Par politiskajiem procesiem Eiropā saruna ar atvaļināto diplomātu, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektoru Gintu Jegermani.

Vai, skatoties uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām un citiem pēdējā laika notikumiem, var teikt, ka Eiropa politiski mainās?

G. Jegermanis: Tur ir vairāki slāņi. Bija sagaidāms, ka tā sauktie galēji labējie spēki vēlēšanās gūs lielāku ietekmi Eiropas Parlamentā. Daļēji tas ir noticis, bet nevar arī teikt, ka tieši šobrīd noticis kāds īpašs lūzums. Šī ir tendence, kas vērojama jau gadiem, taču iepriekš bija cita attieksme. To es redzēju vēl, kad strādāju Zviedrijā un Dānijā, – tā sauktajam centram bija vēlme atkratīties no galēji labējiem, nesadarboties, izlikties, ka tādu nav. Taču tagad daudzās Eiropas valstīs no tā vairs nevar izbēgt. Piemēram, Zviedrijā 2014. gada vēlēšanās ievērojamu skaitu balsu ieguva partija "Zviedru demokrāti", bet pārējās zviedru partijas teica – ar šiem mums nekādā veidā nav pa ceļam. Tagad, desmit gadus vēlāk, šī jau ir otra lielākā partija parlamentā. Tā formāli vēl nav daļa no valdības, bet atbalsta to, un sadarbība jau notiek. Kaut kas līdzīgs bija Dānijā ar Tautas partiju. 

Šīs tendences mēs tagad redzam vēl vairākās citās valstīs. Nupat Nīderlandē ir apstiprināta valdošā koalīcija, kurā būs arī Gērta Vildersa vadītā partija, ar kuru tāpat iepriekš neviens negribēja sadarboties. Kopumā Eiropā šis labējais flangs šobrīd vēl formējas. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns kopā ar Austrijas Brīvības partiju un Čehijas "Neapmierināto pilsoņu akciju" veido jaunu grupu Eiropas Parlamentā. (Vēlāk kļuva zināms, ka grupas nosaukums būs "Patrioti Eiropai" un tai pievienojusies arī Francijas Marinas Lepēnas partija, Itālijas "Līga" un vēl citas, arī "Latvija pirmajā vietā". – Red.). Tur notiek pārgrupēšanās... Jautājums – kas būs tālāk? Kad Itālijā pie varas nāca Džordža Meloni un viņas partija "Itālijas brāļi", daudzi uzskatīja, ka būs ārkārtīgi nepatīkamas sekas. Taču izrādījās, ka Meloni spēj labi iekļauties t. s. galvenajā straumē jeb pamatstraumē. Bet par Orbānu, Lepēnu, tāpat arī Brīvības partiju Austrijā un vēl dažām citām ir aizdomas, ka tās ir ļoti draudzīgas Krievijai vai vismaz uz to ir nosliece. Meloni gadījumā šādas bažas nepiepildījās, viņi stingri nostājās Ukrainas atbalstam.