"Latviešu literatūra jau ir laba tāpēc vien, ka savu daļu tajā ir radījis Jānis Baltvilks," reiz teikusi dzejniece Inese Zandere. Jau rīt, 24. jūlijā, dzejnieka jubilejā, autoriem tiks pasniegta Jāņa Baltvilka balva par sasniegumiem bērnu literatūrā. Balvas ceremonijas laikā pirmo reizi skanēs komponistes Gundegas Šmites cikls "Trīs kokapstrādes dziesmas", kas radīts, iedvesmojoties no J. Baltvilka dzejas. 

Kurš jums pašai ir mīļākais koks?

G. Šmite: Pati sev šo jautājumu bieži uzdodu. Koki man vienmēr ir bijuši ārkārtīgi mīļi. Šobrīd sēžu dzimtas mājas dārzā Jelgavā, koku ieskauta. Šeit vairākās paaudzēs ir stādīti dažādi koki – bērzi, priedes, kļavas un ozoli. Skatos, piemēram, uz bērzu, tā zaros un lapās ir kaut kas dejisks un graciozs, gluži kā balerīna. Savukārt ozols iemieso pamatīgumu, noturīgu spēku un enerģiju. Priede ar savu siltumu un īpašo dzīvības spēku man šķiet vistuvākā.

Grieķijā, kur dzīvoju, priedes nav sastopamas, un, piemēram, manam grieķu vīram tās šķiet pat eksotiskas. Tikmēr mēs esam tā pieraduši pie priedēm, tās ir neatņemama Latvijas ainavas sastāvdaļa. Savā ziņā līdzību ar priedēm redzu palmās, arī tām ir garš, kails stumbrs un vainags augšā. Kaut kādā ziņā šos divus kokus salieku kopā: abi līdzīgi savā izteiksmē un atšķiras no citiem kokiem.