to, kas uz izglītību tieši neattiecas, piemēram, skolēnu ēdināšanas izdevumus, transportu uz skolu. Turklāt no visiem izglītības izdevumiem lielu daļu aizņem kapitālieguldījumi, tātad ieguldījumi ēkās. 

"Tagad Pierīgā un citās pašvaldībās plāno celt jaunas skolas. Šos izdevumus atkal ierēķinās izglītības sektorā un teiks, ka procenti no IKP vēl vairāk pieauguši," tā I. Vanaga.

Par ko maksā Igaunijas valsts?

Taču Igaunijā šajos IKP procentos arī ieskaita kapitālizdevumus, turklāt tur no Izglītības un pētniecības ministrijas budžeta apmaksā ne tikai skolēnu ēdināšanu, bet pat dzīvošanas izmaksas, ja skola nav tuvu mājām.

Vienlaikus izglītības finansēšanas sistēma vispārējā izglītībā Igaunijā ir diezgan līdzīga kā Latvijā. Proti, vispārējās izglītības skolas pārsvarā pieder pašvaldībām, bet valsts piešķir tām subsīdijas skolotāju, kā arī skolas vadības algām. Tāpat valsts piešķir finansējumu mācību materiāliem, kā arī skolu vadītāju un skolotāju apmācībām. Būtiski, ka apmācībām summa ir iezīmēta: tā ir viens procents no skolai piešķirtā finansējuma. Tāpat valsts piešķir finansējumu skolēnu pusdienām, kas ir par velti pilnīgi visiem skolas bērniem, neatkarīgi no vecuma un ģimenes materiālās situācijas. Tiesa, skolu pavāriem jāspēj pabarot skolēnus par pusotru eiro dienā. 

Skolēniem no valsts pienākas arī transporta izdevumu kompensācijas, kā arī 70 eiro mēnesī vērts atbalsts, ja mācību dēļ jādzīvo ārpus mājām.

Kopumā Igaunijā gadā vidēji vienam skolēnam seko 4698 eiro. Visa šī summa gan nav skolotāju algām, bet visam iepriekšminētajam. Latvijā tieši algām vidēji skolēnam seko ap 2000 eiro, mācību materiāliem – ap 22,6 eiro gadā, bet pusdienām 1.–4. klasei – 540,75 eiro gadā. Redzams, ka Latvija valsts piešķirtā finansējuma apjoms uz vienu skolēnu būtiski atpaliek.

LIZDA iebildusi arī pret to, ka nav skaidri saprotams, kas tieši ietilpst summā, kas seko vienam skolēnam.

Kā nauda seko igauņu skolēnam

Cik daudz naudas piešķir katrai skolai algām un citām vajadzībām, Igaunijā līdzīgi kā Latvijā, ir atkarīgs no skolēnu skaita. Jo vairāk skolēnu, jo vairāk naudas skolai pienākas.

Kā stāsta Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijas Vispārējās izglītības politikas departamenta vadītāja Ulle Matsina, finansējums skolotāju algām tiek piešķirts, rēķinot, ka uz katriem 15 skolēniem jābūt vienam skolotājam. Līdz ar to algas apmērs atkarīgs arī no tā, cik sakārtots ir skolu tīkls un kā ir sabalansēts skolēnu un skolotāju skaits.

Reklāma
Reklāma

Ir noteikts arī maksimālais skolēnu skaits klasē: pamatskolā var būt līdz 25 skolēniem klasē, taču vidusskolā klasē ļauts būt līdz pat 36 skolēniem. 

U. Matsina gan norāda: ja ir apmaksāts viens skolotājs uz 15 skolēniem, tad iespējams klasē būt diviem skolotājiem vai dažos priekšmetos dalīt bērnus grupās. 

Jā, tāds esot efektīvs mācību process: veidot lielas klases, bet tajās likt divus skolotājus. Piemēram, viens no pedagogiem var vairāk pievērsties tiem, kam nepieciešams īpašs atbalsts, vai parādīt citus ceļus, kā tikt līdz rezultātam.

Ja skola ir maza un tāpēc trūkst naudas skolotāju darba apmaksai, pašvaldība drīkst līdzfinansēt pedagogu algas, tomēr šāda prakse Igaunijā nav sevišķi izplatīta.

Latvijā šī mācību gada pirmā puse pavadīta, skaidrojot, kur palikusi nauda skolotāju algām: finansējums tām pieauga, bet daļai pedagogu atalgojums krities. Jautāju U. Matsinai, vai Igaunijā arī būtu iespējama šāda situācija. Viņa atzīst, ka Igaunija iegulda izglītībā daudz naudas, tāpēc tai ir svarīgi zināt, kur nauda paliek. Lai to uzzinātu, tiekot rūpīgi analizēti dati. Piemēram, tiek veikta analīze gan kā valsts finansējums tiek izmantots skolotāju algām, gan kā izglītības sistēmas finansēšanu ietekmē skolu tīkla optimizāciju. Zinot, ka Latvijā šādas analīzes nav un bieži vien pat trūkst statistikas datu, lai to veiktu, jautāju, kā ministrija tiek pie šiem datiem. U. Matsina, šķiet, nesaprot jautājumu un atbild, ka "tie ir publiski dati, statistika par valsts budžeta izlietojumu: tajā ir skaidri saskatāms, cik naudas katrai pozīcijai izglītībā izlietots, cik naudas iztērēts katrā pašvaldībā un skolā".

Tomēr arī kaimiņvalstī bieži izskan jautājums, kur gan ir nauda, jo arī Igaunijā izglītības nozarei ir sajūta, ka naudas trūkst. 

U. Matsina uzskata, ka problēma varētu būt skolu tīklā, kura kārtošana turpinās arī Igaunijā.

Igaunijas skolotāju arodbiedrības priekšsēdētājs Rēmo Voltri gan vēlāk pastāsta, ka agrāk Igaunijā bijušas situācijas, kad pašvaldības nav valsts doto naudu izmaksājusi algās skolotājiem, taču normatīvie akti mainīti tā, lai tas vairs nebūtu iespējams.

Igaunija negrasās mainīt sistēmu, kā tiek aprēķināts un sadalīts finansējums skolām. Savukārt Latvijā plāno atteikties no sistēmas "Nauda seko skolēnam" un pāriet uz izglītības programmas finansēšanu. Arodbiedrībā to atbalsta, uzskatot, ka šādā sistēmā skolotājiem tiks adekvātāk samaksāts par viņu ieguldīto darbu. LIZDA vadītāja I. Vanaga skaidro: "Skola īsteno programmu. Ir zināms, kādi mācību priekšmeti jāpasniedz, cik mācību stundām nedēļā jābūt, kādi papildpienākumi ir skolotājiem. Ja skolai ir atļauts īstenot programmu un ir zināms, cik tas maksā, tad ir skaidrāks, cik naudas skolai pienākas."

Tiesa, arī šajā sistēmā finansējums tomēr būs atkarīgs no skolēnu skaita skolā, taču viena vai divu skolēnu iztrūkums vairs tik ļoti neietekmēs skolas finansējumu.

IZM ļoti optimistiski uzskata, ka jauno finansēšanas sistēmu var ieviest bez papildfinansējuma un nav to pieprasījusi nākamā gada valsts budžetā. Tikmēr arodbiedrībā lēš, ka ar esošo finansējumu nepietiks.

Reklāma
Reklāma

Streika draudi arī kaimiņos

Kaut Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijā apgalvo, ka skolotāju algas vairāku gadu garumā bijusi valdības prioritāte un tās tiešām, salīdzinot ar Latviju, ir diezgan lielas, Igaunijas skolotāju arodbiedrība ir piedraudējusi ar streiku. Dažas dienas pēc "Latvijas Avīzes" viesošanās Igaunijā jau notika brīdinājuma streiks vienu stundu.

Kāpēc streikot, ja Igaunijā viss ir lieliski, tā gribējās jautāt, satiekot igauņu skolotāju arodbiedrības vadītāju R. Voltri, kurš uz nelielu slodzi ir arī fizikas skolotājs Jana Poskas Tartu valsts ģimnāzijā. Ministrijā apgalvoja, ka Igaunijas skolotāji jau tagad pelnot par 13% vairāk nekā vidējais igaunis. Vidējā Igaunijas skolotāju alga ir 2048 eiro mēnesī. 2027. gada skolotājiem jau vajadzētu pelnīt par piektdaļu vairāk.

R. Voltri savukārt teic, ka arodbiedrības sāpe ir skolotāju minimālā alga, kas sasniedz tikai 95 procentus no vidējās algas valstī un ir jau minētie 1749 eiro mēnesī. Tas, ka kāds cits kolēģis pelna labi, neko nedod tiem, kam ir tikai minimālā skolotāju alga, norāda R. Voltri. Turklāt Igaunijā ir prasība, lai visiem skolotājiem būtu maģistra grāds, bet pedagogu alga esot vidēji par 25% zemāka nekā citiem Igaunijā strādājošajiem ar maģistra grādu. 

"Tāpēc esam lūguši valdību no nākamā gada skolotāju algu celt par 11%, bet valdība piedāvā pieaugumu tikai 1,7% apmērā. 

Tam nav iespējams piekrist, jo tādā gadījumā skolotāju minimālā alga būtu tikai 90% no vidējās algas. Valstī jau šobrīd trūkst skolotāju, tāpēc šis piedāvājums nav atbilstošs. Ja nenonāksim pie kompromisa ar valdību, tad būs streiks," skaidro arodbiedrības vadītājs. Arī viņš piemin augsto procentu no IKP, kas atvēlēts izglītībai, tomēr norāda, ka algām no tā aiziet tikai aptuveni 40%. Tikmēr Somijā un Zviedrijā algām tiekot ap 60%. Arodbiedrība grib noskaidrot, kāpēc tā. Arī ministrija nu izveidojusi darba grupu, kas to centīsies izpētīt.

Interesanti, ka Igaunijā ir tāda institūcija kā nacionālais konsilators, kas mēģina samierināt strīdīgās puses, šoreiz Izglītības un pētniecības ministriju un skolotājus.

Reālā slodze – 50 stundas nedēļā

Kā tad veidojas pedagogu darba samaksa Igaunijā? R. Voltri vērtē, ka sistēma ir gana sarežģīta. Pilna slodze ir 35 stundas nedēļā. Kā zināms, Latvijā tā ilgstoši bija 30 stundas, bet kopš šā mācību gada ir 36 stundas, un šajā laikā tiek iekļauta gan stundu vadīšana, gan citu pienākumu veikšana.

Igaunijā skolotāja slodzē arī ietilpst gan stundu vadīšana un cita veida izglītojošais darbs, gan no darba līguma izrietoši vai darba devēja uzdoti uzdevumi. Darba saturs un slodzes sadalījums skolotājiem var ievērojami atšķirties. "Katrs amats ir unikāls, un to var ņemt vērā, nosakot algu," skaidro Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijā. 

Reklāma
Reklāma

Algas apjoms var būt atkarīgs arī no skolotāja kompetences, veiktā darba intensitātes, atbilstības profesijas standartam, darba efektivitātes u. c. 

U. Matsina teic, ka ir grūti salīdzināt, piemēram, sporta un matemātikas skolotāju darbu. Taču tas, ka sporta skolotājam nav jālabo burtnīcas, nenozīmē, ka viņam ir daudz mazāk darba nekā matemātiķim, jo sporta stundās, iespējams, daudz biežāk nepieciešama individuāla pieeja.

R. Voltri toties stāsta, ka praksē matemātikas un igauņu valodas skolotājiem stundu vadīšana aizņem mazāku darba laika daļu nekā citu mācību priekšmetu skolotājiem.

Cik daudz darbalaika tagad var aizņemt stundu vadīšana, tas normatīvajos aktos nav noteikts. Tātad teorētiski var būt arī tā, ka visas 35 stundas tomēr aizņem kontaktstundas. U. Matsina piekrīt, ka jā gan, taču pedagogam ir jāpiekrīt darba slodzes sadalījumam, un aizvien vairāk pedagogu Igaunijā apzinās savas tiesības un diez vai kam tādam piekristu. Turklāt ar šādu slodzes sadalījumu skolotājs nespētu kvalitatīvi darīt savu darbu.

Igaunijas skolotāju arodbiedrības priekšsēdētājs Rēmo Voltri: "Esam lūguši valdību no nākamā gada minimālo skolotāju algu celt par 11%, bet valdība piedāvā pieaugumu tikai 1,7% apmērā."

R. Voltri gan precizē: ir spēkā arī vienošanās starp arodbiedrību un valdību, kas paredz, ka skolotāji, kuri saņem minimālo pamatalgu, nedrīkst mēnesī vadīt vairāk kā 24 kontaktstundas. "Tiklīdz skolas vadītājs lūdz uzņemties vadīt vairāk stundu, tā ir jāpalielina alga," teic R. Voltri. Taču tik daudz kontaktstundu ir retajam. Ierasts, ka nedēļā skolotājs vada 20–24 stundas, bet vidējais rādītājs valstī ir 21 kontaktstunda nedēļā. Pārējais darba laiks atvēlēts citiem pienākumiem. Tiesa, šo pienākumu bieži vien ir vairāk nekā apmaksātais darba laiks. Skolotāju arodbiedrība izpētījusi, ka reālais pedagogu darba laiks ir līdz pat 50 stundām nedēļā.

Arī U. Matsina atzīst, ka Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, netiek pilnībā apmaksāts viss paveiktais, kā arī atalgojums nav atbilstošs augstajam stresa līmenim un atbildībai, kas ir šajā darbā.

 Izglītības sistēmā nav pietiekami daudz naudas tam, bet tā tas, viņasprāt, esot vai visā Eiropā.

Igaunijā valsts piešķir finansējumu gan tā sauktajai skolotāja pamatalgai, kas tātad ir par stundu vadīšanu un gatavošanos tām, gan piemaksām par papildpienākumu veikšanu, un tie katram skolotājam var būt atšķirīgi. Papildpienākums ir, piemēram, klases audzināšana vai pārraudzīt attiecīgās skolas kāda mācību priekšmeta skolotāju darbu. Cik papildpienākumu katram piešķirt un kā par to samaksāt, esošā finansējuma ietvaros lemj skolas vadītājs. Tāpēc šādi papildpienākumi nav visiem skolotājiem. Kam tādu nav, tas iztiek ar minimālo algu. Piemaksas vidēji sasniedz 17,1% no algas.

Liela vara skolas direktoram

Tātad liela loma algas noteikšanā ir katras skolas direktoram. R. Voltri teic, ka pastāv iespēja, ka, piemēram, skolotāja profesionalitāte vai darba efektivitāte var tikt izvērtēta arī subjektīvi.

"Latvijas Avīze" viesojās Jogevamas Valsts ģimnāzijā: tā ir neliela pilsēta 50 kilometru attālumā no Tartu. Tās direktors Prīts Pūdra pastāstīja, ka tomēr ne visas skolas izmanto papildfinansējumu tikai papildpienākumu apmaksai: daļa uz šā finansējuma rēķina paaugstina pamatalgu visiem skolotājiem. 

Reklāma
Reklāma

Viņa vadītajā skolā piemaksas saņem tie, kas tās tiešām pelnījuši, taču arī pamatalga ir nedaudz lielāka nekā vidēji Igaunijā un sasniedz 1850 eiro mēnesī. 

Lai izlemtu, kurš skolotājs kādas piemaksas pelnījis, skolas direktors izskata pedagogu pašu rakstītos sava darba novērtējumus. Tādi jāraksta reizi gadā un tajā jāpauž, piemēram, kāds bijis pedagoga ieguldījums skolēnu progresā, kā skolotājs uzlabojis pats savu darbu. Saku, ka pašslavināties jau daudzi māk, diez vai ir objektīvi pēc šādiem aprakstiem vērtēt skolotāju darbu. P. Pūdra atbild, ka tik mazā skolā kā viņa vadītā (tajā ir 250 skolēnu) nav grūti secināt, vai skolotāja paustais atbilst patiesībai.

Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, netiekot pilnībā apmaksāts viss pedogagu paveiktais darbā ar skolēniem, kā arī atalgojums neesot atbilstošs augstajam stresa līmenim un atbildībai. Attēlā: mācību stunda Jogevamas Valsts ģimnāzijā.

Arī Latvijā skolas direktoram ir diezgan liela vara noteikt, kā algot skolotājus. LIZDA vadītāja I. Vanaga teic: normatīvie akti parasti netiek pārkāpti, taču ne visur tiek ievērots labas pārvaldības princips. Tāpēc var būt tā, ka vienā skolā viena un tā paša mācību priekšmeta skolotājiem ar vienādu slodzi ir dažāds atalgojums. Par ko ir piemaksas un prēmijas, tas bieži vien ir necaurspīdīgi arī skolu līmenī. Arodbiedrībai esot arī zināms, ka skolu līmenī vai pašvaldībās bijusi nekorekta rīcība valsts mērķdotāciju sadalē. "Tas ir jāmaina," saka I. Vanaga.

Vai arodbiedrībā veikti kādi pētījumi, lai saprastu, kādi tad ir robi Latvijas izglītības sistēmas finansēšanā un kā tos aizlāpīt? I. Vanaga atbild: visaptverošs pētījums nav veikts, jo arodbiedrībai nav pietiekamas kapacitātes, kā arī līdz šim nav bijusi pilnīga pieeja datiem. 

Tikai šomēnes valdība vienojusies, ka arī LIZDA varēs piekļūt Valsts izglītības informācijas sistēmas nepubliskajiem datiem, kuros redzams skolotāju skaits, viņu darba slodze un atalgojums. 

Tas ļaus arodbiedrībai vismaz izlases veidā salīdzināt skolotāju atalgojumu pašvaldībās, tā aprēķināšanas principus. Tiesa, aprēķinu veikšanu var apgrūtināt tas, ka šī datu bāze ir diezgan novecojusi, tās dati ir grūti pārnesami.

Skolotāju trūkums

Igaunijas skolotāju arodbiedrībā uzskata, ka samērā zemā alga ir viens no iemesliem, kāpēc arī Igaunijā trūkst skolotāju. Šobrīd Igaunijas skolās visvairāk trūkst dabaszinātņu, datorikas skolotāju.

Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijas Vispārējās izglītības politikas departamenta vadītāja Ulle Matsina uzskata: "Ja visi skolotāji strādātu pilnu slodzi, mēs neizjustu pedagogu trūkumu."

Jautāta, cik tieši skolotāju Igaunijas skolās šobrīd trūkst, U. Matsina ir izvairīga: to esot grūti pateikt, jo katras klases priekšā kāds tomēr stāv. Turklāt līdzīgi kā Latvijā lielākā daļa skolotāju nestrādā pilnu slodzi. Vidēji Igaunijas pedagogi strādā 0,87 slodzes. "Ja visi šie skolotāji strādātu pilnu slodzi, mēs neizjustu pedagogu trūkumu," ir pārliecināta ierēdne. Tāpēc, viņasprāt, lielāka problēma ir tā, ka nepietiek atbilstošas kvalifikācijas pedagogu.

Igaunijā ir daudz augstākas prasības skolotāju kvalifikācijai, nekā tas ir Latvijā: tur visiem skolu pedagogiem ir nepieciešama ne tikai pedagoģiskā izglītība, bet arī maģistra grāds. Tiesa, tā kā skolotāju pārpilnības nav arī Igaunijā, skolās joprojām strādā skolotāji, kuri pagaidām prasībām neatbilst, taču studē, lai sasniegtu prasīto izglītības līmeni. Šādu skolotāju ir vairāk nekā 2000, saka ministrijā. R. Voltri gan min krietni lielāku skaitli – 3500. Arī tiem pedagogiem, kuri studē nepilna laika studiju programmās, studijas ir bez maksas. Arī tā ir atšķirība no Latvijas.

Atšķirībā no U. Matsinas R. Voltri skolotāju trūkumu sauc par "ļoti lielu problēmu". Jo sevišķi liela problēma ir jauno skolotāju aiziešana no darba skolā pēc dažiem darba gadiem. 

Katru gadu darbu skolās uzsāk pat 900 jaunu pedagogu: faktiski visi, kas pabeidz pedagoģiskās studiju programmas, dodas uz skolām, bet ilgi tajās nepaliekot. 

Ministrijā šobrīd domā, kā atbalstīt jaunos pedagogus, lai viņi nezaudētu vēlmi strādāt skolā.

Jogevamas ģimnāzijas direktors sacīja, ka viņa vadītajā skolā skolotāju šobrīd netrūkst, taču bažas, ka drīzumā varētu trūkt, ir gana lielas: 54% Igaunijas skolotāju ir vecumā virs 50 gadiem.

Vēl viens veids, kā kaimiņos mēģina risināt pedagogu problēmu, ir aicināt uz skolām arī tos, kuri patlaban strādā kur citur. Kamēr Latvijā ir mērķis sasniegt, lai vismaz 80% skolotāju vienā skolā būtu pilna laika darbs, Igaunijā uz to netiecas. U. Matsina uzskata, ka ir atbalstāms modelis, kad, piemēram, ķīmijas pedagogs skolā ierodas vien uz dažām stundām nedēļā, bet ikdienā strādā pētniecībā vai ražošanā. Lai tas būtu iespējams, plānots mainīt studiju programmas tā, lai studentiem nebūtu jāizvēlas, vai kļūt, piemēram, par ķīmiķi vai ķīmijas skolotāju, bet viņi apgūtu tādus studiju kursus, lai būtu iespējamas abas šīs karjeras. Tāpat iecerēts pedagoģijas studentiem maksāt ievērojami lielākas stipendijas nekā citiem. R. Voltri gan bažījas: ja netiks noteikts pienākums pēc studijām strādāt skolā, tas skolotāja trūkuma problēmu nerisinās.

Turpmāk "Latvijas Avīzē" lasiet arī par skolu tīklu kārtošanu un izglītības satura veidošanu Igaunijā.

"Reformas. Iecerētās, īstenotās, nepieciešamās".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma