Jābūt ārkārtīgi radošam! Saruna ar tulkotāju Signi Višku

Šogad, izturot sīvu 15 Eiropas valodās sarakstītu 33 grāmatu konkurenci tulkojumu kategorijā, par ikgadējās Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti kļuvusi vācu rakstniece Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" ("Liels un mazs", 2024) un tās tulkotāja Signe Viška, kuras veikums tika novērtēts arī par otru grāmatu – Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" (Jāņa Rozes apgāds, 2024).

Signe Viška ir jaunākās paaudzes autore un tulkotāja, kultūras un literatūras projektu organizatore un dalībniece, Radio NABA literatūras raidījuma "Bron–Hīts" veidotāja un vadītāja, bijusi arī mēnešraksta "konTEKSTS" galvenā redaktore.

Kā izvēlējāties tulkot tieši grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli"?

S. Višķe: Es pat nedomāju, kāpēc šī grāmata vajadzīga latviešu lasītājam. Tas vienkārši likās asprātīgs un interesants darbs, turklāt tikai ielasoties saprotams, kas īsti domāts. Sākumā, kad "Liels un mazs" apgāda vadītāja Alise Nīgale piedāvāja tulkot šo darbu, man bija vien 23 gadi, vēl nebiju tulkojusi nevienu grāmatu, bet likās – jūra līdz ceļiem, protams, ka tulkošu! Tā likās ārprātīgi forša iespēja, bet jāatzīst – tobrīd vēl nesapratu, cik sarežģīti būs to tulkot. Tomēr pagāja laiks, un, tā kā nodošanas termiņš kļuva pateicīgi un radoši garš, paspēju iztulkot vēl dažas grāmatas un sevī biju uztrenējusi spējas.

Esmu no tiem tulkotājiem, kuri, strādājot pie grāmatām, tās izlasa vairākas reizes, un tiešām atzīstu, ka teksts bija sarežģīts – tajā paslēpts daudz ar ilustrācijām saistītu vārdu spēļu. Piemēram, večuks Klinges kungs ir pilnībā pārliecināts, ka dārzeņi ir maģisku būtņu ķermeņa daļas, un vēlas uzrakstīt pavārgrāmatu "Receptes slepkavām"... Man nav ne jausmas, kā kaut ko tādu vispār iespējams izdomāt, un ļoti priecājos, ka šāds stāsts radīts! Vienlaikus – paralēli šim trakajam stāstam rit arī pilnīgi normālas galvenās varones Lūsijas pusaudzības laika problēmas. Tas viss kopā tiešām ir ļoti foršs, īsts un autentisks pusaudžu dzīves atspoguļojums, un šādas grāmatas latviešu valodā pilnīgi noteikti ir nepieciešamas.

Reti gadās dzirdēt tulkotāju par kādu grāmatu runājam ar tik lielu aizrautību!

Man to patika tulkot, jo daudz dialogu un joku, mani aizrauj kalambūri un visvisādas vārdu sakritības. Es jau šo darbu nemaz nevarētu darīt, ja tulkošana nepatiktu.

Kādas īpašības vajadzīgas labam tulkotājam?

Pats galvenais – pacietība, jo reti gadās jau pirmajā reizē lasīt tekstu ar skaidru sapratni, kā to tulkot. Iesākumā iztulkoju tādu kā jēlo versiju un tad ar dzeltenu dokumentā sāku atzīmēt vārdu spēles un apdomājamos vārdus. Tad kādu laiku atzīmētās vietas fonā teju nemitīgi maļas pa galvu, tas liekas gluži kā interneta pārlūkā būtu vienlaikus atvērtas vairākas cilnes – eju pa ielu, staigāju vai sportoju, bet cilnes ir vaļā, un smadzeņu zobratiņi griežas un giežas… Var gadīties, ka pavisam nesaistītā situācijā prātā iešaujas teikums vai izteiciens, kas varētu tulkojumā iederēties perfekti.

Vēl tulkotājam vajadzīga arī bezbailība – agrāk šausmīgi baidījos no kļūdām, bet, mazliet iejūtoties nozarē, esmu sapratusi, ka kļūdas ir daļa no darba. Protams, te nerunāju par iespējamām kļūdām uz vākiem, bet, lai arī pirms nodošanas tipogrāfijā grāmatu izlasa ļoti daudz procesā iesaistīto cilvēku, gandrīz vienmēr atrodas sīkas, mazas kļūdiņas, ko, iespējams, pamana vien pats projektā iesaistītais cilvēks. Ir jāsamierinās, ka kļūdas (cerams!) nebūs pasaules gals, un nav jābaidās no aizrādījumiem. Turklāt agrāk nezināju, ka redaktori un korektori ir tulkotāja labākie draugi un ka vislabāko variantu bieži izdodas atrast kopējās sarunās.

Patiesībā tulkošana ir ļoti komunikabls darbs, senāk man likās, ka tulkotājs ir gluži kā vientuļa sala, kas sēž pie rakstāmgalda, strādā pie sava datora un iztālēm sūta uz korektūru manuskriptu. Tas tā nepavisam nav, labs piemērs ir tulkotāja Dace Meiere, kura bieži sociālajos tīklos saviem draugiem lūdz padomu par dažnedažādiem nosaukumiem, un šie jautājumi izraisa interesantas diskusijas. Man pat liekas ārkārtīgi skaisti savam cilvēku lokam lūgt palīdzību darbā, lai pārbaudītu izteicienus, saprastu, vai jaunieši un bērni zina un saka kādus vārdus… Tas tiešām ir vesels procesu mudžeklis, līdz ar to tulkotājam jābūt spējīgam piemēroties dažādām situācijām un dažādiem žanriem. Jābūt ārkārtīgi radošam!

Sociālos tīklus izmantoju arī šoreiz, jo pamanīju, ka cilvēki bija ieteikuši daudzveidīgus variantus, lai pateiktu, ka kādam "viss ir ku-kū", proti, ka "visi nav mājās". Viens no maniem mīļākajiem bija, ka "tam cilvēkam nav visi mumini ielejā", to arī ieliku tulkojumā.