"Otrajā stāvā" — Amandas Ziemeles mākslas kvintesence pils patvērumā

Cēsīs līdz pat 30. augustam norisinās ikgadējais mākslas festivāls "Cēsis 2026", kura ietvaros vizuālās mākslas programma piedāvā trīs izteiksmīgus projektus, viens no tiem – mākslinieces Amandas Ziemeles (1990) personālizstāde "Otrajā stāvā", kas Cēsu Jaunajā pilī turpināsies līdz pat 6. septembrim.

Spēles ar skatpunktiem

Vietu, kur mākslas darbs sākas un beidzas, nemaz nav tik viegli nošķirt, sevišķi gadījumā, kad ap to esošā telpa ir likumsakarīgā sasaistē ar pašu mākslas objektu – Amandas Ziemeles mākslā tieši šīm attiecībām ir atvēlēta būtiska loma. Telpa, kurā mākslinieces darbi tiek eksponēti, ir nozīmīga kā vieta, kur gleznām izdzīvot pašām savu dzīvi, pārkāpjot visas tradicionālās glezniecības formas un robežas, tādējādi ļaujot mākslas darbam kļūt par dzīvu pieredzi, kas mainās arī skatītāja klātbūtnē. Ziemele cenšas apdzīvot visu telpu – tās iespējamās un neiespējamās plaknes –, maksimāli atsakoties gan no klasiskās gleznas izpratnes, gan ierastās ekspozīciju arhitektūras, kas gan nebūt nenozīmē, ka šajā gadījumā pietrūktu darbu izvietošanas pamatojuma – to Amandas gleznas, kuras drīzāk gribētos dēvēt par mākslas pieskārieniem redzamajā plaknē, izlemj pašas. Māksliniece spēlējas ar skatītāja skatpunktu un uztveri, piedāvājot caur krāsas formu ieraudzīt mākslu tās fiziskajā, skulpturizētajā izpausmē, kas notverta un izkliedēta pils kāpņu virtenē, salonā, anfilādē un stiklu mežģīņotā verandā, piedāvājot noklīst tikai šķietami aloģiskā ekspozīcijas izvietojumā.

Pieturpunkti

Amandas Ziemeles vārds plašākai publikai varētu būt zināms un saistāms ar dalību 60. Venēcijas mākslas biennālē, starptautiskajā mākslas izstādē, kurā māksliniece 2024. gadā pārstāvējusi Latviju ar ekspozīciju "O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome" ("Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi dīvaini… un tāpēc kā svešinieks sveicini to" – no Šekspīra lugas "Hamlets"). Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļu, iegūstot bakalaura grādu glezniecībā, tāpat pabeigusi diplomstudijas Drēzdenes Mākslas akadēmijas Starpdisciplinārās un eksperimentālās glezniecības studiju programmā un saņēmusi Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) piešķirto pēcdiploma stipendiju. Māksliniece ir saņēmusi "Purvīša balvu 2021" par personālizstādi "Kvantu matu implanti" "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kā arī balvas ietvaros izstrādājusi personālizstādi "Saulei ir zobi" (2023) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē.

Kopš 2016. gada Ziemele ir sarīkojusi vairākas personālizstādes un sadarbības projektus, aktīvi piedalījusies izstādēs, tostarp: "With a Pinch of Salt" "Casa de Arte Limantour" un "Saenger Galeria" Mehiko (2025), "Beyond" NISO galerijā Londonā (2025), Duo izstāde (Ana Gzirishvili, Amanda Ziemele) Polina Berlin galerijā Ņujorkā (2023), "From "Abstraction" to Abstraction" "Fundacja Stefana Gierowskiego" Varšavā (2022), "Lazybones" Natalia Hug galerijā Ķelnē (2021), "Riga Notebook. Following the Lines of Wacław Szpakowski" "Muzeum Sztuki" Lodzā Polijā (2021), "Quantum Hair Implants" "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā (2019), "Being Like a Sponge" "Candyland" galerijā Stokholmā (2018), "Crocodile Dilemma" 427 galerijā Rīgā (2016) un daudzās citās, tostarp Rīgā notiekošajā "Riga Contemporary" starptautiskajā mākslas mesē. Amandas Ziemeles darbi atrodami vairākās kolekcijās Latvijā un ārzemēs, tostarp Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, VV fondā un Zuzānu kolekcijā.

Pašpietiekama substance

"Otrajā stāvā" ir apskatāmi deviņi lielformāta un nelieli jaundarbi, kas radīti īpaši Cēsu Mākslas festivālam. Jāpiebilst, ka sākotnēji tie tikuši radīti, domājot par citām telpām, kas, apzinot mākslinieces radošās prakses pieeju un uzstādījumu par telpu un mākslas darba attiecību struktūru, nav mazsvarīgs faktors – iespējams, tieši šā iemesla dēļ rodas viegla pretruna, neveiklums starp redzamo un, iespējams, nerealizēto, taču kopumā pārliecinošo sniegumu. Tāpat paša festivāla vizuālās mākslas programmai ir manāma mazuma piegarša, ņemot vērā notikuma vēsturi un jubilejas gada pieteikumu – ekspektācijas mazliet pārsniedz saņemto.

Glezniecība, kas vienlaikus ir gan daudzdimensionāla instalācija, gan skulptūra, telpiska pieredze un visai pašpietiekama substance, ir Amandas Ziemeles atpazīstamais rokraksts, kas nolasāms arī šoreiz. Izstādi papildina pilnvērtīga skulptūra, un radušos darbu dažādību māksliniece uzsver kā pamatotu un ar neviendabīgo izstāžu zāles laikmetu sajaukumu rezonējošu. Ekspozīcijas nosaukumā slēpjas norāde, kurp skatītājam jādodas, un pirmā sastapšanās ar mākslas darbu notiek kāpnēs, kur iemājojuši trīs – "Rozā gelato", "Adatas acs" un "Sikspārnis", pēdējo, starp citu, vēl jāprot ieraudzīt. Ziemeles asprātīgi trāpīgā vārdu konstrukciju valoda ir atbruņojoša, un darbu "vārdi" vēl ilgi klejo līdzi pils telpās, neskatoties uz sajūtu, ka izstādes ievadam prasītos fiziskā plašuma.

Nonākot otrajā stāvā, to arī atrodam – centrālajā salonā novietojies "Vilciņš (Paātrinājums). Griežas uz nebēdu", objekts, kas tik organiski šeit iekļāvies, ka tikpat labi varētu kalpot par pašas telpas paātrinājuma stopkadru trīs dimensijās, te tas mierīgi sadzīvo ar kamīna malā atspiedušos "Zaļo gelato", kas liek neviļus aizdomāties par tveicē pakusušu gausu desertu. Visu prieku izjauc "ar rokām neaiztikt" norādes, kas novietotas teju pie katra mākslas darba un drīzāk rada lieku troksni. Ziemeles darbi kalpo kā vizuālas piezīmes, kuras māksliniece pati reiz nodēvējusi par "domāšanas ar krāsu" metodi, kas apvieno tiešu darbu ar krāsu un tās virsmu, pigmentiem un materialitāti – tā ir māksla, kas rodas, mijiedarbojoties materiālam, lietu pieredzei un uztverei, vienlaikus tā runā arī pati par sevi.

Ziemeles darbi kalpo kā vizuālas piezīmes, kuras māksliniece pati nodēvējusi par

Foto: Publicitātes

Konceptuālās struktūras un ārpus ierasto formu mākslas darbi, kas pētī gaismas, krāsas un telpas savstarpējo mijiedarbību ar zināmu filozofiski avangardu pieskaņu, pasaules laikmetīgajā mākslā netrūkst – te jāpiemin gan labi zināmais vācu abstraktā minimālisma pārstāvis Imi Knēbels, gan teju divdesmit gadus agrāk dzimušais amerikāņu gleznotājs Elsvorts Kelijs. Paralēles un līdzību šeit nevar noliegt, lai gan, runājot Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā, glezniecība, kas drīzāk būtu raksturojama kā krāsu lauku skulptūras, saprotams, ir unikāla parādība.

Novērotāja talants un smalka lietu traktēšana

Ziemeles darbus kā skatītājam man ir bijusi iespēja piedzīvot vairākkārt, tajā skaitā arī vērienīgo Venēcijas biennāles projektu, kas izcēlās un atmiņā palika kā viens no saturīgākajiem un iespaidīgākajiem starptautiskās mākslas vidū, tieši šā iemesla dēļ ir interesanti vērot, kā māksliniece savu valodu un pamatojumu darboties attīsta un izkopj tālāk. Ziemelei piemīt novērotāja talants un smalka lietu traktēšana, kas galarezultātā ļauj izveidot atšķirīgu un nepieradinātu skatījumu, ko ir vērts iepazīt. "Otrajā stāvā" ir iespēja skatītājam kļūt klātesošākam, tādējādi iedziļinoties šķietami ikdienišķajos mirkļos, kas izstādē redzamos darbus ietekmējuši nepastarpināti – pilnvērtīgai ekspozīcijas apskatei ieteicams vērīgi turēties pie mākslinieces sagatavotā plāna, lai nepalaistu garām pat saskanīgo pils un klīstošo mākslas darbu krāsu gammu ar neiztrūkstošo pārsteigumu finālā.