Viņš bija gatavs ziedot savu dzīvību. Stāsts par Juri Ziemeli

Latvijas Valsts arhīvā Jura Ziemeļa (1941–1988) "pretpadomju darbības" izmeklēšanas un tiesu aktis aizņem deviņas dokumentu mapes.

Starp padomju okupācijas perioda Latvijas brīvības cīnītājiem J. Ziemeli nereti min līdzās viņa draugam un domubiedram leģendārajam Gunāram Astram, tomēr atpazīstamība sabiedrībā viņam ir krietni mazāka. Apgādā "Latvijas Mediji" nupat iznākušās grāmatas "Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu" autore Anta Bergmane jau pirms krietna laika bija apņēmusies situāciju labot. A. Bergmane, tāpat kā grāmatas varonis, reiz darbojās grupā "Helsinki-86", bija tās Rīgas nodaļas sabiedriskā darbiniece. 

Apkopot informāciju, vēstules, laikabiedru atmiņas par šo neparasto personību nav bijis viegls uzdevums. Palīdzējuši J. Ziemeļa tuvinieki un citi helsinkieši, tostarp Jānis Vēveris, un grupas atbalstītāji. Grāmatai īstenībā vajadzēja būt gatavai pirms kādiem pieciem gadiem, taču toreiz datora tehniskas kļūmes dēļ viss sagatavotais teksts esot "nobrucis". Autorei nācies saņemties un rakstīt no jauna. Pozitīvais – atjaunojot nākusi klāt papildu informācija, un izdevums sanācis pat biezāks, nekā sākumā iecerēts.

Laikabiedri par J. Ziemeli saka: radikālis, kas cīņai par Latvijas atbrīvošanu veltījis visu mūžu jau no pusaudža gadiem, bet kam reizē piemitusi inteliģence un empātija, cilvēks ar fenomenālu atmiņu un Dieva dotām runas dotībām. Viņš bija viens no tiem, kurš 1979. gadā parakstīja "45 baltiešu memorandu" – aicinājums pasaules valstu vadītājiem un ANO ģenerālsekretāram pasludināt 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu un likvidēt tā sekas, proti, izvest PSRS karaspēku no Baltijas valstīm.

Anta Bergmane dusmojas uz medijiem, kas J. Ziemeli un viņam līdzīgos dēvē par "disidentiem": "Viņi nebija disidenti, jo dzīvoja okupētā valstī. Disidents ir cilvēks, kas cīnās pret savas valsts valdības netaisnībām, – tāds PSRS bija Aleksandrs Solžeņicins. Bet viņi cīnījās pret okupantu režīmu. Viņi bija brīvības cīnītāji."

Juri Ziemeli iepazināt, darbojoties "Helsinki-86". Bet kā pati nonācāt šajā organizācijā?

A. Bergmane: Tēvs bija izsūtīts Sibīrijā. Tēvabrālis bija leģionārs un krita Volhovā. Vecāki man nekad neslēpa, kas noticis. Man bija bijis kāds pusotrs gads, kad bēgļu gaitās Dundagā mājas lielajā istabā krievu zaldāti nostādījuši visus pie sienas un draudējuši ar nošaušanu. Klausījos "Radio Brīvību" un "Amerikas Balsi". Tāpat kā Jurim Ziemelim tā man bija okupācijas vara.

Kad 1987. gadā sākās pirmās masu demonstrācijas, gribēju būt šo cilvēku vidū. Togad īsi pirms 14. jūnija nonācu slimnīcā un pie Brīvības pieminekļa nevarēju būt, taču draugi, mani pazīstot, sagādāja zīmīti no mācītāja Jura Rubeņa, kā helsinkiešus atrast. Rubenis mani nepazina, bet viņš pazina cilvēku, kas zīmīti lūdza. Tur bija vārdi, uzvārdi un telefona numuri. Piezvanīju Ziemelim. Viņa balss bija ļoti mierīga un patīkama. Viņš manu zvanu uzņēma tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Ziemelis pateica, lai 1988. gada 14. janvārī esmu pie viņa. Tur bija arī Linards Grantiņš. Mani iztaujāja un pieņēma lēmumu.

Sākumā un arī pēc tam, kad no organizācijas atdalījās Rīgas nodaļa, mēs nemaz nevarējām visi viens otru pazīt. Nezinājām arī, cik mūsu vispār ir.

Katram grupas loceklim bija savi atbalstītāji. Mani atbalstītāji, piemēram, bija praktiski visa Zvejnieku kolhozu savienības sagādes daļas tehniskās informācijas nodaļa. Bija arī arhitektu birojs Vecrīgā. Mana māsa bija bērnudārza vadītāja, un sapulces rīkojām pie viņas. Cits helsinkietis nemaz nezināja, kāda ir mana aizmugure.

Nav šaubu, ka Juris Ziemelis bija varonis, nesalaužams un apbrīnojams savā pārliecībā. Tomēr kāds bija viņa konkrētais devums Latvijas neatkarības atgūšanas procesos? Pirms 1987. gada tautā par viņu taču bija dzirdējis vien retais.

Ja nebūtu tādu kā Juris Ziemelis... Bija jau bez viņa vēl tādi, kas dabūja 25 gadus ieslodzījumā, gāja nāvē. Vienu daļu mēs pat nezinām. Čekas dokumentos parādās cilvēki un notikumi, par kuriem saproti, ka būtu vērts par to vairāk uzzināt. Ja neuzturētu garu, ka gribam būt brīvi un mūsu vidū ir drosmīgi cilvēki, kas nes šo ideju, tad arī nekļūtu brīvi. Būtu tādi paši kā daudzās nelielās tautas Krievijā. Manuprāt, pietiek arī ar desmit tādiem cilvēkiem. Visai tautas masai nemaz nebija jāzina, ka tādas personības pastāv. Tas ir kā pēc Bībeles – 12 apustuļi. Kad paskaties uz šodienas jaunatni – liekas, ārprāts, viņi taču nezina neko! Taču viņos ir nacionālais gars. Tas virmo gaisā. "Helsinki-86" nebija masveida organizācija, taču mūsu bija vairāk, nekā tautā toreiz saprata.

J. Vēveris: Kad viss sākās 1987./88. gadā, cilvēki patiešām maz ko zināja par Ziemeli. Īstenībā tāpat kā par Astru. Bet Ziemelis tad parādījās kā viens no līderiem, kuru ievēroja sanāksmēs un mītiņos, ne jau viņa pagātnes dēļ. Starp citu, viņš bija arī viens no tiem, kas veidoja Latvijas Tautas fronti (LTF), bija iniciatīvas grupā. Tas, ka viņš bijis arī viens no "45 baltiešu memoranda" parakstītājiem, atklājās tikai vēlāk, pamazām.

Mēs un citi to tā dabiski pieņēmām, ka tādi kā Ziemelis un Astra varētu būt arī starp tiem, kas vadītu valsti un būtu alternatīva komjauniešiem un komunistiem. Atcerēsimies – tur, kur ir līderi, rodas sekotāji. Cilvēki, kas toreiz caur LTF aizgāja pie "gaišajiem spēkiem", pie citas notikumu gaitas tikpat labi būtu varējuši aiziet aiz Ziemeļa un Astras. Viņi spēja veidot ap sevi komandu. Un tāpēc kādiem bija ļoti nevēlami. Viņš bija arī pirmais, kas sāka vākt parakstus par Gunāra Astras atbrīvošanu.

Iedomājieties, 1987. gada 14. jūnijs – pirmā demonstrācija pēc vairāk nekā 50 gadiem! Tur dažs jau bija atnācis gatavs, ar krūzīti, karoti un segu.

Sākās stihiskas runas, kaut iepriekš čekā bija vienošanās, ka runu un plakātu nebūs. Ziemelis teica uzrunu, un pēkšņi sāka vākt parakstus par Astras atbrīvošanu! Un cilvēki parakstījās! Tajā laikā, kad viss vēl tikko bijis sastindzis bailēs no represijām! Tas bija fenomens!

Bet visi jau nevarēja būt kā Ziemelis. Citi atmodā bija tādi, kas centās ko panākt manevrējot. Piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš.

A. Bergmane: Kad 1988. gada septembrī gatavoja LTF dibināšanas kongresu, viens no galvenajiem organizācijas komitejā bija Latvijas Dabas muzeja direktors, agrākais Latvijas kompartijas Centrālkomitejas otrais sekretārs, nacionālkomunists Vilis Krūmiņš. Es gāju pie viņa runāt, ka "Helsinki-86" gribētu tautas manifestācijā Mežaparka estrādes tornī uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu. Viņš man: "Ko jūs! Kādu sarkanbaltsarkano", kaut 1987. gada 14. jūnijā un vēlākos mītiņos karogs jau bija parādījies. Debates par karogu LTF dibināšanas pasākumā izvērtās diezgan asas. Ziemelis tajā laikā jau bija tik slims, ka runāt bija jāiet man. Tagad nāk smiekli, kā biedēju Krūmiņu, bet teicu apmēram tā: "Ja jūs uzvilksiet to zili viļņoto, tad jūra būs melna!" Viņš pilnīgi izmisis ķēra pie sirds: "Ko tagad Stradiņš teiks!" Beigās panācu, ka Krūmiņš apsolīja tās pašas dienas vakarā pulksten astoņos zvanīt uz Ziemeļa dzīvokli, kur pulcējāmies, un pateikt verdiktu. Kamēr gaidījām, ap kādiem sešiem atnāca Juris Dobelis, Modris Lujāns un vēl kāds. "Tas nav vajadzīgs, ko jūs pārspīlējat" un tādā garā. Krūmiņš piezvanīja precīzi astoņos un pateica, ka viņiem Latvijas karoga nav, bet, "ja jums ir, varat uzvilkt". Un mūsu puiši karogu uzvilka! Un Stradiņš un viņa ģimene bija tā, kas nepiekrita Gunāra Astras pārvešanai no slimnīcas Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) uz Latviju, lai mēģinātu viņu glābt te. Tā ka visi šie "gaišie tēli"...

Tādi kā Anatolijs Gorbunovs vēlējās reizē nokrāsoties par sarkanbaltsarkaniem un lai varu Latvijā saglabātu čeka un komunisti. Un to viņi arī darīja. Eduards Berklavs tagad ir varonis, bet es paklausījos, ko viņš runā, un man viņš nebija pieņemams. Viņam lielākais kreņķis un aizskārums bija par to, ka viņu 1973. gadā izmeta no kompartijas. Negribu teikt, ka Berklavs nedarīja Latvijai neko labu. Darīja. Bet savā izpratnē. Un dalību Komunistiskajā partijā viņš uzsvēra kā tādu goda amatu. Es to nespēju saprast, jo manā uztverē kompartija, čekisti, zagļi, slepkavas – tas viss ir viens.

Jā, kompartijā bija arī cilvēki, kas vienkārši vēlējās dzīvē ko sasniegt, un viņiem šis mērķis bija ļoti svarīgs. 

Bet tad jāizvērtē, kas ir mūsu varoņi – tie, kas stādīja augstāk savu labumu, vai tie, kas bija pilnīgi dulli un gāja pret čeku, pret mūri, jo savādāk nevarēja? Viņi bija kā tie oļi, uz kuru pamata nobruģē ceļu.

Ja tādi kā Juris Ziemelis un Gunārs Astra piedzīvotu neatkarības atjaunošanu, kas viņi būtu?

1988. gadā kopā ar Ziemeli gājām pa ielu. Mums pretī nāca cilvēki un teica: "Tā ir mūsu nākamā valdība." Visa "Helsinki-86" grupa droši vien nekļūtu par vienotu partiju, bet esmu pārliecināta, ka daļa tajā būtu. 1988. gada rudenī no Zviedrijas bija atbraucis Juris Kaža. Viņš prasīja: "Kad Latvija būs brīva, jūs taču dibināsiet partiju?" Mēs atbildējām, ka droši vien. "Un kas tā būs par partiju?" Ziemelis atbildēja: "Sociāldemokrātiska!" 1989. gadā jau arī nodibinājām Latvijas Republikāņu partiju, bet tā izjuka, jo daļa nolēma piedalīties Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās, kas mums pārējiem nebija pieņemami.

Gunārs Astra, domāju, noietu malā. Viņš to 1988. gadā arī izdarīja, kad atklāti pateica, ka priekšējās rindās vairs neies, kaut savas zināšanas citiem neliedza un pie viņa nāca konsultēties. Bet Ziemelis tā nebūtu rīkojies. Un Astras padomi valstiskuma atjaunošanas procesā arī nozīmētu daudz.

J. Vēveris: Ziemelis jau pats stāstīja, ka čekisti viņam teikuši, ka tas, kas 1968. gadā notika Čehoslovākijā, varētu notikt arī šeit. Līdz ar to viņa uzskati bija tendēti, ka arī Latvija varētu iegūt lielāku brīvību tāda Čehoslovākijas "sociālisma ar cilvēcīgu seju" apstākļos. Ka dzīvi varētu atvieglot, pamazām "atmiekšķējot" režīmu. Viņš nez vai domāja, ka viss notiks tā pēkšņi – pateiksim, ka esam okupēta valsts, un mums to brīvību atdos.

Atcerēsimies, ka grāmatā stāsts par Juri Ziemeli noslēdzas ar 1988. gadu, līdz ar to arī viņa priekšstati un prognozes par tālākajiem notikumiem bija kā 1988. gadā. Un tajā laikā notikumi PSRS patiešām ļoti atgādināja 1968. gadu Čehoslovākijā, tikai šoreiz jau "mātes – impērijas" mērogā. 

Viņš sekoja visam līdzi un pieļāva, ka iespējami visādi sānceļi un apkārtceļi, taču galvenais, lai būtu virzība uz neatkarības atjaunošanu. Mazliet brīvības padara iespējamu lielāku brīvību, un tā tālāk. 

Tā ka nav tā, ka tikai Gorbunovs un "gaišie spēki" būtu tā visu zinājuši un paredzējuši, kā jārīkojas, lai priekšlaicīgi neizraisītu represijas, kamēr mēs, helsinkieši, būtu tie ekstrēmisti, kas apdraudēja Mihaila Gorbačova pārbūves procesus.

Protams, bija arī radikāļi, taču lielākā daļa saprata, ka ir runa par sadarbību. Es tā jokodamies saku, ka LTF jau pēc būtības bija mūsu "radikālo nacionālistu" un "gaišo spēku" kopīga organizācija. Bet vienlaikus bija jābūt skaidram galējam mērķim – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana. Tikmēr starp mūsu sabiedrotajiem "gaišajiem spēkiem" bija tādi, par kuriem varēja skaidri redzēt, ka viņu mērķi atšķiras – dibināt jaunu, pavisam citu Latvijas valsti vai republiku ar kaut kādu īpašu statusu Padomju Savienībā, kaut kādu brīvo ekonomisko zonu kā Honkonga Ķīnai. Par to mums bija bailes, ka viņi pie tā arī apstāsies. To jau Ziemelis intervijā Raitam Valteram būtībā arī saka: ja sāks griezties nauda, tad nacionālā ideja nevienam vairs prātā nenāks.

Vai tiesa, ka Ziemelis bija tas, kurš 1983. gadā iznesa no Latvijas PSR Augstākās tiesas Gunāra Astras slavenā pēdējā vārda ierakstu?

Jā, bet viņš nebija vienīgais. Tur bija vēl cilvēki, kas pat ar roku rakstīja. Skaidrs, ka viņš ierakstīja magnetofoniņā, nodeva Alfrēdam Stinkulam, bet viņš tālāk Pāvilam Brūveram no "Brīvās Eiropas".

Tad jājautā par čekas spējām iefiltrēties arī helsinkiešu rindās. Tas pats Juris Ziemelis taču skaitījās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģents "Roberts"!

A. Bergmane: Domāju, ne jau visi, kas patiešām bija aģenti, parādījās "čekas maisos". Bet Ziemeli čeka pie sevis sauca. Viņu arī fiziski apstrādāja. Tuvākie draugi un radinieki par to zināja. Un viņš runāja ar čekistiem, jā. Čeka zināja, kur viņš bijis, ar ko runājis, no cikiem līdz cikiem. Ziemelis runāja ar visiem, to teikusi arī viņa māsa, un grāmatā tas ir pieminēts. Arī ar čekistiem. Bet viņš čekai nevienu nenodeva. Esmu par to pārliecināta. Tas izriet no tā, kā viņš dzīvoja savu dzīvi.

Pavadījis cietumā un nometnēs 24 gadus, viņš droši vien lieliski prata apieties ar cilvēkiem, arī čekistiem.

Viņš ticēja, ka var viņus apmuļķot. Kā par Ziemeli teikusi Helēna Cālīte, ko viņš vēstulēs uzrunāja par "Lienīti", viņš ar čekistiem runāja par to, ko domāja, kam ticēja, un tas bija pilnīgi pretēji tam, ko čeka no viņa gaidīja. 1965. gada rudenī viņu no ieslodzījuma pāraudzināšanas nolūkā atveda uz Latviju; rādīja visus padomju labumus, lai viņš visiem stāstītu, cik Latvijas PSR tagad labi. Bet viņš turpināja runāt to, ko domāja, un atpakaļceļā uz nometni čeka viņam sagādāja tādus apstākļus, ka Ziemelis saslima ar plaušu karsoni. Viņu spīdzināja ar tām metodēm, kādas tajā laikā tur bija pieņemtas, – turēja pusbadā, nedeva nekādus vitamīnus. Metodes jau bija ļoti slīpētas. Manuprāt, cilvēkiem šobrīd tomēr ir vieglāk izprast Jura attieksmi pret čeku, nekā tas bija pirms desmit divdesmit gadiem. Bet notikumi Ukrainā parāda, ka čeka jau nav mainījusies – tie ir bandīti un slepkavas.

J. Vēveris: Manas personiskās domas: viņš saprata, ka nevar klaji noraidīt un jāmēģina piemānīt. Tur noteikti nebija viss tik primitīvi. Tā saruna varēja būt tāda: nu dzīvo tālāk, bet, ja tur kaut kas sevišķs notiek, informē mūs. Bet Ziemelis viņiem neko nav parakstījis, jo, tikko kaut ko paraksti, tā čekisti to uzreiz izmanto spiedienam pret tevi. Viņi var manipulēt un izraisīt pret tevi neuzticību citos. Un interesanti ir ar "45 baltiešu memorandu", kas būtībā ir svarīgākais padomju laika dokuments, kurā pateikts viss par Baltijas valstu okupēto stāvokli. Es to dokumentu esmu pētījis. Tur nav nekādu čekas rokraksta pazīmju! Tur tiešām viss ir par labu mums. Bet mūsu parakstītāji taču bija Ziemelis, Uldis Ofkants, Ints Cālītis, Ivars Žukovskis – visi jau ar čekas aģentu kartītēm! Sanāk, ka to svarīgāko dokumentu parakstījuši čekas aģenti! Kā tas iespējams!? 

Jādomā, čeka visu zināja, bet kaut kādu iemeslu dēļ uzskatīja, ka tas ir pieļaujams. 

Varbūt viņi nezināja tekstu, varbūt domāja, ka tas neizies uz ārzemēm. Tā bija spēle, kurā viss nebija tik vienkārši. Aģentam ir sevi jāatstrādā, bet, būdams kopā ar Ziemeli, nekad, ne reizi nejutu, ka viņš būtu gribējis no manis kaut ko noskaidrot vai izvilkt. Jāskatās pēc reālajiem darbiem. Ko nozīmē, ka viņam ir kartīte, ja darbība kā "noderīgam idiotam" bija Jurim Vidiņam, kas nebija savervēts?

Īstenībā par Jura Ziemeļa gaitām taču nemaz tik daudz nezinām. Ir viņa vēstules, krimināllieta, dažas intervijas operatoram Raitam Valteram. Bet pietrūkst to cilvēku liecību, ar kuriem viņš bija kopā nometnēs un cietumos.

A. Bergmane: Viņa cīņubiedru diemžēl lielākoties jau vairs nav mūsu vidū. Vēsturnieks, priekšvārda autors Gints Zelmenis teic, ka kaut kur Krievijā droši vien glabājas viņa lieta. Varbūt mēs kaut kad pie tās tiksim. Bet vai tā atklās par viņu visu? Viņa dzīve, viņa runas... Es domāju, vairāk jau nemaz sevi nevar atdot, kā atdodot dzīvību. Viņš jau visu laiku uz to gāja, labi saprazdams, ka var neizturēt, nomirt, ka viņu var noslepkavot. Viņš bija redzējis nāves Sibīrijā un kā cilvēki neiztur. Jānis Rožkalns raksta, ka stiprs, daudzmaz normāls cilvēks cietumā var izturēt četrus gadus.

Juris Ziemelis izturēja 24 gadus!

Tas ir apbrīnojami! Bet izturēt viņam palīdzēja cīņubiedri, tādi kā Astra, kas bija blakus, un literatūra. Viņš aizrāvās ar indiešu un citu austrumu filozofiju. Vēl viņš raksta, ka izdzīvot palīdz skaidrs mērķis.

J. Vēveris: Ja par to, kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, tad atceros, kā mūs sapazīstināja Rolands Silaraups. Viņš paziņoja, ka Ziemelis uzņemts "Helsinki-86" grupā. Silaraups jau pats bija zaļš puika, bet te – pieredzējis cilvēks ar tādu dzīves skolas bagāžu! Bet Ziemelis bija pilnīgā mierā, ka viņu pieņem un komandē "puika". 

Diskusijās man nekad nebija bailes ar Ziemeli strīdēties, ka viņš kaut kā pārpratīs manas domas, nostums malā, sāks komandēt. Viņš uzklausīja, arī izteicās, un tas radīja uzticēšanos. 

Kad Vidiņa dēļ notika sašķelšanās un izveidojās "Helsinki-86" Rīgas nodaļa, varēja padomāt, ka Ziemelis būs tās vadītājs, taču īstenībā nodaļai vadītāja nemaz nebija! Nebija ne mazākās sajūtas, ka viņš grib kādu varu pār citiem! Ne tā, kā ar Vidiņu. Ziemelis jau bija uz gultas, un viņu mocīja sāpes, bet cilvēki joprojām nāca, prasīja padomu. Acīmredzot viņš to spēja dot.

"Aizstāvēt savu pārliecību - svēts pienākums"

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Publicējam fragmentu no grāmatas "Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu", kurā lasāmas arī viņa vēstules mātei un māsai, rakstītas no apcietinājuma vietas Mordovijā.

14. XI 1968.

Esi sveika, māmiņ!

[..] Tagad par jūsu dīvaino jautājumu. Cik saprotu, tad viņa jēga ir apmēram šāda – kur es vēlētos dzīvot – šeit vai Štatos. Šis jautājums gan ir tikpat dīvains un fantastisks kā kad, ja jūs man piedāvātu par sievu Anglijas karalieni, bet, tā kā Tu un krustmāte vēlaties saņemt uz viņu atbildi un lūdzat labi apdomāt šādu varbūtību, tad es arī pacentos to darīt visā nopietnībā un savas domas gājienu mēģināšu jums izklāstīt.

Nekas nav cilvēkam dārgāks par dzimteni, un tikai liela bēda, liela nelaime spiež viņu meklēt laimi plašā pasaulē. Nekur nav maizes bez garozas, visām zemēm ir gan savas labās, gan sliktās puses. Un tomēr, dzīvojot pat šajā valstī, es jau no bērnības esmu vairāk atrauts no dzimtenes, nekā ja es dzīvotu Amerikā. Es nejūtos vainīgs kaut kādā iedzimtā grēkā, lai samierinātos ar to, ka jau no dzimšanas esmu ieskaitīts "tautas ienaidniekos", iznīdējamā šķirā, "otrās zortes" cilvēkos. Un nespēšu ar to samierināties nekad. Un tas laikam arī būs pareizi, jo – kā ir teicis Gēte – tik tam ir tiesības uz brīvību un dzīvot, kas gatavs katru mirkli par to mirt. Un pilnīgi dabīgi, ka savas domstarpības šinī jautājumā ar šīs zemes varenajiem es varēju kārtot tikai no "spēka pozīcijām". Pilnīgi dabīgi ir arī tas, ka šajos cīniņos es biju mūžīgais zaudētājs. [..]

Un tātad kas mani sagaida nākotnē, ja es palieku šajā zemē, kādas "perspektīvas" man paveras pēc septiņiem gadiem? Tā pati "otrā šķira". Mūžīga gan tieša, gan netieša uzraudzība, vienkārša vai diplomēta (labākajā gadījumā) grāvrača darbs, treknāka vai liesāka iztikšana. Un pilnīgs pilsonīgs beztiesīgums, jo "galma slavinātājs" no manis nekad neiznāks. Manā saprašanā aizstāvēt savu pārliecību un cīnīties pret netaisnībām ir nevis pilsoņa tiesības, kuras var izmantot un var arī neizmantot, bet gan svēts pienākums, no kura pildīšanas nedrīkst izvairīties. Protams, patiesība iesākumā vienmēr ir mazākumā, un ne vienmēr viņa dzimst valdnieku galvās. Asumi ir neizbēgami, bet tikai tā viņa var uzvarēt. [..]

Un, ja tik tiešām rastos iespēja atstāt šo zemi, kas gan izklausās pēc pasakas, es būtu spiests to darīt, man tas ir jādara, jo tā ir vienīgā iespēja vēl kaut ko dzīvē sasniegt. 

Kā jau teicu, no dzimtenes neviens no labas gribas nešķiras, bet citas izejas nav. Kaut gan latviešu plašajā pasaulē ir izkaisīts vairāk, nekā dzīvo pašā Latvijā. 

Diemžēl liela daļa no viņiem ir zuduši Latvijai uz visiem laikiem. Šinī ziņā var apbrīnot ebrejus. Bargu likteņu vētru izmētāti pa visu pasauli, viņi tomēr mācēja cauri gadu tūkstošiem vākt akmeni pie akmens un atjaunot Zālamana templi, atgriezties pie Sionas. Neviļus nāk prātā veca un gudra ebreja vārdi par mums, latviešiem, ka mēs, kā mazi bērni, aizraujamies ar jaunām rotaļlietiņām, mūžīgi dzenamies pakaļ žilbinošai modei, turpretim ebreju tauta uzskata par prātīgāku palikt uzticīgai un vadīties pēc vecām patiesībām, kas neskaitāmu paaudžu dzīvē ir pārbaudītas un atzītas par drošām. [..] Kaut gan arī mēs esam tauta ar sirmu vēsturi. Vienkārši mēs viņu esam aizmirsuši, un mūsu bērnība ir ievilkusies un kļuvusi par vistīrāko infantilismu.

Ne katrs ir zudis savai tēvu zemei, kas no viņas aiziet. Un, ja es dzīvodams, pareizāk, nīkdams, gan Sibīrijā, gan Mordovijā, centos palikt uzticīgs Latvijai, tad tikpat labi es varu palikt latvietis jebkurā pasaules malā, vēl jo vairāk, ka tur neviens nepaģērē, lai tu no tā atsacītos. Esi, kas tu esi, un Dievs ar tevi!

[..] Un vēl? Interesanti, ko būtu izvēlējies Rainis, ja viņam tāda izvēle – Slobodsku vai Šveici?

Visu mīļu!

Juris.

Grāmatu meklē šeit.