Anna Klēšmite-Blūma: Ārstam ļoti svarīgs ir darba un personīgās dzīves līdzsvars

Anna Klēšmite-Blūma ir sertificēta anestezioloģe un reanimatoloģe Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņa strādā arī Rīgas Stradiņa universitātes Klīnisko prasmju un medicīnas tehnoloģiju katedrā un māca studentus.

Anna bez šiem tiešajiem pienākumiem aktīvi darbojas Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdē un pagājušā gada rudenī tika ievēlēta arī Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdē, kur viņai, sākot no šī gada janvāra, ir piešķirts mandāts uz diviem gadiem. Anna kā Latvijas jauno ārstu pārstāve kovida pandēmijas laikā un arī vēlāk aktīvi iesaistījās Eiropas Jauno ārstu asociācijas augstākās lēmējinstitūcijas Ģenerālās asamblejas organizētajos pasākumos, tostarp 2023. gadā pirmo reizi rīkoja asamblejas sanāksmi Latvijā. Tas tika novērtēts, un viņu uzaicināja balotēties starptautiskās jauno ārstu organizācijas administratīvā valdes locekļa amatā. Anna atbild par iekšējo komunikāciju starp dalībvalstīm, veido asociācijas laikrakstu un, kā pati saka, varot brīvi darboties, ņemot vērā jauno ārstu interešu loku.

Kuri patlaban ir būtiskākie jautājumi, kas nonākuši jūsu kā Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes pārstāves uzmanības centrā?

A. Klēšmite-Blūma: Gada sākumā valdē izstrādājām stratēģiju diviem gadiem, un viens no maniem stratēģiskajiem uzdevumiem ir saistīts ar jauno ārstu piespiedu jeb obligāto nodarbinātību, kas skar arī Latviju. Pētīju šo fenomenu Eiropā, un ziņojums "From Mandate to Motivation" tika publiskots vasaras izskaņā. 

Tikai trīs Eiropas Savienības valstīs ir ieviesta obligātā nodarbinātība pēc rezidentūras – ne tikai Latvijā, bet arī Slovēnijā un Horvātijā. 

Tas nozīmē, ka pēc rezidentūras pabeigšanas trīs gadi piecu gadu laikā ir jānostrādā ar pilnu darba slodzi kādā no valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādēm. To šobrīd noteic Ministru kabineta noteikumi, tomēr nav ņemts vērā, ka arī privātās ārstniecības iestādes nodrošina lielu daļu valsts apmaksāto ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu. Latvijas Jauno ārstu asociācija jau vairākus gadus aktualizē šo jautājumu un cenšas panākt, lai tiktu ievērotas jauno ārstu intereses. Mēs esam tikuši tik tālu, ka šī gada laikā Veselības ministrija pieteicās Inovāciju laboratorijas sprintā Valsts kancelejas projektam, lai rastu risinājumus, kādā veidā, neizmantojot piespiedu variantus, jaunos speciālistus varētu piesaistīt valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu sniegšanai.

Vai nav tā, ka obligātā atstrādāšana ir saistīta ar to, ka Latvijas slimnīcās trūkst ārstu, nerunājot par medicīnas māsām, kuru deficīts ir katastrofāls?

Piekrītu, ka tas ir iemesls, kāpēc Veselības ministrija nevēlas atteikties no šīs prasības. Tomēr risinājums nav tālredzīgs. Galvenais mērķis ir piesaistīt ārstus nozarei, bet Latvijā un arī citās Eiropas valstīs nav datu, kas apstiprinātu, ka obligātā piesaistes metode strādā un dod pozitīvu rezultātu ilgtermiņā. No Latvijas jauno ārstu ikgadējām aptaujām ir redzams, ka desmit procenti medicīnas studentu izvēlas savu nākotni saistīt ar darbu ārzemēs, un kā viens no iemesliem tiek minēti obligātie trīs gadi, kuri piespiedu kārtā ir jānostrādā kādā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē. 

Ja ārsts aiziet projām ātrāk, tad ir jāatmaksā valsts budžeta līdzekļi, kas ir ieguldīti rezidentūrā, – administratīvās izmaksas – vidēji tie ir pieci tūkstoši eiro gadā.

Arī Slovēnijā un Horvātijā ir līdzīgs princips – arī tur ministrijā valda uzskats, ka ieviestā sistēma palīdzot noturēt nozarē darbiniekus, kaut gan tam nav pierādījumu.

Kura no valstīm ir kā paraugs tam, kā jaunie speciālisti tiek piesaistīti darba vietām?

Nesen atgriezos no Eiropas Jauno ārstu asociācijas un Pasaules Veselības organizācijas akadēmijas, kur runājām par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, izaicinājumiem, kvalitatīvu aprūpi, lai pacients pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties savā ikdienā, kā arī dažādo medicīnas darbinieku paaudžu vērtībām, kas atšķiras. Viena no tēmām, kas tika aktualizēta, bija darbaspēka trūkums. Eiropas Komisija prognozē, ka līdz 2030. gadam Eiropas Savienībā trūks vairāk nekā miljons medicīnas darbinieku. Es neesmu pētījusi, kura valsts būtu kā paraugs, bet zinu, kā valstis cenšas risināt darbaspēka problēmu. 

Piemēram, Slovēnija to risina, nodrošinot ārstu importu no citām valstīm, lielākoties tās nav Eiropas valstis, jo nevar nodrošināt augstus konkurētspējīgus ienākumus mediķiem. 

Tāpēc tur strādā ārsti no Nigērijas un Āzijas, kamēr Francija lielākoties izmanto savu bijušo koloniju – Āfrikas valstu – darbaspēku. Galvenokārt franču valodas zināšanu dēļ. Francijā lielākā daļa no jaunajiem ārstiem rezidentiem nav vietējās izcelsmes.

Kur importētie jaunie ārsti ir ieguvuši izglītību?

Viņi ir izglītojušies Eiropas valstīs jau medicīnas studiju laikā. Arī Latvijā ir liela ārzemnieku plūsma medicīnas studijās, tomēr atšķirībā no citām valstīm viņus necenšas noturēt – viņi šeit pabeidz studijas, bet rezidentūrā nereti dodas uz citām valstīm – Norvēģiju, Vāciju, Austriju, Šveici... Daudzās valstīs mediķi migrē no vienas valsts uz citu valsti dažādos izglītības posmos.

Vai Latvijai nevajadzētu ņemt vērā citu valstu pieredzi un aktīvāk piesaistīt izglītoto darbaspēku no ārvalstīm?

Lai ārzemnieks iestātos rezidentūrā Latvijā, viņam valsts valoda ir jāzina augstajā C1 līmenī. Rodas jautājums: vai tas ir obligāti nepieciešams, jau sākot rezidentūru? Iespējams. Bet tad ir jautājums: vai medicīnas studiju laikā ir pietiekami nodrošināta valsts valodas apguve, lai varētu kandidēt uz rezidentūras vietām? Veselības ministrijā nesen bija sanāksme, kur mēs par to runājām. Ministrija aicina universitātes izvērtēt un iespēju robežās palielināt latviešu valodas apmācības.

Ministrija dalījās ar datiem, kas parāda, ka, salīdzinot ar 2019. gadu, specializētajos medicīnas centros un reģionālajās slimnīcās jauno ārstu speciālistu skaits palielinās, bet universitātes slimnīcās tas samazinās. Tas liecina, ka ir mainījušās paaudžu vērtības, un to var vērot ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. 

Ļoti svarīgs ir darba un personīgās dzīves līdzsvars – agrāk tika uzskatīts, ka, piemēram, ķirurgam darba dēļ ir jāupurē privātā dzīve un tikai tad viņš varēs būt profesionāli spēcīgs, bet šobrīd ārsts, iespējams, neredz tāda upura nepieciešamību. 

Mēs redzam, ka veselības aprūpe vairs nav tik prestiža nozare un ir iespējams labāk nopelnīt citās jomās, kur nav tik liela slodze un kur var savu darba dzīvi apvienot ar hobijiem, kā arī veltīt pietiekami daudz laika ģimenei.

Mēs esam pieraduši, ka mediķu atalgojuma problēmas pastāv tikai Latvijā. Bet Lielbritānijā, Vācijā un citās valstīs jauno ārstu vidū arī valda neapmierinātība ar pārslodzēm un neadekvāto atalgojumu.

Tiesa, tā ir problēma ne tikai mums. Eiropas Apmaksāto ārstu federācija jeb FEMS šoruden izdeva tā saukto balto grāmatu par ārstu darba apstākļiem, kurā viena no nodaļām ir veltīta tieši atalgojuma sistēmai. Dati tika prasīti arī Latvijai, bet mūsu valsts tos neiesniedza. Tur tiek salīdzināts atalgojums rezidentūras laikā; līdz desmit gadiem pēc ārsta speciālista sertifikāta saņemšanas; 10–25 gadus, kā arī vairāk nekā 25 gadus, strādājot par ārstu speciālistu. Šie dati ir analizēti, ņemot vērā atalgojuma apmēru salīdzinājumā ar vidējiem izdevumiem valstī. Ir tādas valstis, kurās ārstam atalgojums aug kopā ar pieredzi attiecīgajā specialitātē. Bet absurds ir tas, ka ir tādas valstis kā, piemēram, Lietuva un Rumānija, kur rezidenti ir labi atalgoti, bet, specializējoties noteiktā medicīnas jomā, viņu atalgojums laika gaitā samazinās. Arī Latvijā ir mazliet neveikla situācija. Latvijas Jauno ārstu asociācija pirms vairākiem gadiem izcīnīja, ka rezidenta atalgojums tiek noteikts Ministru kabineta noteikumos, un kopš tā laika tas ir būtiski palielinājies. Šī un citu iemeslu dēļ mēs redzam, ka ik gadu samazinās to jauno ārstu skaits, kas strādā vairākās darba vietās. Diemžēl Latvijā proporcionāli neaug sertificēto ārstu atalgojums. 

Mēs joprojām cīnāmies par to, ka pēc rezidentūras pabeigšanas jaunā sertificētā ārsta atalgojums ir jāpalielina, jo pretējā gadījumā ir grūti viņus noturēt publiskajā medicīnas sektorā.

Atceros, ka pirms astoņiem gadiem mana pirmā alga rezidentūrā bija ap 350 eiro, tas bija īsi pirms minētajiem grozījumiem.

Jūs nesen Saeimā rīkotajā konferencē "Nākotnes veselības ekonomika: efektivitāte un ilgtspēja" sacījāt, ka katrs trešais jaunais ārsts Eiropas Savienībā ciešot no depresijas, savukārt 60 procenti ārstu – no trauksmes. Vai ir izpētīti arī iemesli, kāpēc tas tā notiek?

Pagājušā gada rudenī Eiropas Jauno ārstu asociācija publiskoja ziņojumu "From Tradition to Transition". Tā rezultāti ir iegūti kvalitatīvā pētījumā, izvaicājot dalībvalstu pārstāvjus par dažādiem jautājumiem, kas skar jauno ārstu darba vides izaicinājumus. Viena no ziņojuma sadaļām bija par psihoemocionālo veselību. Kā viens no veselības pasliktināšanās iemesliem tiek minēta lielā darba slodze, kā arī tas, ka cilvēkresursu trūkuma dēļ nav iespējamas kvalitatīvas apmācības vai atbalsta sistēma darba vidē. Veselību ietekmē arī tas, kāda ir darba vides kultūra – vai tā mainās līdzi laikam vai nē. Arī lielais birokrātiskais slogs negatīvi iespaido psihoemocionālo veselību.

Eiropas valstīs dzirdam par pieaugošiem ārstu pašnāvības gadījumiem dažādu iemeslu dēļ. Ceru, ka Latvijā mēs neaiziesim līdz tik drūmai situācijai. 

Eiropas Jauno ārstu asociācijai rudenī bija Ģenerālās asamblejas sēdē Prāgā. Čehijas Ārstu asociācijas kolēģis, tuvs draugs organizatoriem, vasaras beigās diemžēl izdarīja pašnāvību. Tā ir drūma tendence visā Eiropā.

Kā citās Eiropas valstīs risina ārsta saskarsmes jautājumu ar tādu pacientu, kurš nespēj sazināties attiecīgās valsts valodā vai valodās?

Ir valstis, kur ārstniecības iestādēm ir līgums ar firmu, kas nepieciešamības gadījumā spēj nodrošināt tulkošanu, un pacientam par to tiek piesūtīts rēķins. Latvijā tāda iespēja nepastāv. Mediķi pēc savas iniciatīvas meklē kolēģi, kurš var runāt pacienta valodā. Ja nevar tādu atrast, tad nākamais solis ir iesaistīt vēstniecības, kuras palīdz ar tulkošanu.

Atsevišķās Vācijas klīnikās ārsti un māsas var norādīt valodas, kurās runā, un par papildu piemaksu viņus nepieciešamības gadījumā var izsaukt kā tulkus. Mums diemžēl nav kapacitātes uzturēt tādu reģistru vai piemaksāt šādiem ārstiem.

Eiropas valstīs valodas problēmu rada tieši migranti vai tūristi, nevis vietējie iedzīvotāji, kas tur dzīvo gadiem. Man nereti ir saskarsme ar krieviski runājošiem pacientiem, tāpēc esmu iemācījusies šo valodu, lai varu sazināties. Sabiedrība noveco, un liela daļa vecākā gadagājuma cilvēku diemžēl runā tikai krievu valodā. Esmu dzimusi un izglītojusies neatkarīgās Latvijas laikā. Lai arī skolā bija iespēja mācīties krievu valodu, liela daļa skolēnu tomēr izvēlējas mācīties citas svešvalodas. 

Tie jaunie cilvēki, kas ir izauguši, nezinot un nedzirdot krievu valodu, tagad ir darba ņēmēji. Kad šie divi poli satiekas, rodas jautājums: kuram jāatbild par savstarpēju sapratni un vienotu valodu?

Izmaiņas Pacientu tiesību likumā noteic, ka slimniekam ir tiesības ierasties ārstniecības iestādē ar savu tulku. Bieži tas ir kāds radinieks vai draugs, bet tas notiek ambulatorajās medicīnas iestādēs, nevis slimnīcās, kur tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tie, kuri vēlējās saprast, ko ārsts saka, jau pirms likuma grozījumu pieņemšanas ieradās ar saviem draugiem un radiem, kas tulkoja. Lai gan pašiem ir latviešu valodas zināšanas, cilvēki baidās, ka nesapratīs visu ārsta sacīto.

Ir arī tāda sabiedrības daļa, kas valodu izmanto kā provokatoru konfliktam. Visticamāk, garo gaidīšanas rindu dēļ ārsts ir grūti pieejams. Bet tā nav ārsta atbildība, ka mums sistēmā ir trūkumi. Ārstniecības iestādēs sastopamies ar cilvēkiem, kuriem nav kur izlikt savu neapmierinātību par neapmierinošo veselības aprūpes sistēmu, tāpēc tas notiek pret medicīnas darbinieku, un viens no provokatoriem ir valoda.

Kurā Eiropas Savienības valstī ir pacientiem un ārstiem labvēlīgākā veselības aprūpes sistēma?

Tādu vienu labāko piemēru nevarēšu nosaukt, jo katrai sistēmai ir sava garoziņa. Man šķiet, ja runājam par pacientiem labvēlīgāko, tad var minēt Somiju, kur ārstam un slimniekam, abiem vienlaikus, medicīniskā vēsture ir pieejama digitāli. Arī Dānijā ir ļoti attīstīta digitālā medicīnas vide, kur pacients var sekot līdzi, tikt laikus informēts un arī uzņemties atbildību par savu veselību. 

Dānija jau sen uzkrāj pacientu datus no dzimšanas līdz mūža nogalei, jo tas dod iespēju analizēt, veikt statistiskus pētījumus, kas palīdz risināt ārstnieciskos jautājumus un mainīt veselības politiku.

Domājot par ārstu profesionālo vidi, pagājušajā gadā noslēdzās Eiropas Komisijas finansētie projekti, kurus īstenojot tika pētīti "medicīniskie tuksneši" jeb zonas, kurās ir grūti pieejami medicīniskie pakalpojumi attāluma vai mediķu trūkuma dēļ. Šo zonu dēļ meklē efektīvākos pakalpojuma sniegšanas veidus medicīnas darbiniekiem. Piemēram, Francijā šādi medicīniskie tuksneši ir norādīti Parīzes piepilsētās. Kad Francijā jaunais speciālists iegūst ārsta grādu, viņš netiek uzskatīts par pilntiesīgi spējīgu strādāt pastāvīgi, kā tas ir Latvijā un citās valstīs. Tur ārsta sertifikātu var iegūt tikai pēc tam, kad rezidentūras laikā ir aizstāvētas zinātniskās tēzes. Iespējams, ka šīs ļoti stingrās prasības ir viens no iemesliem, kas vairo "medicīniskos tuksnešus". Francijā tajās vietās, kur grūti piesaistīt ārstus, bet ir pacienti, kuriem ir nepieciešama palīdzība, ir labi attīstīta telemedicīna. Piemēram, medicīnas māsa attālināti izpilda ārsta norādījumus un tādā veidā tiek konsultēts pacients, kurš varbūt atrodas vairāku simtu kilometru attālumā no ārstniecības iestādes.

Vai jums ir kādas kopīgas iniciatīvas, kuras jūs Eiropas mērogā virzāt kopā ar Lietuvas un Igaunijas jaunajiem ārstiem?

Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes sasaukumā ir pārstāvētas visas trīs Baltijas valstis. Nākamnedēļ mums būs kopīga tikšanās ar nacionālajām valdēm un apsvērsim iespēju līdzīgi kā Skandināvijā, rīkot vismaz reizi gadā jauno ārstu tikšanos, lai izdiskutētu un risinātu savā reģionā svarīgus jautājumus. Tas palīdzētu veidot savstarpēju sadarbību, pieredzes un interešu apmaiņu, lai spētu uzlabot gan darba vides jautājumus, gan nodrošināt kvalitatīvāku ārstniecību un aprūpi.

#SIF_MAF2024 #diaspora.

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".