11. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos ievērojamā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga dekadentiskā drāma "Ugunsseja", kur Tēva lomu atveido aktieris Uldis Anže.
Režisors Henrijs Arājs, par izrādi stāstot, uzsver, ka tā ir par izmisumu: "Par jauniem cilvēkiem, kuri šķietami nevienam nav vajadzīgi. Par pasauli, kurā, kā likums, dominē tikai iepriekšējā paaudze. Par atriebību, kas dzimst no totālas bezjēdzības un apjukuma. Par nesatikšanos, aizbēgšanu, depresiju, pārprastu mīlestību un vēl, un vēl, un vēl..." Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže sarunā ar "Kultūrzīmēm" teic: "Redzu, kā mirdz jaunā, 26 gadus vecā režisora Henrija Arāja acis, viņam ir pilnīga pārliecība, ka viss vecais ir iznīcināms."
– Kā jūtaties šajā izrādē?
U. Anže: – Godīgi sakot, šis stāsts liekas par smagu, pats šodien tādu negribētu klausīties, dzirdēt, vairāk vēlētos cilvēkus mudināt smieties vai raudāt, nevis mocīties dziļās pārdomās. Iestudējums ir prātam, tiesa, lugas vēstījums pauž arī ko emocionālu, bet tomēr tās struktūrā ir intelektuālas dabas dramaturģija. Tomēr, vakaros ejot mājās no teātra, šis darbs liek domāt par mani pašu: kā prast savaldīties, ieklausīties savos bērnos, neskriet un paklusēt. No šāda viedokļa izrādes tēma ir ļoti vajadzīga, tā runā par būtiskām lietām.
– Mēdz teikt, ka pasaulē viss atkārtojas, tomēr, liekas, ka plaisa starp paaudzēm agrāk nav bijusi tik dziļa, kāda tā izveidojusies šobrīd.
– Grūti teikt, manā dzīvē, vismaz pagaidām, nav izveidojusies plaisa ne starp mani un vecākiem, ne starp mani un bērniem. Cenšos piebremzēt savu egoismu, kurš, tiesa, ir liels, cenšos apspiest lepnību, un, lai ieklausītos bērnos, cenšos kaut mazliet nolikt malā savas vajadzības.
Vienā no izrādes mēģinājumiem uzrunāja mana izrādes četrpadsmitgadīgā dēla teiktais. Par pieaugušajiem, proti, saviem vecākiem, viņš teica tā: "Neviens no jums nesaprot, kas ir dzīve. Jūs nesaprotat, redzat sevi tikai attiecībā pret pārējiem, citādi neko neredzat. Gribat redzēt savu atspulgu citos un domājat, ka tādējādi saskatīsiet kaut daļiņu sevis, eksistēsiet. Muļķības! Jūs redzat tikai citus, jūs pazūdat, jūs lēnām izšķīstat, līdz izgaistat pavisam, vairs nemaz nevarat atšķirt, kuri esat jūs un kur citi. Kļūdaini domājat, ka tā jābūt, bet ir jāsarauj visas saites un jāpaliek vienam, jāaizmet svešās domas un jānoslēdzas, nekādus jutekļus uz āru, tikai ieročus. Kā medūza, kura akla un noslēgta, un, ja kāds tai tuvojas, to apdedzina, bez naida. Muti ciet, ausis ciet, rīkojies!" To saka četrpadsmitgadīgs puisis, un jājautā, kas licis tā teikt un kas viņu traumējis tik ļoti, ka pasauli redz šādi.
Bet pēc pāris ainām tēvs mātei saka: "Vai tu neesi pamanījusi, ka mums iet labāk, kopš viņi sākuši darīt muļķības? Mēs vairāk sarunājamies." Izrādē Tēvs divas reizes saka "par to mēs sarunājamies", bet beigās nosaka: "Reizēm es nesaprotu, vai viņi vispār dzird, ko mēs sakām."
– Arī reālajā dzīvē pietrūkst sarunu, vairs nemākam sarunāties ne mājās, ne uz ielas, pat kopā atnākot uz kafejnīcu, drīz katrs iegrimis savā ekrānā.