Kad rudens jau krietnā skrējienā un kukurūzas lauki uzbriedinājuši savus augļus, ir īstais laiks celt plinti plecā un doties pirmo rudens ruksi lūkoties.

Šādi nodomāju, no rīta pamostoties, un šo iekšējo mednieka balsi ignorēt nedrīkstēja. Apzvanīju kolektīva medniekus, un norunājām vakara pusē, pirms sācis krēslot, trijatā apsekot kukurūzas laukus.


Cerības ieraudzīt potenciālo medījumu bija diezgan daudzsološas. Pēc kārtas vairākus vakarus un naktis kluba biedri jau bija manījuši ne vienu vien mežacūku bariņu. Kādā no bariem divi lieli un pieci pērnie rukši, citā rukšu mamma ar septiņām atvasēm mielojās ar saldajām kukurūzas vālītēm. 

Turpat netālu manīti un arī nomedīti zeltainie šakāļi, kas sāk ģeo­metriskajā progresijā parādīt savu vairošanās potenciālu mūsu kluba medību platībās. Tāpat mūsu teritoriju pārņēmuši āpši, kas sarakuši alas katrā grāvmalē un zemes valnī. Zinot šo informāciju, platībās ierados jau laikus un tornītī uzrausos ap septiņiem pievakarē. Saules gaisma vēl divas stundas ļauj novērot apkārtni un izdarīt secinājumus. 

No manis pa labi milzīgs kukurūzas lauks, priekšā ezers un tikko uzarti pērnie rapši, kreisajā pusē kārtējā garšas dārgumu lāde – cūku pupu lauks. Nodomāju, ka, atrodoties šādā vietā, viss, kas jādara, jāsagaida un precīzi jāraida šāviens. Jau pirmajās minūtēs pēc iekārtošanās tornī zem tā aizcilpo krietna izmēra garausis, kam pa pēdām, degunu raucot, nosoļo lapsa. Vēl brītiņu vēlāk divi āpši parāda savas rakšanas prasmes.