4. jūnija rīta ziņas sociālajos tīklos mani nedaudz sarūgtināja. 19. maijā ar 66 Saeimas deputātu balsīm ievēlētā ārlietu ministre Baiba Braže paziņoja par iestāšanos "Jaunajā Vienotībā". Protams, partijas izvēle ir katra personīga lieta. Žurnālisti ārlietu ministri ar jautājumu par stāšanos partijā mocīja jau no amatā apstiprināšanas dienas. Vēl nesenajā Rēdera vadītajā raidījumā "1:1" ministres atbildes neliecināja par drīzu stāšanos. Personīgi pie sevis domāju – mums paveicies, ka Baiba Braže, četrus gadus būdama NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos, pietiekami uzsūkusi pasaules gudrības.

Sākums ministres amatā bija daudzsološs. Iestāšanās Zemessardzē 57 gadu vecumā, pusmaratona skriešana, līdzekļu vākšana lidrobotu iegādei Ukrainai. Tā vien gribējās teikt – patiešām mums palaimējies – pie Latvijas debesīm parādījusies politiķe, kura nav konjunktūriste, t. i., cilvēks savā labā neizmanto stāvokli, apstākļus, situāciju. Mani ne tik daudz sarūgtināja iestāšanās fakts, bet gan Bražes izpratne par partijām. Ministre teic, ka viņa tic partiju sistēmai, partijām kā demokrātiskām institūcijām Latvijā. "Man politiskais ceļš ir tikai sākumā. Tā bija liela izšķiršanās," tā Baiba Braže. Jā, tā ir liela uzdrīkstēšanās stāties partijā, kas iejaukta vairākos finansiālos skandālos un visus pastāvēšanas gadus vairojusi ierēdniecību. 

Patiešām, vai mūsu partijas pēc neatkarības atjaunošanas ar sirdi un dvēseli kalpojušas tautai? Es gan tās visas sauktu par interešu grupām.