Liene Kinča un Rihards Vāgners — neprāts un fantāzija

Patiesībā jau 2025. gada 5. jūnijā kultūrtelpu "Ola Foundation" bija vērts apmeklēt ne tikai dziedātājas Lienes Kinčas un pianistes Ērikas Milleres koncerta, bet arī mākslas darbu dēļ.

Lūk, Fridrihs Milts – Ņujorkas modernists, kas uzrunāja tikpat lielā mērā kā viņa literārie līdzgaitnieki Linards Tauns un Gunārs Saliņš, un tā bija daļa no Filipa Kļaviņa mākslas kolekcijas. Un kur nu vēl iespēja gūt priekšstatu par Miervalža Poļa un viņa darbu pasūtītāju klajo racionālismu, kas sagrūst nepārvaramu kaislību priekšā. Taču zināms neprāts ir arī izveidot veselu divdaļīgu programmu no Riharda Vāgnera mūzikas vien – ne jau velti tad, kad koncerta izskaņā pienāca operas "Tristāns un Izolde" ārija "Maigi un klusi", vairāk zināms kā vokāli simfoniskais opuss "Izoldes mīlas nāve", solistei jau kļuva grūti uzturēt interpretācijas piepildījumu un skanējuma intonatīvi tembrālo precizitāti. Taisnība, dziedātājai atelpu deva pianiste ar solopriekšnesumu Ferenca Lista transkripcijai "Svinīgais maršs uz Svēto Grālu" no operas "Parsifāls" un parafrāzei par "Zigmunda mīlas dziesmu" no "Valkīras" (savas versijas te piedāvājuši vairāki autori ar Karlu Tauzigu priekšgalā), taču šajos skaņdarbos savukārt tieši Ērikai Millerei nācās sastapties ar tik varenu virtuozitāti, kuras ietvaros pienācīgi savākt visa grandiozā nošu daudzuma klāstu būtu problēmas pat visizcilākajam atskaņotājmāksliniekam. Tiktāl kritiskas piebildes. Jo dzirdēt Ēriku Milleri arī kā solisti bija gandarījums un prieks, turpretī Liene Kinča patlaban atrodas teicamā vokālā formā.

Tātad – no 21. gadsimta mākslas un sabiedrības reālijām, no 20. gadsimta autoru vērīgā skatījuma uz modernitāti Liene Kinča kopā ar savu līdzgaitnieci klausītājus aizveda 19. gadsimta pasaulē, kad vēl nav pat izstāžu telpā redzamo Jaņa Rozentāla gleznu, un nākotnes Latvijas Nacionālo mākslas muzeju reprezentē Johans Heinrihs Baumanis un Johans Lēberehts Eginks. Un šāda programmas izvēle pavisam tiešā veidā lika atcerēties to neilgo laika nogriezni, kad Rihards Vāgners dzīvoja un strādāja Rīgā – mūsu izpratnē Vāgnera daiļrades kanons sākas ar "Rienci", taču Liene Kinča atskatījās vēl tālāk – uz komponista pirmo operu "Fejas" (ārija "Ak, kā lai es žēlojos") un otro operu "Mīlas aizliegums" (ārija "Kādas brīnišķīgas gaidas"). Protams, te arī kļūst skaidrs, kādēļ šo darbu iestudējumi pamatā meklējami tikai Baireitā, bet tāda nu šī mūzika ir, un līdzās "Tanheizeram", "Loengrīnam" un "Valkīrai" Liene Kinča arī to izdziedāja romantiskās noskaņās, tēlos un niansēs.

Otrs pretstats, vienlīdz pašsaprotamāks un zīmīgāks – cikls "Vēzendonkas dziesmas" kontrastā programmas otrajai daļai ar Vāgnera operu ārijām. Jo, lai gan romantismam un it īpaši jau Rihardam Vāgneram piemītošās jūtas, kaislības un pārdzīvojumi caurvij visu koncertā pārstāvēto skaņurakstu, ir tomēr starpība, vai mūzikā izpaužas personiska introspekcija, vai arī tur portretētas vispārcilvēciskas un mitoloģiskas drāmas. Liene Kinča šo starpību izjuta precīzi, tādēļ arī viņas lasījums "Piecām Matildes Vēzendonkas dziesmām" izcēlās ar liriskām krāsām, turpretī ārijas no "Tanheizera" ("Visuvarenā Jaunava, sadzirdi manu lūgumu!" un "Tev, dārgā svētku pils"), "Valkīras" ("Vīru cilts dziesma"), "Loengrīna" ("Vientuļš skumjās dienās") un visbeidzot "Tristāna un Izoldes" radīja mākslinieciska vispārinājuma un pārpasaulīgas transcendences iespaidu. Un tad vēl papildu vienojošā saikne – rakstot ciklu ar dzejnieces un mūzas Matildes Vēzendonkas vārdiem, Vāgners jau bija iecerējis operu "Tristāns un Izolde", divās dziesmās skan operas tēmu pieteikums, un soliste šo tematisko arku iedzīvināja ar emocionālu un konceptuālu sapratni.

Lienes Kinčas vērienīgās soprāna balss vērtība, protams, pirmām kārtām rodama dramatiskā piesātinājumā, jūtu afektos un krāšņā tembru diapazonā. Taču koncertā dzirdamajām interpretācijām piemita arī gaumes izjūta, nianšu spektrs un dziedājuma plastiskums, tādējādi soliste šeit norādīja iespējami drošāko ceļu uz Vāgnera mūzikas pasauli. Līdzīgi ar Ēriku Milleri, kur vēlreiz jāpiesauc sarežģīto pianistisko uzdevumu apjoms, ko viņa bija uzņēmusies, – klavieru partija te skanēja pēc iespējas līdzsvaroti un krāsaini, nepieciešamajos mezglpunktos pianiste droši piedāvāja iniciatīvu, un atskaņojuma gaitā koncertmeistares loma un solistes priekšnesums vēstīja par vienotām vadlīnijām, par kopīgu skatījumu.

2024. gadā ar Izoldes lomu Liene Kinča uzstājās Tokijas opernamā. Arī Venēcijā, Vīnē, Antverpenē, Ģentē viņa dzirdama biežāk nekā Latvijā. Tādēļ arī 5. jūnija koncerts Rīgā uztverams kā aicinājums izmantot solistes mākslinieciskos resursus un radošo pieredzi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kamēr tas vēl iespējams (galu galā programmas noslēgumā publika dzirdēja Jāzepa Vītola "Mirdzas dziesmu", nevis kādu itāļu vai franču āriju). Jāzeps Vītols operu neuzrakstīja. Taču Alfrēds Kalniņš un Jānis Mediņš gan. Līdz ar to Lienes Kinčas dramatiskais soprāns lieliski iederētos operā "Baņuta" un diloģijā "Uguns un nakts". Tiesa, ticamāk, ka Latvijas Nacionālā opera atcerēsies par pašlaik repertuārā esošo Riharda Štrausa "Salomi" – un, lai gan skaidrs, ka no Lienes Kinčas nekāda Eimija Vainhausa nesanāks, viņas balss vismaz spētu pārskanēt orķestri. Tad nu līdzās visam iepriekšminētajam gaidīšu turpinājumu ne tikai Riharda Vāgnera interpretācijām, bet arī Džona Adamsa operu "Niksons Ķīnā" (ar visu Mao kundzes lomu) un Dmitrija Šostakoviča "Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas" atgriešanos.