Arnolds Ščuckis: "Dzejas dienas" ir lielisks laiks, kad noņemt savu pelējumu

Arnolds Ščuckis "Kultūrzīmju" lasītājiem jau ir pazīstams – pirms pāris gadiem viņš atklājās kā "kaut kāds čalis, kas raksta", kā pats toreiz sevi raksturoja. Viņš arī stāstīja, ka rakstīt sācis sen, lietojis to kā pašterapiju.

Publicējies "draugiem.lv" dzejas sadaļā, saņemot dažādu lasītāju kritiku par saviem tekstiem, kā arī uzstājies "Straumēnos" Anglijā, kad tur dzīvojis. Izgājis "Dzejas rupora", "Dzejas dienu" un "Matris Lingua" skolas, kā arī absolvējis "Literāro akadēmiju". Joprojām raksta.

Vai tu jūti, ka tevī attīstās dzejnieks vai arī tu paliec pie tā, kas paticis, un centies neiet par tālu?

Dažreiz mainās iekšējais stāvoklis vairākas reizes dienā, bet paliek pamatkoncepts. Ir bijuši interesanti periodi, rakstīšana nav apstājusies, vienīgi mazāk kaut kur piedalos šobrīd. 

Mainījies arī ir tas, ka ik pa reizei uzrakstu ko dzēlīgāku, bet tas iet kopā ar globālo, un ir sāpes, kuras vajag izkliegt. 

Šī kopa gan būs ļoti maiga, iespējams, vismaigākā, kas bijusi. Ja varētu, es to iespiestu uz zefīrveida papīra.

Dzejnieks manī bieži vien, paša iniciatīvas vadīts, tiek nošauts, pakārts un tad reanimēts, manuprāt, viņš ir ik pa laikam jārausta aiz ūsām, bikšu starām vai putnu spalvām, kas parādās radošajos uzplaiksnījumos. Bet esmu vienmēr atvērts eksperimentiem. Kaut esmu izkopis savu stilu, ar kuru cilvēki mani atpazīst, nekad neatsakos pamēģināt ko jaunu, kaut vai ik pa laikam uzrakstīt kādu dzejoli ar atskaņām. Mūsdienās uzrakstīt labu dzejoli ar atskaņām ir diezgan liela māksla un ir jāmāk izteikties nebanāli. Es savam horizontam soļoju pāri.

Tuvojas "Dzejas dienas". Tu reiz piedalījies!

Jā, "Dzejas ruporā". Tas bija Āgenskalna tirgū. Milzīgs vējš, lidojošas avīzes un televizori, bet kopumā ļoti jauki. Laiks rādīs, vai būs kas līdzīgs, ja pietiks enerģijas un būs gribētāji. Ir tāds kriminālais dzejas grupējums, kurā iekļuvu, kā jau visi citi. Tas viss sākās ar "Dzejas dienas" rīkoto akciju septiņās dienās uzrakstīt septiņus dzejoļus, līdz tas attīstījās par kaut ko lielāku un izgāja ārpus sociālo tīklu rāmjiem. Tā tika aizvadīti vairāki pasākumi, kuri bija diezgan jaudīgi un atmiņā paliekoši. Ir bijušas daudz pikantas "dateles" un piedzīvojumi, un iegūta mīlestība, daudzi labi paziņas, draugi. Forši!

Kāpēc vispār būtu jādodas uz "Dzejas dienām"?

Lai bagātinātu savu iekšējo radošo (vai raudošo) pasauli. Lai nedaudz pagrozītos rakstošo kompānijā. Drīkst arī pakrist, neviens nesmiesies. 

"Dzejas dienas" ir lielisks laiks, kad noņemt savu pelējumu, jo bieži vien rakstošie cilvēki stagnē (es arī), un šis laiks ir tāds labs spēriens. 

Un, ja vēl pieņem izaicinājumu uzrakstīt septiņus dzejoļus septiņās dienās vai piedalīties dzejas slamos, vai aiziet pie brīvā mikrofona un publiski nolasīt kādu dzejoli… Tad notiek iekšējo barjeru laušana un neliels iekšējais atomsprādziens, kas izvada katra dievišķo daļiņu un palīdz uzturēt dzīvu dzejas nervu.

Ko tev nozīmē lasīt dzejoli skaļi un publikas priekšā? Vai dzejolis no tā mainās? Vai mainies tu?

Man tas vienmēr nozīmē trīcošas rokas, bet nu jau tieku galā labāk. Man tas nozīmē iedot dzejolim balsi, cilvēks vienmēr atcerēsies to konkrēto dzejoli, kuru tu esi lasījis tieši tajā balsī, kā viņš to ir dzirdējis. Arī klusi lasot pie sevis, viņš lasīs tieši tavā balsī. Tu palaid dzejoli ārā no būra, jo uz lapas tas vēl nav salauzis savas restes. Dzejolis no tā mainās, tas tiek sapucēts, tas ir kā klausīties dziesmu uz labām austiņām, kad dzirdi visas apslāpētās skaņas. 

Autors arī mainās, viņš ar laiku sāk piedomāt vairāk, kā tas skanēs, vai tas skanēs, vai labāk atstāt vienmērīgu intonāciju. Autors rada savu brīvās gribas fabriku.

Vai es pēc lasījuma mainu kaut ko nolasītā dzejolī? Īsti ne, man ir princips baigi neko nemainīt, bet ar šo principu es mēdzu pacīnīties, ir izņēmumi. Izejot "Literāro akadēmiju" un citas meistarklases, esmu iemācījies nesakauties ar savu dzejoli uzreiz, bet paņurcīt, pamocīt. Te ir trausla līnija, ko nevajag pārkāpt, lai nesanāk tā, ka dzejolis izraisa nelabumu un tiek izmests pavisam. Tāpēc, kā viens pasniedzējs mums mācīja, ja uzreiz nesanāk, atstāj uz kādām divām nedēļām, tad atgriezies un paskaties – iespējams, ir pienācis laiks.

Dzejas ABC

Jūlija Dibovska, literatūrkritiķe: "Pats autors šīs rindas raksturo kā maigas, bet, protams, tas pats par sevi ir diezgan maigs apzīmējums tam, kā liriskais "es" veic apkārtējās pasaules izpēti, ielūkojoties arī baisajā sevī."

"Kultūrzīmju" lasītājiem iespēja ieskatīties Arnolda Ščucka jaunākajā dzejas kopā.

***

saslapinu rādītājpirksta galu

un nodzēšu dažas zvaigznes

no vecākiem mantots ieradums

vēroju nakti uz zālāja paklāja

iedomājos ka esam

kurmji dobēs

kuriem kāds izliek slazdus

nodziest oglīte

vējš aiznes pelnus

lazdu krūmos lūgšanu nopīkst cirslis

naktssardze postenī

meža šalkoņa aprij piemājas trokšņus

pīpes dūmos izplūst fons

uz mirkli gribas būt upeņogai

bezrūpīgi karāties līdz iemaisa putrā

vai vienkārši nobirt zemē

***

vēlos bradāt dzērvju iestaigātus purvus

basām kājām

ved mani

tik palūgšu virs purva priežu galotnēm

māksliniek iekrāso melnbaltu fonu

dzird katedrāles zvanus

un tīkoju būt

vienīgi uz krāsu paletes

mammas darbnīcā

***

vairs nekārojam

zelta āderes

vien tikt līdz mājām un

mazliet nolaizīt varavīksni

skābu kā centershock konfektes

kuras tirgoja stacijas kioskā

un kafijas maizīti

ar saules pinumu viducī

lipīgiem pirkstiem

kā mironim

aizvērt plakstiņus

lai nesastingst

lai vilciens no skolas

nekad neaizved uz darbu

***

caur mazām zilām acīm

līdz sešpadsmitā gada dienai

plūstot kā krāsai

roku rokā

gan vecmāmiņas guašu vai akvareļu

gan manā spēcīgajā

caur delnām līdztekus strāvo

nemanāms vējš

vēl tagad

glauda matu cirtas

un tu iegrimsti atmiņās

kā toreiz vasarā

kad man teica

ka sēžot mašīnā pie atvērta loga

atspiedusies ar pusaizvērtām acīm

tu biji rudzu ziedu bērns

un man šķiet ka daļu pļavas

tu paņēmi sev līdzi

***

es baidos ka nezināšu

kā uzvesties vecumdienās

kā nesekmīgs kļūdu labojums

atkal izlaižu pasaules diktātu

vēlreiz interpunkcionāli

paklūpot un piezemējoties

tepat

analfabētu pieturā

nav vērtējuma

te jūra žāvējas uz veļas striķa

bet saulē izkaltis ķermenis

kļūst par sāļu uzkodu pie alus

sirmi smiltāji čirkst apavu alejās

streipuļojot gar barjeru rifu

pirmajam garāmgājējam sameloju ka

lai laicīgi sagatavotos vecumdienām

esmu ceļā

uz jūras zirdziņu dzemdībām