Ko patiesībā nozīmē okupācija? Latvijas pieredze pirms Otrā pasaules kara

Plašsaziņas līdzekļos un pat politiskos vēstījumos dominē doma, ka Latvijas okupācija saistās vien ar Otrā pasaules kara norisēm un ir tad, ja mūsu mājās ienāk svešinieki, atņem mantu, liek strādāt savā labā, arestē, izsūta uz Sibīriju vai koncentrācijas nometni, iesloga un nogalina.

Šādu noskaņu pastiprina arī ziņas par karu Ukrainā, kur viss ļaunums ceļas no Krievijas agresijas un krievu karavīru rīcības. Tomēr objektīvai vēstures izpratnei vajadzīga lielāka skaidrība par okupācijas jēdzienu.

Jau sen latviešu valodā saistībā ar šo vārdu iesakņojušies daži pārpratumi. Piemēram, nereti dzirdama frāze "okupācijas neatzīšanas politika". Bet neatzīt okupāciju nozīmē izlikties, ka tās nebija. Taču vārdkopas nozīme ir gluži pretēja, jo domāta padomju aneksijas neatzīšana – tas, ka ASV un vēl 29 pasaules valstis 51 gadu atteicās atzīt Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai par leģitīmu darbību un juridiski saistošu faktu.

No starptautisko tiesību viedokļa okupācija ir situācija, kurā viena valsts ar bruņotu spēku sagrābj citas valsts teritoriju un pārvalda to. Okupācija beidzas, kad tāda kontrole vairs nepastāv. Šādas situācijas Latvijas 20. gadsimta vēsturē zināmas jau kopš Neatkarības kara. Sarežģītajās 1918.–1920. gada norisēs Vācijas, Padomju Krievijas, Igaunijas, Polijas, Lietuvas, Lielbritānijas un Francijas spēku darbība Latvijā tolaik zināmos laika posmos bija militāra intervence, kas notika bez Latvijas valdības aicinājuma un atļaujas. Šo valstu militārpersonas īstenoja pārvaldes funkcijas Latvijas teritorijā. Ne visos gadījumos Pagaidu valdība vai Tautas padome situāciju sauca par okupāciju, tomēr vārds nereti tika lietots. Mūsdienās no kolektīvās atmiņas tas izgaisis un atsevišķas atsauces atrodamas tikai vēsturnieku darbos. Neatkarības kara laikā okupanta un sabiedrotā loma varēja mainīties, bet agrākās pretrunas politisku iemeslu, it sevišķi labu kaimiņattiecību veidošanas nolūkā – vēlāk slāpētas un noklusētas.

Lietuviešu "okupanti"

Latvijas valsti dibināja Vācijas okupētā teritorijā, no kuras Padomju Krievija atteicās ar 1918. gada 3. marta Brestļitovskas miera līgumu un Berlīnes papildlīgumu 27. augustā. 

Revolūcijā tapusī Vācijas kreisā valdība novembrī nolēma atbalstīt nacionālu Latvijas un Igaunijas republiku veidošanu. Tā atzina Latviju un sniedza militāru palīdzību. 

Jau 15. decembrī Vācijas pārstāvis Augusts Vinnigs slēdza līgumu par pārvaldes funkciju nodošanu Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai. Sākās vācu okupācijas režīma demontāža. Bet varas iestāžu pārņemšanu pārtrauca sarkanās armijas uzbrukums un valdības pārcelšanās uz Liepāju. Sadarbība ar Vāciju beidzās pēc 1919. gada 16. aprīļa puča Liepājā, kad K. Ulmaņa valdība tika gāzta. Turpmāk starp leģitīmo Latvijas valsts varu un Vāciju pastāvēja dziļas pretrunas, kas augstāko punktu sasniedza bermontiādes laikā. 1919. gada 25. novembrī Latvija pat pieteica Vācijai karu, bet pēdējās vācu bruņotās vienības Latvijas teritoriju atstāja decembra sākumā.

Cīņā pret komunistiem Latvijā iesaistījās arī Igaunijas, Lietuvas un Polijas karaspēks. Ne visos gadījumos tas notika ar Pagaidu valdības ziņu un piekrišanu. Ar Lietuvu saistoša militārās sadarbības līguma Latvijai nebija, bet 1919. gada vasarā kaimiņvalsts armija ieņēma daļu Ilūkstes apriņķa. Ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics situāciju skaidri nosauca par okupāciju. Latvijas un Lietuvas nopietno teritoriālo domstarpību galvenais jautājums bija Ilūkstes apriņķis. Taču Lietuvai bija pretenzijas arī uz Daugavpili un pat visu Latgali, kas ilgstoši bija piederējusi Lietuvas–Polijas kopvalstij. No Ilūkstes apriņķa Latvijas armija lietuviešus izspieda ar kauju tikai 1920. gada 3. septembrī, bet robežas jautājumu galīgi noregulē 1921. gada martā ar šķīrējtiesu un teritorijas apmaiņu.

Igauņi Vidzemē

Polijas gadījumā par okupāciju nebija runas. Lai gan poļu spēki atradās Latvijā kopš 1919. gada augusta, sadarbība cīņā pret komunistiem tika noregulēta ar 1919. gada 30. decembra militārās sadarbības līgumu par Latgales atbrīvošanu. Saistības Polija izpildīja pilnā mērā un 1920. gada jūlijā Latvijas teritoriju atstāja. Tiesa, spēku atvilkšanas tiešais iemesls bija karadarbība pret Padomju Krieviju, un Polija līdz 1929. gadam saglabāja teritoriālas pretenzijas pret Latviju.

Lielākas problēmas radās attiecībās ar Igauniju. Tās spēki ieņēma un ilgstoši pārvaldīja lielu Latvijas teritorijas daļu. 

Gan valdības, gan Tautas padomes, gan Satversmes sapulces dokumenti un prese situāciju klaji sauca par okupāciju. 1919. gada 18. februārī noslēgtais militārās sadarbības līgums paredzēja kopīgu cīņu pret komunistiem un atļāva Igaunijas karaspēkam atrasties Latvijas pierobežas joslā, taču igauņiem nebija tiesiska pamata 1919. gada jūnijā atrasties pie Cēsīm un uzbrukt Rīgai. To nebija atļāvusi ne Pagaidu valdība, ne Tautas padome. Līdz pat robežlīguma noslēgšanai 1920. gada oktobrī Igaunija paturēja kontrolē būtisku Latvijas teritorijas daļu, tāpēc vairākos pagastos nevarēja notikt Satversmes sapulces vēlēšanas. 1920. gada martā Latvijas valdība pat lēma "spert soļus Latvijas ziemeļu teritorijas un iedzīvotāju apsardzības sagatavošanai", gatavojoties militārai konfrontācijai ar kaimiņvalsti. Attiecības galīgi noregulēja tikai 1923. gadā, kad Latvija atteicās no tiesībām uz Roņu salu.

Mazāk zināma vēstures lappuse ir situācija Rīgā 1919. gada jūlijā. Pēc Igaunijas armijas uzvaras Cēsu kaujās 3. jūlijā Strazdumuižā notika pamiera sarunas starp Igaunijas spēkiem no vienas un Latvijas zemessardzi un vācu brīvprātīgo vienībām no otras puses. Sarunas vadīja britu, franču un amerikāņu virsnieki. Rezultātā no 5. jūlija varu Rīgā pārņēma ārvalstu gubernatori – britu pulkvedis Stīvens Talentss un amerikāņu apakšpulkvedis Ernests Dolijs. Radās paradoksāla situācija – 8. jūlijā K. Ulmaņa Pagaidu valdība ieradās Latvijas galvaspilsētā, kur vara piederēja citu valstu militārpersonām. Tās savas pilnvaras nolika nedēļu vēlāk, kad Tautas padome apstiprināja jaunu Pagaidu valdību.

Neskaidrības ar Stučku

Ne mazāk pretrunīga Neatkarības kara dimensija bija cīņa ar Pētera Stučkas komunistiem, kur pārklājās pilsoņu kara un ārvalsts intervences motīvi. 1918. gada beigās Pagaidu valdība sarkanās armijas iebrukumu pat neuzskatīja par starpvalstu konflikta situāciju. Dokumentos iebrucēji saukti vienkārši par "laupītāju bandām", bet uzsaukumā sarkanajiem strēlniekiem situācija raksturota šādi: "Pagaidu valdība grib novērst pilsoņu karu un novest zemi līdz Satversmes sapulcei (..) atgriežoties ar ieročiem rokā, jūs varētu izsaukt Latvijā tikai pilsoņu karu." Pagaidu valdība sarkanos latviešu strēlniekus faktiski neuzskatīja par Padomju Krievijas bruņotajiem spēkiem. 

Pēc Padomju Latvijas armijas izveidošanas 1919. gada sākumā kļuva vēl mazāk skaidrs, ar ko karo. Ar ārvalsti vai konkurējošu Latvijas valdību?

Dīvaino situāciju atrisināja pati Padomju Krievija, kas 1919. gada 11. septembrī piedāvāja Latvijai miera sarunas. Slepeno pamieru noslēdza 1920. gada 30. janvārī un P. Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība beidzot tika likvidēta – tiesa, pilnvaras tā nodeva Latvijas komunistu partijai.

1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums neko nevēstīja par kara raksturu un cēloņiem. Padomju Krievijas agresijas un okupācijas faktu dokumentos nefiksēja. Tas kļuva par pamatu Latvijas un PSRS tuvināšanās tendencei, kas izpaudās 1927. gada tirdzniecības līgumā, 1932. gada neuzbrukšanas līgumā un 1939. gada savstarpējas palīdzības paktā, kura preambulā atrunāja vēlmi padziļināt "draudzīgās attiecības", kādas esot izveidojušās ar 1920. gada miera līgumu! Savukārt minētā pakta saistību izpildi Maskava izmantoja par ieganstu 1940. gada 16. jūnija ultimātam, kas pavēra ceļu Latvijas okupācijai un aneksijai 1940. gada vasarā.

Visas Neatkarības kara laika okupācijas bija īslaicīgas un noslēdzās ar varas nodošanu Latvijas valdībai un attiecību noregulēšanu sarunu ceļā. Mūsdienu vēsturnieki britu, franču, poļu un igauņu spēku darbību Latvijas teritorijā vērtē visumā pozitīvi, jo tā sekmēja Latvijas neatkarības nostiprināšanos. Turpretim Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupācijas bija pilnīgi cita mēroga ļaunums. Abi totalitārie režīmi izvērsa asiņainu teroru pret Latvijas tautu un fundamentāli mainīja sabiedrisko iekārtu. Tika iznīcinātas veselas etniskas kopienas, pārveidota sabiedrības sociālā struktūra un ierastais dzīvesveids. Totalitārās okupācijas kopumā ilga 51 gadu, un to radītās negatīvās pārmaiņas bija neatgriezeniskas.

Kad beidzās padomju okupācija?

Kad runājam par padomju okupāciju, vērts uzsvērt aneksijas motīvu. Tieši aneksija kā ilgstošs stāvoklis radīja apstākļus Latvijas sovjetizācijai – intensīvai migrācijai, bezjēdzīgai industrializācijai, aktīvai rusifikācijai un totālai kontrolei. 

Piecas desmitgades ilgušās sovjetizācijas rezultāti liedza iespēju atgriezt sabiedrību tajā stāvoklī, kāds pastāvēja 1940. gada 16. jūnijā.

Padomju iekārtas atstāto mantojumu sabiedrībā joprojām dēvē par okupācijas sekām. Tam ir zināms pamats, jo atšķirībā no padomju okupācijas sākuma beigu punkts ir grūti datējams. Lai gan Latvijas faktiskā neatkarība tika atjaunota 1991. gada 21. augustā, Augstākās Padomes konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" skaidri postulēja, ka tajā brīdī okupācija un aneksija vēl turpinājās. No likuma teksta izriet, ka okupācijas un aneksijas likvidēšana būtu saistāma ar Latvijas pilsoņu ievēlētas Saeimas sasaukšanu – tātad ar 1993. gada 6. jūliju, kad Satversme stājās spēkā pilnā apmērā. Tāda pieeja būtu pamatota, jo Latvijas varas iestādes tikai pakāpeniski pārņēma kontroli pār valsts teritoriju un robežām, arī PSRS varas orgānu darbības pilnīga apturēšana aizņēma laiku. Tomēr problēmas vēsturisko analīzi joprojām apgrūtina jautājumi par padomju karaspēka klātbūtni Latvijas teritorijā un Abrenes teritorijas statusu. Krievijas Federācija tikai 1992. gada februārī pārņēma savā jurisdikcijā padomju armijas daļas Latvijā, taču to juridiskais statuss ilgstoši palika neskaidrs. Līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu parakstīja 1994. gada 30. aprīlī. Lielākā daļa vienību Latviju atstāja līdz 1994. gada augusta beigām. Skrundas lokators turpināja darboties līdz 1998. gada 31. augustam.

Abrenes pilsēta un seši pagasti, ko 1944. gadā padomju vara atšķēla no Latvijas un pievienoja Krievijas teritorijai, pārgāja Krievijas Federācijas jurisdikcijā tikai 2007. gadā, kad parakstīja un ratificēja Latvijas–Krievijas robežlīgumu. Varētu teikt, ka līdz tam laikam minētais apgabals bija okupēta Latvijas teritorija.

Var secināt, ka padomju okupācijas sākums datējams daudz vieglāk nekā tās beigas. Iespējams, vērts turēties pie igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva atziņas, ka Baltijas valstu okupācija bija ilgstošs process, nevis vienas dienas notikums.

Raksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu ir atbildīga Latvijas Okupācijas muzeja biedrība

Kultūras ministrija. 

Foto: Publicitātes