18. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. "Nelasītais bestsellers"

1925. gada 18. jūlijā. Pirms 100 gadiem bez lielas ažiotāžas Minhenē izdevniecībā "Franz-Eher-Verlag" iznāca tobrīd mazpazīstamā vācu nacistu vadoņa Ādolfa Hitlera programmatiskās grāmatas "Mein Kampf" ("Mana cīņa") pirmā daļa. Otrā sekoja 1926. gadā.

Mūsdienās dažādiem nostāstiem un "aizliegtās grāmatas" slavas apvītais sacerējums nepilnus desmit gadus vēlāk kļuva par vienu no Hitlera nacionālsociālistiskā režīma simboliem, jo tajā parādījās nacistu uzskati par valsti, sabiedrību un pasaules kārtību. Ne velti Latvijas presē 1934. gadā atzīmēja, ka "Manas cīņas" jēgu var izteikt vienā teikumā: "Vācijai kādā dienā jākļūst par pasaules valdnieci." Paradoksāli, ka par "nelasīto bestselleru" dēvēto sacerējumu pat tā pielūgšanas laikos bija lasījis vien retais.

Pie grāmatas Hitlers sāka strādāt 1922. vai 1923. gadā, bet pa īstam pie darba ķērās tad, kad groteskais "Minhenes alus puča" valsts apvērsuma mēģinājums viņu 1924. gadā bija novedis cietumā. Mūsdienu vēsturnieki norāda, ka "Mana cīņa" nebija kādu tikai Hitleram piemītošu, oriģinālu ideju izklāsts, bet drīzāk to uzskatu apkopojums, kas zināmā, radikāli nacionālistiski noskaņotā vācu sabiedrības daļā bija apritē jau pirms viņa. Nākamais fīrers plānoja turpināt politisko karjeru un radīja sacerējumu, kam vajadzēja kļūt par šīs karjeras ideoloģisko pamatu un paust noliegumu tai demokrātiskajai Vācijas republikai, kāda izveidojās pēc sakāves Pirmajā pasaules karā. Tāpēc grāmatas sākotnējais nosaukums bija "Četrarpus gadu cīņa pret meliem, muļķību un gļēvulību" ("Viereinhalb Jahren Kampf gegen Lüge, Dummheit und Feigheit"), bet nosaukuma maiņai vajadzēja simbolizēt Hitlera cīņu ar Veimāras republikas varasiestādēm pret viņam uzliktajiem ierobežojumiem un šīs grāmatas izdošanu.

Par nacisma "bībeli" tā kļuva tikai 30. gados, pēc tam kad 1933. gadā Hitlers kļuva par Vācijas kancleru un sākās uzspiesta sacerējuma popularizēšana. 30. gadu vidū "Manas cīņas" sējumus izplatīja, kā vien prata, izmantoja kā dāvanas dažādās valsts un pašvaldību institūcijās, pasniedza jaunlaulātajiem un kara invalīdiem. Nacisma un padomju totalitārisma līdzības izpaudās arī šajā jomā – kā Ļeņina un citu marksisma teorētiķu, arī Leonīda Brežņeva, sacerējumi PSRS, tā mākslīgi sabiedrībai uzspiestā Hitlera "Mana cīņa" vienkārši stāvēja plauktos vai kaut kur grēdojās, jo no laba prāta neviens to lasīt nealka. Lielāka interese par šo grāmatu kā vēstures avotu un laikmeta liecību sākās tikai 20. gadsimta 70. gados, kad "Manu cīņu", un arī ne vienmēr pilnā apjomā, sāka izdot dažādās valodās ar plašiem vēsturnieku komentāriem.

"Balss", 1925. gada 18. jūlijā

Dobele. Jaunavas lētticība. Šinīs dienās Marija Loginova no Sīpeles pagasta Dobeles izrīkojumā iepazinusies ar brašu jaunekli, kurš uzdevies par Fričenieku no Rīgas. Fr. apsolījies Loginovu precēt. Līgava uzaicinājusi līgavaini uz savu dzīves vietu, lai otrā dienā dotos uz Rīgu un salaulātos. Otrā rītā tie ar visu pūru atgriezušies Dobelē un iegājuši viesnīcā paēst pusdienas. Uz dažām minūtēm Loginova izgājusi no viesnīcas, bet atgriežoties neatradusi ne līgavaiņa, ne pūra, apmēram 300 ls vērtībā.