12. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Demokrātiskākā Rīgas peldētava

1925. gada 12. jūnijā. Pirms 100 gadiem pulksten piecos pēcpusdienā Rīgā pie pontonu tilta atklāja pilsētai tradicionālo Daugavas peldētavu.

Tāda sezonāla labierīcība, ko uzskatīja par galveno un ērtāko rīdzinieku peldvietu, pastāvēja kopš 19. gadsimta vidus, taču Pirmā pasaules kara laikā peldošā konstrukcija gāja zudumā, pēc tam trūka rocības to atjaunot, tāpēc pilsētas iedzīvotājiem šis bija liels notikums. Platforma bija tapusi ātros tempos, jo konkursu peldētavas izgatavošanai Rīgas pilsētas valde izsludināja 16. aprīlī un nosacījumi paredzēja, ka tai jābūt gatavai vēlākais 30. maijā. "Rīgas Ziņas", pirmajā dienā apskatot peldošo būvi, konstatēja: "Peldētava ļoti ērta. Sevišķi plaša ir vīriešu nodaļa ar trīs baseiniem, sievietēm viens. Ir arī laukumi saules vannām un 54 ērtas kabīnes. Sieviešu un divi vīriešu baseini ar grīdu, tikai viens, lielākais, bez grīdas. Laiks vēl pārāk dzestrs, pūš ziemelis, tīri kā rudenī, tamdēļ vēl neviena, kas "iesvētītu" jauno peldētavu." Pēc būtības tas bija upē noenkurots pamatīgs baļķu un mucu plosts ar atverēm baseiniem, laipām un pārģērbšanās būdām. Publicists un humorists Andrejs Skailis (1927–2012) atmiņu grāmatā ‘’Toreiz blusas lēca augstāk’’ to raksturojis kā ‘’ļoti lielu dēļu kasti’’, kurai pa dēļu spraugām cauri plūdusi Daugavas straume. 

Peldēšanās notika lielākoties pa pliko, tādēļ arī pastāvēja dalījums kungu un dāmu zonās. Nepieciešamība pēc tādas iestādes nebija tikai atpūtas vai izpriecu, drīzāk higiēnas jautājums. 

Daudziem tūkstošiem tā bija akūta vajadzība, jo vannas ar uzsildāmu ūdeni bija vien retā mājoklī. Pat pēc 1938. gada statistikas Rīgā ar vannu lepojās tikai 21 tūkstotis dzīvokļu, kur nu vēl 1925. gadā. Tāpēc dienas pirmajā pusē lielākie peldētāji parasti bija bērni, bet pievakarēs darbu beigušie vīri un sievas. Par peldētavas lietošanas noteikumiem rakstīja: "Apmeklētājiem atļauts uzturēties peldētavā ne ilgāk par vienu stundu. Mazgāšanās ar ziepēm atļauta tikai ierādītās vietās. Aizliegts: spļaut ūdenī, mest papīrus un citus netīrumus, ņemt līdzi suņus, mazgāt veļu." Biļete 1. klasē maksāja 10 santīmu, 2. – sešus santīmus. Iestāde vienlaikus varēja uzņemt vairākus simtus klientu, taču pārsniegt 600 nebija vēlams, jo tad konstrukcija sāka iegrimt.

1937. gadā vecā vietā uzstādīja jaunu peldēšanas plostu. To izmantoja vismaz līdz 1941. gada vasarai. Diemžēl kara un sekojošās padomju okupācijas apstākļos tradicionālā peldētava no Rīgas ainavas pazuda.

"Latvijas Vēstnesis", 1925. gada 12. jūnijā

Soļi pret automobiļu katastrofām. Savā laikā ministru kabinets bija izdevis noteikumus par autosatiksmes uzturēšanu, un attiecīgu likumu vienā no pēdējām sēdēm pieņēma arī Saeima. Pastāvošās instrukcijas pie likuma izrādījušās par nepilnīgām, un ievērojot, ka lielākā daļā automobiļu katastrofās ir vainojami automobiļu vadītāji, iekšlietu ministrija uzdevusi prefektam izstrādāt stingrākus noteikumus attiecībā uz šoferu pārbaudīšanu un braukšanu. Šai jautājumā iekšlietu ministrija stāsies sakarā ar šoseju un zemesceļu valdi.