"Domāju ar pirkstu galiem". Saruna ar rakstnieci Aneti Jasmani

Aprīlī pie lasītājiem nonāks Anetes Jasmanes sirsnīgais debijas romāns, kas ieturēts latviešu literatūrā maz koptā žanrā.

Roberts Melnsils, uzņēmuma "Querrency" jaunākais projektu vadītājs, kopā ar kolēģiem ir tikko nosvinējis savu 25. dzimšanas dienu, kad izlasa e-pastā priekšnieces lūgumu. Roberts būtu priecīgs nodot jautājumu kolēģes Lības J. rokās, taču rodas neliela aizķeršanās – uzņēmumā nav nevienas Lības J. Toties ir Līva Jaunbirze. Ticu, ka nevienam nevajadzēja pat paskatīties uz datora tastatūru, lai saprastu, ka patiesībā meklētā persona varēja būt arī kāda Līna J. Tieši tā arī izrādās, bet tikmēr Roberts jau paspējis Līvai Jaunbirzei aizsūtīt veselu e-pastu klājienu, vienu sašutušāku par otru, savukārt viņa – pēc tam, kad neizdodas novadīt kolēģa enerģiju produktīvākā gultnē, – lūgt palīdzību personāla daļai. Un ar to arī viss stāsts varētu beigties, ja vien Robertam nepiemistu Labradoras retrīvera kucēna enerģija un viņš nebūtu nolēmis par visām varītēm Līvai atvainoties.

Līdzīgi Anetei, kā uzzināsiet tālāk mūsu sarunā, arī man ļoti patīk viedierīču piedāvātā iespēja paņemt līdzi uz jebkuru pasaules vietu teju neierobežotu skaitu grāmatu. "E-pasta romāna" manuskriptu, ko Anete atsūtīja konkursam "Vakara romāns 2025", lasīju mašīnā, braucot komandējumā. Skaļi smējos vismaz pusi ceļa līdz Cēsīm, krietni nokaitinot pārējos līdzbraucējus un šoferi. Citiem vārdiem sakot – saprātīgi izvēlieties vietu un laiku "E-pasta romāna" izbaudīšanai!

Anete, šis ir jūsu pirmais romāns, būtu labi mazliet vairāk uzzināt par autori. Ja jums būtu jāpasaka trīs teikumi par sevi pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, ko jūs sacītu?

A. Jasmane: Šajā kontekstā? Es teiktu, ka esmu spītīgi uzskatījusi sevi par rakstnieci kopš deviņu gadu vecuma, tādēļ visa šī situācija, kas tagad izveidojusies, tai deviņgadniecei nav nekāds pārsteigums. Pašreizējā es savukārt ir ļoti pārsteigta, ka tas ar mani notiek. Esmu ļoti liela grāmatmīle, un to nevajag jaukt ar hobiju, jo grāmatas sen pārņēmušas visu manu dzīvi. 

Esmu introverta, un šī intervija grauj visas manas iedomas par to, ka rakstnieks svētā vientulībā sēž savā rakstīšanas alā un nekad ne ar vienu nerunā 

(smejas).

Ko jūs kā introverta latviešu rakstniece domājat par "Latvian Literature" izdomāto introvertā rakstnieka tēlu I.?

Kad pirmoreiz to ieraudzīju, domāju – jā, tā esmu es, lūk, mani redz, dzird, kaut gan rakstiskā formātā! Tā ir viena no ģeniālākajām lietām, ko esmu redzējusi.

Un tad izrādās, ka arī nabaga introvertajiem latviešu rakstniekiem tik un tā jāpiedalās dažādos pasākumos, nedod dievs, jāatver pašiem savas grāmatas, jātiekas ar lasītājiem...

Domāju, ka tas man tiešām draud, jo kolēģes ir bibliotekāres. Šobrīd gan es varētu aizbildināties, ka netieku, jo esmu pārāk tālu, bet nākotnē man vajadzēs izdomāt kādus radošākus ieganstus vai arī kapitulēt un teikt: "Jā, labi, es būšu, paldies!"

Romānā diezgan liela loma ir abu tēlu diskusijai par mīļākajiem dzīvniekiem. Kā ir – vai pati esat suņu vai kaķu cilvēks?

Tagad man jāatzīstas, ka esmu liela viltvārde. Saprotu, kādēļ rakstniekiem saka – raksti to, ko tu zini. Man nekad nav bijis ne suņu, ne kaķu; kad biju maza, man nedrīkstēja būt mājdzīvnieki, un, kad pieaugu, tā vēlme tā arī īsti neparādījās. Tā nu es suņus un kaķus ļoti cienu – no attāluma. Ja noteikti jāatbild uz šo jautājumu, es laikam teiktu kaķi, galvenokārt tādēļ, lai mani draugi, kuriem ir kaķi, joprojām ielaistu mani savās mājās (smejas).

Mazliet pastāstījāt man par to, kā tapa romāns, bet, lūdzu, lasītājiem mazliet izvērstāku versiju – un galvenais, kā saņēmāties to iesniegt vērtēšanai?

Bija silta un saulaina vasara, kas man ir diezgan briesmīgs laiks, un ieradās radošā nomāktība. 

Radošo nomāktību man patīk ārstēt ar kādu projektu – tas var būt kaut kas ar roku darināts, varbūt kāds rokdarbs, bet šoreiz, staigājot gar bibliotēkas plauktiem ar "Vakara romāniem", iedomājos – re, tas taču arī varētu būt projekts! 

Protams, uzreiz apsēdos, izdomāju vairākas romāna idejas. Līdz plānošanas fāzei izdzīvoja trīs, tālāk – tikai šī viena, iespējams, tādēļ, ka epistolārais formāts ir man mīļš kopš bērnības. Džeinas Ostinas "Lēdija Sūzana" ir viena no manām mīļākajām grāmatām, bet ir arī daudzas citas; nesenākā, ko esmu izlasījusi latviešu valodā, bija "Sargies ziemeļvēja", kurā arī ir divi tēli, kuri nejauši satikušies e-pastos, un tur arī pamatā ir e-pasta ķibele. Mums taču visiem bijuši dažādi negadījumi ar e-pastiem. Radiniece stāstīja, ka priekšnieks lasa lekciju par to, kādēļ neatbild uz e-pastu, kurš taču ir nosūtīts, un kā tā var būt, ka nav saņemts! Izrādās, viņš to nosūtījis citai darbiniecei, kuras vārds un uzvārds no radinieces vārda atšķiras ar diviem burtiem. Man arī pašai bija kolēģe, kura, reiz aizsūtījusi e-pastu uz nepareizo adresi, turpināja to darīt. Tāda bija sākotnēja ideja, tad sēdos un to visu uzrakstīju.

Ar uzticēšanas daļu ir mazliet sirreāli. Pieņemu, ka izlikos – tā neeksistē, jo "Vakara romāna" konkurss ir ļoti liberāla parādība: tu aizsūti manuskriptu, un, ja žūrijai tas nepatiks, tu par to neko vairāk nedzirdēsi. Viss.

Savukārt apsēsties un rakstīt vienmēr ir lielākā bauda, ko es varu piedzīvot radošā procesā. Man, iespējams, ļoti paveicies, ka šāda doma – uzrakstīt grāmatu – bija jau no deviņu gadu vecuma, jo man tas nav darbs. Kad apsēžos pie datora, nokļūstu tajā maģiskajā sfērā, kurā esmu pieradusi būt. Kas notiek uz papīra tālāk, protams, ir cits jautājums, jo rakstīšanai vajag ļoti daudz disciplīnas. Varbūt kāds var, bet es tā nevaru – apsēsties un uzrakstīt romānu vienā dienā. Man patīk lietas izdarīt. Uzreiz. Un, kad tas nenotiek, iestājas frustrācija.

Bet tādā ziņā, iespējams, tieši šāds formāts ir ļoti pateicīgs.

Jā, taisnība – tiek pabeigta saruna, pabeigta doma. Tādā ziņā īsais formāts labi nospēlēja un to varēja turpināt katru dienu – varbūt ne gluži katru, jo romāna vidū saslimu, man sākās redzes problēmas. Ekrānus tad lietot nevarēja, mēģināju rakstīt ar roku, sapratu – nebūs, arī diktēt nevaru, izrādās, es domāju ar pirkstu galiem. Bet jā, tiešām, 

lai apsēstos, manuskriptu uzrakstītu un pabeigtu, vajadzēja diezgan lielu disciplīnu,

Kā tur ir ar datorkļūmēm, vai ir gadījies arī kas dramatiskāks par sajauktām e-pastu adresēm – kas, protams, arī var izrādīties visai nepatīkami, īpaši, ja nosūtīta konfidenciāla informācija...

Romānā darbība galvenokārt notiek darba vidē, mans dramatiskākais piedzīvojums ar datoriem norisinājās akadēmiskajā vidē. Tas ir, protams, klasiskais stāsts par bakalaura darbu, kurš nebija nekur citur saglabāts un kuru apēda dators. Bakalaurs gandrīz pabeigts, dators nomiris, Anete sirmo, tomēr, paldies visiem svētajiem, kaut kā izdevās to uzcelt no mirušajiem, pabeigt darbu un laikā iesniegt.

Esat piedzimusi vienā laikā ar Latvijas atgūto neatkarību un augusi laikā, kad cilvēki gan gluži vēl nepiedzima ar viedtālruņiem rokās, tomēr datori bija praktiski katrā mājā. Kāda ir jūsu sajūta par viedierīču lomu mūsu dzīvē?

Esmu liela grāmatmīle, tas nozīmē, ja kabatā ir viedierīce, man ir pieejami simtiem grāmatu. Otra mīļākā lieta ir tā, ka jebkuru informāciju, kuru vien varu iedomāties, varu uzzināt kaut vai trijos naktī – paga, no kā sastāv mūsu acs, kas tur īsti notiek, kādēļ tā strādā tieši tā, kā strādā? Tas arī rakstniekam ir ļoti noderīgi. Bet mīnusi ir, protams, informācijas daudzums, kuru kaut kā jāfiltrē, jāspēj norobežoties no lietām, nevari būt informēts par visu, kas notiek, tad ir jāsajūk prātā. Un otra – viedierīces mūs padara vienmēr pieejamus. Ir desmit vakarā, un es varu saņemt zvanu no priekšnieces. Bet, ja izslēgšu telefonu, draugiem un tuviniekiem sāksies panika – ak nē, kas noticis, Anete nav desmit minūtes vai, trakums, trīs dienas bijusi tīklos, varbūt viņai vajag palīdzību?! (Smejas.) 

Vairs nav tādas sajūtas, ka es tiešām varu būt viena pati, un, ja tiešām esmu, tad cilvēkiem tas šķiet ļoti savādi.

Jūs strādājat bibliotēkā, vai tas arī saistīts ar mīlestību pret grāmatām?

... es strādāju bibliotēkā pagātnes izteiksmē, šobrīd to nedaru. Studiju laikā strādāju grāmatnīcā, un, kaut gan tā ir daudz rosīgāka vide nekā bibliotēka, bet kopumā līdzīga: apkārt ir grāmatas? Jā! Apkārt ir cilvēki, kuri grib grāmatas? Arī jā. Cilvēki, kuri grib runāt par grāmatām? Arī jā. Un es domāju: hmm, izskatās, tas varētu mani interesēt. Labprāt strādātu līdzīgā vidē, bet nezinu, vai gribu, lai tas ir veikals. Kur vēl es tādu vidi varētu atrast? Bibliotēkā! Lasoši kolēģi ir viena no skaistākajām dzīves dāvanām, vismaz man.

Vēl man krājumā bija jautājums par grāmatām – ko pati lasāt, un ko ieteiktu arī citiem?

Man bail absolūti sabojāt par sevi iespaidu, bet glābiņa nav: viena no mīļākajām lietām, ko lasīt, man ir šausmu literatūra, kas īsti nesaskan ar šī romāna vēstījumu. Bet man tiešām patīk lasīt par briesmīgām, nervus kutinošām, bieži pārdabiskām lietām.

Stīvens Kings, "Mizerija"?

Interesanti, ka Stīvenu Kingu gan vēl neesmu lasījusi, izņemot viņa "On Writing: A Memoir of the Craft". Laiku pa laikam esmu domājusi pieķerties, bet pagaidām tas ir gājis man garām. Bet ar šausmu literatūru es aizraujos kopš mazotnes, varbūt tad gluži nelasīju ļoti šausmīgas šausmas, bet pusaudzes gados bija gan "Drakula", gan "Frankenšteins".

Savukārt par grāmatām, ko ieteiktu citiem... Būdama bibliotekāre, es vispirms gribētu iepazīties ar cilvēku, pirms ieteikt viņiem grāmatas. Man ir lasītāji, kuri teikuši, ka lasīs tikai tādas grāmatas, kur notiek tikai labas lietas, vai arī tikai vēsturiskos romānus par kādu konkrētu periodu. Es pati lasu daudz, un tad man ir izveidojies saraksts mammai, māsai, draudzenei, kolēģiem...