Piedāvājam sarunu ar balsotāju par Latvijas neatkarību, bijušo LR Augstākās Padomes deputātu, barikāžu organizatoru Odiseju Kostandu. Pašlaik Kostanda savu nodarbošanos dēvē – "dārznieks pats savā dārzā". Esot darījis, ko varējis valsts un Latvijas grieķu labā, nu laiks auklēt mazbērnus. Ar valstiskuma atjaunotāju runājam par barikādēm mūsdienās.
Vai jums nav dežavū sajūta, ka šodien atkal jāceļ barikādes, jāgādā malka ugunskuriem un jāmeklē par Latviju nomodā esoši cilvēki?
O. Kostanda: Brīvība ir ne tikai jāizcīna uz barikādēm kā pirms 33 gadiem, tā ir arī jānosargā. Ar nosacītām barikādēm šodien saprotam gatavību aizstāvēt savu valsti, tautu un savu ģimeni, jo paši vien esam tā valsts. Jo – vai gribam iekrist viduslaiku tumsonībā un būt zem režīma tupeles, kāds izveidojies austrumos un kur skrūvju piegriešana vēl nav beigusies? Ir dzīva vecā paaudze, kas atceras hitlerismu, staļinismu, komunismu, nu plejādei pievienojies putinisms. Tas apdraud ne tikai Latviju, tā ir visas brīvās pasaules problēma. Tik satrunējis, primitīvs liekas šis režīms, bet tik draudošs – nenoliedzami, ar sekotājiem arī mūsu valstī, un pēc Ukrainas kara piemēra redzam, cik daudz ir kolaborantu. Ja uzbrūk tāds režīms, nobāl vēstures stāsti par barbaru ordu vai mongoļu–tatāru iebrukumu. Drīzāk ataust atmiņā liecības par PSRS karaspēka uzvaras gājienu 1945. gadā uz Eiropu un pastrādātais pret civiliedzīvotājiem.
Ja gribam nosargāt demokrātijas iekārtu, valstisko neatkarību, cilvēku dzīvību, savas mājas, savus bērnus un vecākus, jādomā par gatavību celt barikādes, vai, skaidri izsakoties, karot!
1991. gadā cilvēki bija gatavi pretoties ar to, ko varēja dabūt, – ar Otrā pasaules kara trofejām, medību bisēm, vircas mucām, ugunsdzēsības šļūtenēm, degmaisījuma Molotova kokteiļiem, pat vienkāršām rungām, metāla stieņiem un zvejnieku tīkliem, kurus uzmest, sagūstot uzbrucējus.