Kad detaļas svarīgākas… Valmieras teātra izrādes "Diena projām palēja" recenzija

Valmieras teātra Jaunajā zālē režisors Aigars Apinis iestudējis izrādi "Diena projām palēja" pēc Miko Rimminena romāna "Alus tarbas romāns", dramatizējuma autore ir Ance Muižniece. Pieteiktais "divdesmit četru stundu ceļojuma žanrs bez noteikta galamērķa, kurā svarīgākais ir pats ceļš", mulsinās tos skatītājus, kuriem ceļojums saistās ar piedzīvojumiem un ātrumu.

Personāžu pārvietošanās loģika šoreiz nenozīmē nonākšanu kaut kur, un afišā lasāmais daudznozīmīgais darbības vārds "palēja" nav vienīgais kavēklis uztverei ceļā uz vieglu (ātru) iestudējuma saprotamību. Strauji te nenotiek nekas, trīs stundu ilgajā performancē misēkļu, atkāpju, paužu patiesi netrūkst. Pirmkārt, trijotnes vārdi un iesaukas – Maršals (reiz noturējis kaismīgas runas par Mannerheimu, Somijas valstsvīru un karavīru), Henninens (somu uzvārds ar raksturīgu izskaņu -nen) un Speķists (jo garšo viss treknais) – raksturo katra īpašo pazīmi, tomēr portretējumos maz pamanāmas viņu atšķirības. Visi kopā viņi principiāli reprezentē dīkdienīgu dzīves stilu, gausi pārvietojoties pa tuvāko Helsinku pilsētas apkaimi, apcer katru sīkumu, iedzer pa aliņam, kontaktējas ar policiju un baikeriem, bet, lai atrastu un aizņemtos naudu no paziņas, nezinot viņa dzīvokļa numuru, gluži vienkārši pagalmā auro vārdu "Mājulainen!".

Pēc atrisinājuma vīri turpina klejot, pārsvarā atceroties dažādus dīvainus notikumus, un visu laiku gatavojas kauliņu spēlei, kas esot gana sarežģīta. Spēle nenotiek, vai tomēr notiek, ja viņus pašus metaforiski uzlūkojam kā dzīves kauliņus. "Pie joda, tāda putrošanās. Laikam atkal kaut ko vajadzētu darīt ar savu dzīvi,"[1] – šīs Speķista izteiktās frāzes noder par izrādes varoņus raksturojošu moto. Tiesa, arī metaforiskais salīdzinājums ir katra paša skatītāja ziņā, jo izrāde sevi neapgrūtina ar vēstījuma jēdzienisko vispārinājumu.

Ceļojums pa grāmatas lappusēm

Aktieri Sandis Runge, Rūdis Bīviņš un Krišjānis Strods iemieso trīs no visām rūpēm atbrīvotus dīvaiņus, kuri ļaujas dzīves plūsmai un iejūtīgi atbalsta, biežāk – izklaidē cits citu. Rūpīgi izstrādātajās un dzīvīgi izpildītajās lomās, ko gribas apzīmēt kā "garšīgi izbaudītas", bez uzmanības nepaliek neviena sīkākā detaļa, un jāatzīst, ka personāžu veidolos nav ne miņas no klišejiskuma.

No kreisās: Krišjānis Strods, Rūdis Bīviņš, Gerda Embure, Sandis Runge.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Izrādes netradicionālo formātu nosaka ne vien palēninājums, ar kādu trīs dīvaiņi vēro pasauli, neatrodot/nemeklējot tajā sev praktisku pielietojumu, bet arī pretēji apgriezta loģika. Šoreiz pasaule it kā kustas ap varoņiem, kā tas mēdz būt ceļojumos, kad braucējs ļaujas ainu plūsmas straumei aiz loga. Savdabīgu laika apstāšanās sajūtu uzbur scenogrāfa Reiņa Suhanova asprātīgi organizētā skatuve, kas piepildīta ar it kā nevajadzīgiem priekšmetiem, starp kuriem ik pa brīdim apguļas personāži. Pilsētas ainas uzzīmētas uz apgleznotiem posteriem, ko aktieri paceļ un nolaiž griestu augstumā kā karogus mastā. Posteri atveido darbības vietas (veikals, kafejnīca, degvielas stacija, pagalms u. c.), bet brīžiem posteru audumos kāds no spēles personāžiem gluži vienkārši ietinas, atrodot patvērumu ielas bezpajumtnieka atpūtai. Daži priekšmeti tēlaini apzīmē ko citu, viens no piemēriem – no melnas līmlentes samīcīts kamols kļūst noderīgs ekskrementu atveidojumam. Bet ripojošās boulinga bumbas, ko aktieri paralēli ripina dažādos virzienos, atgādina pa sliedēm ripojošus satiksmes tramvaju vagonus.

Daudznozīmīgi ir arī kostīmi, kādos māksliniece Ilze Vītoliņa ietērpj ansambli. Kārtu kārtainie drēbju slāņi šķiet salasīti no otrreizējai lietošanai izmestu mantu konteineriem, atgādinot par līdzīgo starp priekšmetisko un humāno vidi piepilsētas nomalēs.

Ieva Estere Barkāne Aigara Apiņa iestudējumā "Diena projām palēja" Valmieras teātrī.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Pilsētas veidola "darināšanā" un "kustināšanā" piedalās trīs aktieri – Ieva Estere Barkāne, Gerda Embure, Kārlis Dzintars Zahovskis –, turklāt katrs nospēlē vairākas epizodiskas lomas. Viņi arī stāsta notikumus un aprakstu fragmentos īpaši var novērtēt Rimminena valodas spilgtās krāsas un varoņu pilnvērtīgās izjūtas. Tā, piemēram, "čerkstošajā runātāja balsī var saklausīt skrambas no paģirām un smēķēšanas". Bet apcerīgi lūkojoties uz kurpju un grāmatu veikaliem, kurpību var vienādot ar grāmatību.

Nogurdinoša poētika

Režisoriski Apinis izvērš stila meklējumus, ko pieteica kā horeogrāfs ar kustību trajektoriju zīmējumiem iestudējumā Andra Kalnozola "Kalendārs mani sauc" (2022, režisors Mārtiņš Eihe). Kā toreiz kustības, tā tagad arī citus atsevišķos elementus, attiecību psiholoģiju, vārdu nozīmes, mūziku Apinis ved uz vienotu kopsaucēju sinhronitātes virzienā. Vizuāli tas izdodas izteiksmīgi, kad aktieri apdzīvo telpas daļu, iekļaujoties tajā, savukārt scenogrāfijas elementi tiecas atveidot izjūtu poētiku.

Varoņu bezmērķība un inscenējuma ritmiskā nenoteiktība, par spīti oriģinālajam ikdienišķu lietu uzlūkošanas rakursam, tomēr pamazām nogurdina, pārāk tieši kaitinot ar ko līdzīgu paštīksmei. Lai cik smalki izstrādātas un asprātīgas ir etīžu mikrodramaturģijas, tās, šķiet, interesē tēlus pašus.

Grāmatas darbības vieta – Helsinku rajons Kallio – un "mazā cilvēka" dzīves izpētes princips satuvina izrādes un somu režisora Aki Kaurismeki autorkino stilistiku, tomēr izrādes gaisotne atšķiras no kinovaroņu tēlu attiecību stāsta un spriedzes. Iztrūkst dramatiska notikuma vai poētiska pārcēluma punkta, no kura uzlūkot notiekošo kā daudznozīmīgu vēstījumu. Arī Marta Pujāta dzeja un Jāņa Šipkēvica mūzika kā atsevišķi vokāli lieliski priekšnesumi nesniedz poētisku kopsaucēju, oriģinālā pieeja paliek radošs, bet abstrakts formas pieteikums.

Uzziņa

"Diena projām palēja", izrāde Valmieras teātrī pēc somu rakstnieka Miko Rimminena grāmatas "Alus tarbas romāns" motīviem.

• Režisors Aigars Apinis, dramaturģe Ance Muižniece, scenogrāfs Reinis Suhanovs, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, kostīmumāksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Jānis Šipkēvics, dzejnieks Marts Pujāts.
• Lomās: Rūdis Bīviņš, Sandis Runge, Krišjānis Strods, Ieva Estere Barkāne, Gerda Embure, Kārlis Dzintars Zahovskis.
• Nākamā izrāde: 9. augustā.

_____________________________

[1] Miko Rimminena grāmata "Alus tarbas romāns" (2004), kā arī citi Rimminena darbi īpaši izceļas ar savu neatkārtojamo, specifisko valodu un daudzajiem autora ieviestajiem jaunvārdiem. Grāmata ieguvusi plašu atzinību un tulkota nīderlandiešu, vācu, zviedru, krievu un čehu valodā. 2009. gadā pie latviešu lasītājiem nonāca Maimas Grīnbergas tulkojums latviešu valodā.