Baiba Sipeniece-Gavare: Var smieties par jebko, tikai jāmāk to darīt

Humora raidījumu vecmeistari Baiba Sipeniece-Gavare un Valters Krauze, piepulcējot četrus jaunuļus, ik sestdienas vakaru TV3 ekrānos ar amizanto almanahu "Nu, nopietni?" izsmej muļķību un citas nejēdzības.

Jaunākajā žurnāla "Mājas Viesis" numurā Ilze Pētersone intervē abus jokdarus. Publicējam intervijas fragmentus, visu sarunu lasiet "Mājas Viesī".

Pilno interviju lasi šeit. 

Žurnāls "Mājas Viesis".

Foto: Latvijas Mediji

Vai jums pašiem nāk smiekli par saviem jokiem?

Valters: Kā kuro reizi. Nesaku, ka joks ir slikts, ja tajā neesmu tik ļoti iedziļinājies, jo mums ir paaudžu atšķirības.

Baiba: Mums var būt atšķirīga humora izjūta, bet vērtībām jābūt vienādām – skaidrai domai, kādu gribam redzēt savu valsti un kā to uzlabot, un ko noteikti negribētu šeit redzēt. Jābūt uz viena viļņa, citādi nevarētu atrasties vienā telpā un kaut ko kopīgi veidot.

Valters: Tas būtu ļoti pavirši.

Baiba: Nevis pavirši, bet neiespējami! Es domāju, ka nožņaugtu kādu, ja viņam, piemēram, patiktu Šlesers, kas šajā gadījumā ir sugas vārds šleserveidīgajiem – nepatriotiskiem cilvēkiem, kas melo, izmanto ļoti agresīvus paņēmienus, populistiem un manipulētājiem, kuri sola lietas, ko nevar izpildīt, homofobiem utt.

Kā uzņemat kritiku ar vārdiem: kur tad te bija jāsmejas?

Valters: Pilnīgi normāli, jo katram ir atšķirīga datubāze, humora līmenis un viss pārējais. Arī mums nav tā, ka kāds pasaka ideju un visi par to smejas un saka, cik tas ir forši.

Baiba: Paaudžu atšķirības ir diezgan jūtamas dažādu iemeslu dēļ, piemēram, 

mēs ar Valteru esam uzauguši padomju laikā un ļoti labi saprotam tā laika kontekstu, bet jaunajiem kolēģiem mums bieži vien jāskaidro, ko tas joks nozīmē. 

Savukārt viņiem labāk saprotami joki no humora šoviem angļu valodā, kurus nākas izskaidrot mums. Savu humora izjūtu vai gaumi nevienam neuzspiežam, esam sanākuši kopā domubiedru grupa, kas veido savu skatu uz pasauli caur konkrētu formātu, tāpēc nav iespējams, ka tas varētu patikt visiem.

Vai ar Tatjanu Ždanoku, kas Latvijai ir tik daudz kaitējusi, neesat bijuši pārāk maigi, uztaisot par dīvainu večiņu, kas klimst pa graustu rajoniem?

Fakts, ka Tatjana Ždanoka ir pieķerta kā spiedze, nemaz nav smieklīgs, jo esam sašutuši, kur skatījās Valsts drošības dienests, tāpēc ka visas viņas izdarības kliegtin kliedza, ka strādā Krievijas labā. Protams, varam saukt – ak, šausmas – un parādīt viņu kā vecu un ļaunu veceni, bet viņa tāda jau ir. 

Lai būtu smieklīgi, Tatjana jāparāda pretēji. Kādu labumu tāda veca komunistu čāča Krievijai var aiznest? Būsim atklāti – neko.

Gaisu Latvijā un Eiropas Parlamentā krietni pabojāja.

Nu tad Eiropas Parlamenta drošības dienests ir graša vērts, ja nevarēja izkontrolēt, ko tāda Taņa tur dara. Vai tad nezināja, kas ir viņas vēlētāji?

Kādi ir jūsu ētiskie kritēriji, par ko nedrīkst jokot?

Baiba: Var smieties par jebko, tikai jāmāk to darīt. Agrāk likās, ka nevar jokot par ticību, tagad tā nedomāju.

Valters: Man ir savi tabu – reliģija, slimības. Kad pie mums ienāca Jānis Skutelis, brīžiem jutu, ka ne pret visu ir tolerance. Mūsu ir daudz, un, ja kāds uzņemas atbildību un taisa joku, par ko es nepiekrītu, viņš to var darīt. Reizēm mums pārmet – bet politiķi taču arī ir dzīvi cilvēki! Nejokojam par dzīvu cilvēku un viņa mājas dzīvi, bet par to, ko viņš dara vai nedara kā amatpersona, ko ir teicis intervijās, nesis no Saeimas tribīnes.

Baiba: Politiķis ir cilvēks, kas lemj par manu valsti, tātad arī par manu likteni, un, ja viņš to dara greizi un neprofesionāli, izmanto varu savtīgos nolūkos, mums ir tiesības smieties par viņa aplamībām jebkādos veidos.

Šķiet, kādi joki, kad notiek karš, Ukraina noasiņo un Eiropas turīgās valstis sēž uz ieročiem, kas vajadzīgi ukraiņiem, kā suns uz siena čupas?

Diezgan daudz skatos ukraiņu blogerus un jūtūberus un redzu, ka viņi paši par sevi daudz joko. Ja to nedarītu, sajuktu prātā. 

Ukraiņiem ir trāpīgs un smalks humors, un tas viņus glābj, jo humors ir viena no mentālās veselības sastāvdaļām. Cilvēkam, kurš nemāk pasmieties par dzīvi, tā ir daudz grūtāka.

Valters: Viss ir atkarīgs no konteksta un uz kādas bāzes veido humoru. Ja saka, ka kara laikā nekādi joki, būsim nopietni un lasīsim tikai Bībeli, es tam nepiekrītu.

Latvijas sabiedrisko mediju cūku komikss par karu Ukrainā gan dabūja pa mici. Vai pelnīti?

Baiba: Nu, tas bija bezgaumīgs, tāpēc arī dabūja pa mici.

Valters: Tas bija mēģinājums jokot par tēmu ar neīstajiem līdzekļiem, neīstajā brīdī un nepareizi pasniedzot. Jāņem vērā, ka šobrīd jutība ir sakāpināta par jebko.

Vai humora izjūta novados atšķiras? Man šķiet, ka Latgalē ļaudis ir lustīgāki.

Atšķiras tikai nedaudz, varbūt kaut kur klausās vērīgāk, un viens un tas pats joks vienā un tai pašā reģionā vienu reizi var izraisīt smieklus, citā – ne. Šobrīd to piedzīvoju ar brāli Arni, braukājot tūrē "Krauze pret Krauzi", kad reizēm jāpabrīnās – kā, šis mums tikko Smiltenē bija uz urrā, kāpēc Madonā ne. Taču Madonā saspēles vidū zālē valdīja klusums, toties atrisinājuma beigās aplausi skanēja lielāki. Tas nozīmē, ka cilvēki vairāk ieklausījās un izvērtēja.

Kādi tev, Baiba, iespaidi par humora izjūtu reģionos?

Baiba: Varu droši teikt, ka nav atšķirību, jo ar savu stāvizrādi "Vienreiz jau var" esmu Latviju izbraukājusi krustu šķērsu no Valkas līdz Liepājai. 

Bija bažas par Liepāju, jo Kurzeme un kurzemnieki ir lepni, aiz pieklājības nekad nesmiesies, turklāt pandēmijas laikā trīs reizes nācās atcelt pilnībā izpārdotas izrādes Liepājas "Lielajā dzintarā". 

Kad beidzot izrādi sarīkojām brīvdabas estrādē "Pūt, vējiņi", cilvēki sanāca un bija ļoti atsaucīgi.

Humora pasaulē ilgu laiku bijis vīriešu pārsvars, nupat arī sievietes biežāk redz uz stāvizrāžu skatuves, jūs raidījumā esat divas. Un tomēr šķiet nepietiekami.

Baiba: Statistika sāk strauji uzlaboties. Kādreiz jau sievietei nebija pieņemts parādīt sevi neveiklās vai smieklīgās situācijās, ironizēt, jo tas nebija savienojams ar sievišķību. Un šis tomēr ir viens no smagākajiem žanriem, kāds eksistē. Traģēdijas var sarakstīt daudz vienkāršāk un ātrāk, bet labu komēdiju ir ļoti maz.

Kā to skaidro?

Asprātīgs cilvēks ir asu prātu, bet gudrs cilvēks vēl nenozīmē asprātīgs. Asprātība ir ļoti liela Dieva dāvana. 

Cilvēkam jāmāk uz dzīvi paskatīties no tās puses, par kuru nāk smiekli, jāspēj ironizēt par sevi un tikai pēc tam par pārējiem. Tā ir ļoti laba īpašība, kuru sevī visu laiku trenēju.

Kā to var trenēt?

Vispirms iemācies pasmieties par sevi – atrodi situācijas, kurās izskatījies neveikli, un mēģini tās citiem izstāstīt kā joku. Bērnībā agri sapratu, ka ir cilvēki, pēc kuriem citi tiecas, grib atrasties viņu kompānijā, gaidīja viesībās un ballītēs, priecājās, ka ir atbraukuši. Mans tētis bija tāda sabiedrības dvēsele – dziedāja, dejoja, stāstīja anekdotes, patika sievietēm, diemžēl agri aizgāja, un es nepaguvu no viņa pilnībā sasmelties. Centos šīs īpašības sevī dēstīt, tāpēc apzināti vēroju cilvēkus, pēc kuriem visi tiecās. Tagad redzu, kad manas meitas stāsta notikumus, arī viņas piedomā, lai tie izskanētu interesanti.

Vai arī tu, Valter, apzināti sāki trenēt asprātību?

Valters: Tā ir veidojusies no agras bērnības, jo mani vecāki bija un joprojām ir kompānijas dvēseles, lai gan abiem jau pāri astoņdesmit. Cik atceros, mūsu mājās visas svinēšanas bija ar jēgu – tika rīkoti karnevāli, pārgājieni, laivu braucieni, cūku bēres, ābolu talkas un siena talkas. Mamma un tētis vienmēr bija tie, kas aicināja ciemos un uzturēja sarunu. Arī mani teātris interesēja – jau četrpadsmit gadu vecumā, lai gan ļauts bija no sešpadsmit, iestājos Tautas kinoaktieru studijā.

Asprātību palīdz uztrenēt arī plašāks informācijas loks – literatūra, mediji, kino u. c. 

Manai paaudzei humora žanrā ir tikai teātra izrādes, jaunākiem – arī stendapi, tāpēc prieks par šo raidījumu, kā arī par saviem autorvakariem un jaunāko skatuves darbu – sarunu vakaru ar muzikāliem elementiem piecos raundos "Krauze pret Krauzi" –, kur esmu kopā ar pusbrāli Arni Krauzi.

Par ko no visa šī ir lielākais prieks un gandarījums?

Valters: Prieks, kad pašiem patīk un kāds no malas saka – o, tas bija labs, tas izdevās. Ja nesaņemtu atpakaļsaiti, būtu jāsāk rakstīt memuāri.

Baiba: Kam vēl tā ir noveicies! No rīta ceļos un ar prieku braucu uz darbu radio, kas man ļoti patīk un kam ir tūlītēja atdeve. Par televīzijas raidījumiem tūlīt saiti nedabūsi, toties stāvizrādēs ir ļoti laba sajūta, ka cilvēki reaģē tā, kā esi gaidījis, nes ziedus un parunājas. Tāpēc visi aicinājumi politikā ir lieki – kam man to vajag, ja dzīve ir tik interesanta un krāsaina? 

Cita lieta, ka būšu sociāli aktīva un politiski atbildīga pret visu, kas notiek, tāpēc ka gribu atstāt savu valsti bērniem labāku par to, kāda tā ir tagad. 

Valsts nav abstrakts veidojums, valsts ir cilvēki, un nav tā, ka nevari kaut ko ietekmēt, un liktenis ir iedevis mums privilēģiju uzrunāt lielas cilvēku masas, tāpēc pret to jāizturas atbildīgi. Mēs iekustinām lietas, parādām virzienu – redz, kur šis dara absolūtas muļķības, un ar saviem groteskas paņēmieniem to vēl paspilgtinām un aktualizējam. No savas frontes ar problēmu cīnāmies ar saviem ieročiem, un galvenais, ko gribam pateikt – neesam vienaldzīgi!